— Tas arī ir noslēpums, — viņa sacīja.
Mirkli valdīja klusums.
— Ko jūs domājat darīt? — viņa jautāja.
— Es nezinu, — Lakedems atbildēja. — Laikam vajadzētu kādam ziņot, lai uzsāk izmeklēšanu. Man tam nav laika.
— Es domāju gan, — viņa teica.
— Man ir uzdevums…
Tikko Lakedems bija izrunājis šos vārdus, viņam iešāvās prātā portfelis. Imperatora portfelis! Viņš metās atpakaļ uz guļamistabu. Portfelis bija turpat pie viņa drēbēm, kas mētājās pa grīdu. Tātad vakar vakarā viņš bijis pietiekami piesardzīgs, viņš paturējis to pie sevis. Viņš atvēra portfeli. Tajā nekā netrūka. Uspenskas baznīcas krusta rubīni un smaragdi mirdzēt mirdzēja starp pavēlēm un vēstulēm ķeizarienei un virskancleram.
— Kāds? — viņa jautāja, tikko jaušami smaidīdama.
— Man ir jāizpilda uzdevums. Man ļoti ātri jādodas projām. Daudzu iemeslu dēļ citu cilvēku nāve nav mana darīšana. Es šo cilvēku nepazinu. Es nekā nedarīšu jums par ļaunu. Bet, pirms dodos projām, man vajag zināt… man vajag saprast… jums man jāpasaka…
— Ko tad lai es jums saku? Ko jūs nezināt?
— Bet to, kas noticis, kas jūs esat, kas…
Viņš saņēma sievietei pie pleciem un sāka viņu purināt, viņš žņaudza to savās skavās, lai izspiestu noslēpumu. Viņa pacēla galvu un apslapēti ievaidējās.
♦
Viss sākās Nalandas klosteri Gangas lejtecē — lejpus Varanasi un Pataliputra puras, ko mūsdienās saucam par Benaresu un Patnu, augšpus deltas, dienvidaustrumos no tagadējās Biharas pavalsts. Šajā miklajā un auglīgajā novadā nekad nav trūcis brīnumu. To gan netrūkst nekur: nedz tuksnešos, nedz augstkalnu ielejās, nedz līdzenumos, nedz pilsētās. Gangas krastā netālu no Pataliputra puras dižais valdnieks Ašoka bija ierīkojis koncentrācijas nometni, kur mocīt savus ienaidniekus. Tur bija lieli kubli uz karstām oglēm, nokaitētas lūkšas, zobaini rati, ar ko plosīt miesu, asi jo asi zobeni un visādi citādi spīdzināšanas rīki, tā ka šī nometne atgādināja elli. Valdnieks bija savācis neliešu grupu, kurai lika cietumu apsargāt. Sākumā nometnē ieslodzīja vienīgi tos, kas bija pārkāpuši valsts likumus. Drīz tiem pievienojās cilvēki, kuri nepatika valdniekam. Vēlāk aizturēja un nogalināja ikvienu, kas, sev par nelaimi, bija piegājis par tuvu cietumam un dzirdējis mocīto vaimanas. Tā valdnieks aizbāza muti gan upuriem, gan lieciniekiem.
Reiz pie cietuma vārtiem nejauši nonāca kāds šramana. Viņš pa gabalu ieraudzīja važās sakaltu cilvēku, kam bija nocirstas rokas un kājas un viss ķermenis saplosīts. Nelieši bhikšu acumirklī sagrāba un gribēja nomaitāt. Viņi to iemeta verdošas eļļas katlā. Bet savas līdzcietības un meditācijas dēļ šramana bija sasniedzis pilnīga cilvēka, svētā, arhata cieņu: verdošās eļļas katlā viņš jutās kā spirdzinoša ūdens baseinā, un zem viņa uzplauka milzīgs lotosa zieds, lai kalpotu svētajam par sēdekli.
Cietuma priekšnieks aiz pārsteiguma apstulba un tūlīt Milija ziņnesi pie valdnieka. Valdnieks pats ieradās apskatīt brīnumu. Tad cietuma priekšnieks un sargi viņam sacīja:
— Dižo valdniek, tev jāmirst!
— Kāpēc man jāmirst? — Ašoka jautāja.
— Tāpēc, ka pats valdnieks mums ir atsūtījis pavēli: "Ikviens, kas pienāk pie cietuma mūriem, tūlīt mirst." Pavēlē nav minēts, ka valdnieks būtu izņēmums.
— Pareizi,—valdnieks atbildēja, — bet tajā nav arī rakstīts, ka izņēmums ir sargi. Es tiešām sev pārmetu kļūdu, ka esmu ļ.ivis tik ilgi dzīvot radījumiem, kas nav dzīves cienīgi.
Valdnieks Ašoka lika saviem virsniekiem nekavējoties iemest cietuma priekšnieku un sargus verdošā eļļā. Pēc tam viņš izgāja no nometnes, lika nojaukt tās mūrus, aizbērt grāvjus, sagraut cietumu, padarīja sodus mazāk bargus un pievērsās budismam. Uz savas ļoti plašās impērijas robežām viņš lika uzcelt stabus, kuros pavēlēja iegravēt patieso likumu.
Šajā pašā apvidū varēja apskatīt dimanta troni, kas bija uzcelts gudro kalpas sakumā un palīdzēja noturēt Zemi līdzsvarā, gudrības koku — Indijas vīģes koku, zem kura vajadzēja apsēsties, lai iegūtu gudrību, kas iemājoja gudro kalpas tūkstoš būdās: četros jau virs zemes dzīvojušajos būdās un deviņsimt deviņdesmit sešos, kas vēl nāks. Gar Gangas lejteces krastu atrodami vēl daudzi citi pieminekļi. Visievērojamākais no tiem bija Nalandas klosteris.
Šajā klosteri dzīvoja vairāki tūkstoši mūku, kas bija apveltīti ar visiem tikumiem, lieliem talantiem un gudrību. Viņu dzīves kārtība bija ļoti stingra un tikumi — ļoti skaidri. Ja tur gadījās cilvēki, kuri nespēja runāt par Triju Svēto Rakstu Grozu abstraktajiem jautājumiem, tos necik augstu nevērtēja, un tiem bija jānokaunas. Uz klosteri devās daudz svešzemju studentu, kas vēlējās iegūt slavu un tikt tālu daudzināti par saviem talantiem. Lai viņu skaitu iespējami samazinātu, vārtu sargs, kas pats bija gudrais, uzdeva atnācējiem grūtus jautājumus. Lielumlielā daļa bija spiesti klusēt un doties atpakaļ. Mazākais skaits, kas likās pietiekami mācīti, tika iztaujāti mūku sapulcē, kur viņiem pūlējās salauzt lepnību un sagraut reputāciju. Tie, kuriem bija laba atmiņa, plašas zināšanas, spoža tikumība un izcils talants, pievienoja savu slavu priekšteču slavai un sekoja to paraugam. Tā notika ar Juaņu Canu, kas piespieda visus šos briedumu sasniegušos vīrus, kuri gremdējās šāstrās un sūtrās, viņu cienīt. Mūki viņu iemitināja greznā namā un apgādāja ar visādu pārtiku. Katru dienu Juaņs Cans saņēma pūgas un jūti augļus, kas ir riekstu paveidi, unci kampara, mazliet eļļas, sviestu, pienu un vienu džanu risu, ko sauca par gotig de ren mi jeb "dižajiem domātie rīsi", to graudi bija ļoti lieli un garša — debešķīga. Laiku pa laikam viņš vizinājās ziloņa mugurā, palankīnā vai ratos.
Būdas dzimšanas dienā Nalandā rīkoja svētkus. Uz ratiem ar četriem riteņiem mūki bija uzcēluši piecus bambusa stāvus, ko balstīja šķēpi. Tas viss veidoja vairāk nekā divus džanus augstu kolonnu, kura atgādināja torni. Kolonnu klaja balta filca sega, izrotāta ar zeltu, sudrabu un krāsainiem stikliem. Virs kolonnas bija uzsliets izšūtas drānas jumts. Visos četros ratu stūros mazās kapelās sēdēja būdas, viņiem blakus stāvēja bodhisatvas. Apmēram divdesmit tādi rati, kas cits no cita atšķīrās ar krāsām un rotājumu, braukāja milzīgā viesu un ziņkārīgo pūlī. Visapkārt klosterim notika teātra izrādes, spēkošanās, spēlēja mūzika. Likuma skolotāju, kas bija izgājis visu šo raibumu apskatīt, pūlis piepeši piespieda pie nenosakāma vecuma cilvēka, ko viņš savu reizi jau bija saticis un kas arī bija uzņemts klosterī, kur tika uzskatīts reizē par gudro un savādnieku. Viņu sauca par Arjabhatu. Par spīti rakstura pretišķībām, viņi kļuva draugi.
Ārjabhata pielūdza Budu, bet sevišķi neinteresējās par trīs Svēto Rakstu Groziem un Sešiem Tikumiem. Viņaprāt, Sumeru kalns nekad nav pastāvējis un pa visu Indiju ir izkaisīti un tiek pielūgti Būdas zobi lielākā skaitā, nekā jelkad tie bijuši Šākjaniuni mutē. Dienām un naktīm Ārjabhatu nodarbināja zinies, ar kurām apzīmēja personu un priekšmetu skaitu pilnīgi neatkarīgi no šo priekšmetu dabas vai personu stāvokļa. Šīs zinies viņš sauca par cipariem. Ciparu studēšana pēc savas dabas bija ļoti abstrakta, tāpēc Nalandas mūki viņu cienīja un respektēja, kaut ari bieži uztraucās par dievbijibas trūkumu.
Taču tikpat lielā mērā kā zvaigžņu vērošana bezmēness naktis vai ganāmpulku skaits ganībās, vai karadraudze kauju priekšvakarā Ārjabhatu par skaitļiem interesēties mudināja dievbijības izpausmes un reliģiskie rituāli. Viņš bija novērojis, ka Būdas relikviju priekšā mūki daudzreiz atkārto sveicinājumus vai klanīšanos un ka aiz dievbijības vai patmīlības viņi šo darbību skaitu grib paturēt prātā. Tādā nolūkā viņi izmanto vai nu mezglus aukliņās, vai robiņus koka gabaliņos, oļus vai sēkliņas, ko liek no vienas kaudzītes otrā. Nelielam skaitam tāda sistēma ir ļoti parocīga. Taču daudzums ne tikai sajūk atmiņā, bet ari pietrūkst vārdu, lai to izteiktu, ja runa ir par zvaigžņu skaitu debesis vai karaviru skaitu kaujas laukā. Apzimējumu problēma pievienojas matemātikas un aritmētikas problēmām un gandrīz tās aizstāj. Juaņs Cans bija pieradis pie ķiniešu rakstības, kurā ik zimei bija sava noteikta jēga, tā nosauca kādu būtni, domu vai lietu. Skaitļu skaits bija vēl lielāks nekā būtņu un lietu skaits, un nebija iespējams neapmulst, tos lietojot.