Arābos man visvairāk patika viņu nemitīgā ceļošana. Viņi gāja vairāk nekā jebkura cita tauta, jo iet viņiem pavēlēja reliģija. Es viņiem sekoju uz Meku, kur bijīgi izpildīju visus Hadža — svētceļojuma — rituālus un pirms tam — tavāfu — skrējienu starp Sāfas un Marvas pakalniem. Tur es biju savā elementā: vajadzēja septiņreiz apiet apkārt Kaabai un pēc tam iespējami ātri soļot gar Lielās Mošejas iekšējo valni — tā ir vienīgā mošeja pasaulē ar septiņiem minaretiem; tā tika pieminēts Agara izmisīgais skrējiens, meklējot ūdeni dēlam Ismaēlam. Es apmetu septiņreiz septiņus tūkstošus loku ap Kaabu, kur iemūrēts melnais akmens, ko Ābrahāms saņēma ar ercenģeļa Gabriēla starpniecību, un līdzīgi Agaram es nekad neesmu beidzis skriet pēc dažām lāsēm ūdens, lai remdinātu kveldigās slāpes, ko jūs saucat par dzīvi.
Es sekoju arābiem viņu uzvarošajā gājienā, kas, žēlsirdīgā, visspēcīgā Allāha vārdā zem pravieša zaļā karoga aizvedis tos līdz Etiopijas, Indijas un Ķīnas robežām, tālāk vadīja uz Ēģipti, Magrebu un Andalūziju Spānijā. īsta ticības straume. Lavīna. Varat jau iedomāties, ka nepilnus simt gadus pēc Kādīsijas kaujas kādā oktobrī pie Puatū piedalījos ari citā kaujā, kas nebija ne tuvu tik ievērojama, taču tikpat slavena; tajā emīru Abdarrahmānu — lai svētīts viņa dižais vārds! —, kas bija aizkļuvis vistālāk uz ziemeļiem nekā jebkurš cits arābu karotājs, nogalināja lielā imperatora vectēvs.
Es gāju gan turp, gan atpakaļ. Cilvēki ap mani krita, bet es turpināju savu ceļu. Es gāju no Arābijas tuksnešiem līdz Puatū un no Damaskas līdz Spānijai. Vēlāk es pārstāju būt arābs, jo gribēju iet pretējā virzienā, no Klermonas uz Jeruzalemi un no Vezelē uz Konstantinopoli. Vezelē, kādā Burgundijas bazilikā pakalna galā, atradu Marijas Magdalēnas piemiņu. Bija pagājis ilgs laiks. Jūs jau zināt, kā tas ir: niknums bija pagaisis, maigums — palicis. Devos krusta karā viņas dēļ. Gan vienā, gan otrā pusē, kā pie musulmaņiem, tā pie kristīgajiem es biju viens starp miljoniem, un es lūdzu jūs ticēt, ka nebiju nedz starp kalifiem, sultāniem un emīriem, nedz bruņiniekiem, karaļiem un Svētā Kapa baznīcas pārvaldniekiem. Es gāju kājām, es cietu, es airēju uz galerām, es pirku un pārdevu, stāstīju visādus notikumus, laupīju, izvaroju, slepkavoju — es piederēju pie vairākuma. Es darīju to pašu, ko darīja visi. Bija tikai viena atšķirība: mani neviens nenogalināja.
Bija vēl kaut kas tāds, kas mani atšķīra no pārējiem: kāds indiešu gudrais man bija uzticējis noslēpumu. Kad, no Indijas ieradies, es gāju kopā ar saviem arābiem, kas bija atstājuši tuksnesi, lai iekarotu pasauli, nesu sev līdzi un sevī neskaitāmus dārgumus. Tie bija visu valodu vārdi, visu zemju ainavas, visu laiku atmiņas. Ceļasomā man bija grāmatas, dziedniecības augi, nezināmu apvidu kartes, visu reliģiju svētās formulas. Es biju ceļavīrs, gudrais un arī ne visai uzticams cilvēks — daudzi mani uzskatīja par nodevēju. Cilvēks, kas bija gājis no zemes uz zemi, pārgājis no ticības ticībā, pārcietis visu — badu, ugunsgrēkus, plūdus, visa veida katastrofas un pieredzējis visādu slavu. Nekas nav apšaubāmāk kā palikt dzīvam. Es zināju daudz ko tādu, par ko citi brīnītos, ja to uzzinātu, un kas iedvestu bailes, ja to saprastu. Man bija atbildes uz daudziem jautājumiem un daudzu noslēpumu atslēgas. Viens noslēpums bija svarīgākais. Tas bija visvienkāršākais un vislieliskākais. Tas bija noslēpums, kas deva varu pār Visumu un nosacīja nākotni. Tas bija noslēpums, kas atgādināja mīklu un šķita līdzīgs paradoksam. Vissmagākā nasta, ko stiepu no Indijas līdz islamam, bija ari visvieglākā. Jo noslēpums varbūt bija svarīgāks par uguns izgudrošanu, tajā bija kaut kas tāds, kas gan eksistēja, gan neeksistēja. Kaut kas tāds, kas atgādināja Dieva vārdu un ko cilvēku vārdi tik tikko spēja izteikt. Pirmām kārtām tas bija nekas, tukšums, neesme, nebūtība. Tas gatavojās pārveidot pasauli.
♦
Izaks Lakedems spēji pamodās: viņam šausmīgi sāpēja galva, un kāds viņu kratīja. Viņš atkal aizvēra acis. Šķiet, laukā jau bija liela diena, un gaisma žilbināja acis.
— Mostieties! Mostieties!
Viņš vēlreiz atvēra acis. Nu viņam acumirklī pārgāja vēlēšanās gulēt. Blakus gultā Izaks ieraudzīja pilnīgi kailu eleganto ar pārgrieztu rīkli. Visas malas bija piešļāktas asinīm. Tās bija uz grīdas, uz sienām, uz aizkariem, tās tecēja gar roku, kas nokarājās pār gultas malu. Acumirklī atskurbis, Lakedems izlēca no guļvietas. Viņš uzreiz aptvēra, ka ir kails un ka jaunā, melnās drēbēs tērptā sieviete, kas stāvēja divu soļu attālumā, skatās uz viņu. Viņš nezināja, ko iesākt, un mazliet samulsa.
— Neesiet idiots. Palīdziet man!
Tātad viņa ne tikai runāja, bet vēl runāja pat franciski! Viņa runāja ar akcentu, kas nebija poļu akcents. Drīzāk tā runāja itālieši vai spāņi. Protams — tas bija spāņu akcents. Tagad viņa stāvēja pie loga un vēroja vai ari izlikās vērojam kaut ko līdzenumā vai mežā, ar nagiem bungodama pa loga rāmi. Vairs nesniga. Cik vien tālu skatiens sniedzās, viss bija balts.
— Vai jūs viņu nogalinājāt? — Lakedems jautāja.
— Vispirms apģērbieties un palīdziet man!
Pagriezis muguru jaunajai sievietei, Izaks meklēja drēbes. Viņš atrada elegantā uniformu, kas viņam gandrīz derēja. Vakar viņam tādu gribējās. "Nu, šim jau tā vairs nebūs vajadzīga," Lakedems pie sevis nosprieda. Un viņš ātri uzvilka platās, sarkanās bikses un smalko batista kreklu.
— Jums šīs drēbes piestāv labāk nekā viņam, — sieviete konstatēja.
Viņi par abiem paņēma mironi un nonesa to pa tām pašām koka kāpnēm, pa kurām dzīvu bija stiepuši augšā. Uz grīdas bija izklāta sega. Viņi tajā ietina līķi un kā mācēdami sakopa guļamistabu un virtuvi.
— Līdzko satumsīs, es viņu iemetīšu upē.
Viņa to pateica pilnīgi mierīgi. Viņš lūkojās sievietē.
— Visu saprast nevar, — viņa Lakedemam teica.
— Vai jūs viņu nonāvējāt? — īzaks atkal jautāja.
Viņa paraustīja plecus.
— Jūs varat iztēloties, ko vien vēlaties. Ka ir ieradušies bandīti, kas viņu nogalinājuši, bet es esmu kliegusi tik stipri, ka tie aizbēguši. Ka piederu pie grupas, kas iznīcina frančus, un nomaitāju visus, kuri gadās pa rokai. Ka esmu šorīt ienākusi jūsu istabā, viņš mani iemetis gultā, un esmu viņu nogalinājusi aizstāvēdamās. Ka viņš pats trakuma brīdī sev pārgriezis rīkli. Ka jūs esat mēnessērdzīgs un esat viņu nogalinājis. Ka esmu jau vakar vakarā sapratusi, ka viņš ir cilvēks, kuru sen ienīstu un ka šonakt esmu atriebusi to, kas spānietei ir visdārgākais, — ģimenes godu. Ka šajā mājā ir vēl viens vīrietis un tas francūzi nonāvējis. Ka esmu bīstama ārprātīgā, kas pirms pāris nedēļām izbēgusi no trakomājas. Ka jūs man esat paticis tik ļoti, ka esmu no viņa atbrīvojusies, lai paliktu ar jums divatā.
Izaks Lakedems prātoja, vai viņš tiešām ir pamodies, vai arī šo scēnu redz pa sapņiem. Viņš pulējās atcerēties iepriekšējo vakaru, zirgu apkopšanu, vakariņas virtuvē, izdzerto degvīnu… Viņš pārlaida roku pār seju.
— Vai mēs abi šonakt?…