Ārjabhata bija atklājis, ka problēmu var atrisināt, izveidojot abstraktas, homogēnas un atkārtotas sērijas, kas dod daudz precizāku rezultātu nekā apmierināšanās, piemēram, ar mezglu skaitīšanu vai tādu aukliņu skaitīšanu, kurās ir noteikts daudzums mezglu. Pēc tam tika skaitītas aukliņas, tad — aukliņu saišķi, kuros savukārt bija noteikts skaits aukliņu. Lai zinātu, cik reizes izdarīti sveicinājumi un klanīšanās Būdas tēlu priekšā, aukliņu saišķi un kociņu kaudzītes stipri atviegloja atmiņu. Taču Nalandas klostera mūki visbiežāk lietoja vienkāršāko līdzekli — abu roku pirkstus.
Abu roku pirksti ikvienam bija visvienkāršākā skaitļu virkne, kas prātam bija visvieglāk aptverama. Nekas nebija vieglāk kā skaitīt līdz desmit. Kad pirmā desmit sveicinājumu sērija bija galā, bez kādas nopūlēšanās ar aukliņām, oļiem vai kociņiem pārgāja pie otrās, trešās, ceturtās, desmitās desmit darbību sērijas. Uz pirkstiem vispirms tika skaitīts sveicinājumu skaits katrā sērijā; pēc tam tāpat uz pirkstiem skaitīja sēriju daudzumu. Tas jau bija sarežģītāk. Likuma skolotājs, kas bija pieradis pie abstraktām spēlēm, ko citā jomā piedāvāja Trīs Svēto Rakstu Grozi, Trīs Pasaules un Trīs Gudrības, aizrautīgā uzmanībā klausījās par Ārjabathas pētījumiem noslēpumainajā daudzumu un skaitļu pasaulē.
Kādu dienu Arjabhata aizveda Juaņu Canu garā pastaigā ap Nalandas klosteri. Viņi redzēja mūkus un karotājus, amatniekus, zemkopjus, cilvēkus no visnabadzigākās šķiras un valdnieka pavadonību, pilis, veikaliņus, laivas Gangā, un tas viss liecināja par šejieniešu rosību un kaislībām.
— Esmu pārliecināts, ka redzamā pasaule slēpj slepenu pasauli, — Arjabhata sacīja.
— Es arī tā domāju, — Juaņs Cans atbildēja.
— Vai tā nav tā pati, par kuru domā tu? — Arjabhata smaidīdams sacīja.
— Iespējams, pastāv kāds liels noslēpums, kas ietver visus noslēpumus? — Juaņs Cans ieminējās. —Tas ir tas, ko vēro Būdas smaids.
Arjabhata sāka stāstīt Juaņam Canam, ka apmēram tajā pašā laikā, kad dzīvojuši Konfūcijs un Buda, tālu Rietumu novadu rietumos dzīvojuši mācītie un gudrie, kas visas citas tautas uzskatījuši par barbariem. Viņi saukušies par grieķiem. Juaņs Cans smaidīja: savā iepriekšējā dzīvē viņš grieķus bija pazinis.
Arjabhata teica, ka grieķi ir sapratuši: pasauli var izteikt skaitļos. Viņi izgudrojuši vai brīnumaini pilnveidojuši mēru un to attiecību zinātni. Taču viņi nav atklājuši to, ko bija pratis atklāt viņš — Ārjabhata. Viņš atradis lielo noslēpumu, par ko smaida Buda.
— Lielo noslēpumu?… Juaņs Cans jautāja.
— Nu… daļu lielā noslēpuma, — Ārjabhata sacīja. — Soli uz lielo noslēpumu.
Likuma skolotājam par lieliem brīnumiem, Ārjabhata viņam skaidroja, ka atradis līdzekli, kā izteikt visu universu veidojošo skaitļu kopumu, izmantojot tikai deviņas zīmes, kas dod nosaukumus cipariem. Viņš apgalvoja, ka viņa sistēma ir vienkāršāka un elastīgāka par visām iepriekšējām — tām, ko izmantojuši babilonieši, aleksandrieši vai grieķi. Juaņs Cans aizrautīgi klausījās un nespēja saprast, kā var pietikt deviņu ciparu, lai saskaitītu Būdas labdarības, vienas ražas risa graudus, zvaigznes debesīs, kaut gan ir vajadzīgi tūkstoši un tūkstoši zīmju, lai ķīniešu valodā pārrakstītu budistu kanona Trīs Svēto Rakstu Grozus. Ārjabhata iesmējās.
— Tur ir kāds noslēpums, — viņš teica.
Juaņa Cana izbrīns vērtās apstulbumā, kad pēc dažām dienām vistālākajā klostera apkaimes mājas istabā Ārjabhata, vispirms izdarījis visu, lai neviens viņus neredzētu un nedzirdētu, palūdza pergamentu, otu un tušu.
— Redzi, te ir noslēpums, — viņš teica Likuma skolotājam, kas bija sasprindzinājis visu uzmanību.
Ar drošu otas vilcienu Ārjabhata uzvilka šādu zīmi:
— Kas tad tas ir? — Juaņs Cans jautāja, neuzticīgi noliekdamies pie visīsākā no visiem gara darbiem.
— Tas ir punkts, — Ārjabhata atbildēja.
— To es redzu, — Juaņs Cans atbildēja. — Bet vēl?
— Tas ir liels noslēpums.
♦
Šķērsot Vāciju bija tikpat grūti kā Krieviju. Krievija bija tuksnesīga, bet Vācija — pilna vairāk vai mazāk atklātu ienaidnieku. Prūsijas dienvidaustrumos, ejot laukā no kādas iebraucamās vietas, Izakam Lakedemam, lai tiktu cauri naidīgajam pūlim, kas bija sapulcējies mājas priekšā, un tiktu pie zirga, vajadzēja pieņemt palīdzību — ieķerties elkonī viesnīcniecei, kas bija ļoti skaista sieviete, kaut arī, pēc manām domām, pārlieku skaļa, bet nebija vienaldzīga pret skaistām uniformām.
Zirgs vairs nebija iepriekšējais. Vīrs bija tas pats, bet kumeļš — cits. Mazliet noskumušais Darī ziņnesis bija atstājis Kapitolu stallī mežmalas mājā un paņēmis elegantā arābu rikšotāju. Jaunā rumaka mugurā, spožajā uniformā tērpies, viņš izskatījās jo lepns. Iespējams, īzaks Lakedems nekad vēl nebija bijis tik skaists. Tas vairs nebija skrandainais klaidonis, kāds klīda pa ceļiem skarbaja klasiskajā laikmetā vai barokālā valdzinājuma laikā starp musketieriem, kambarkungiem, mūziķiem un filozofiem, viņš vairs nebija pat kurjers ar diezgan neskaidru pagātni, pavisam neievērojams par spīti nāves nicināšanai, kas tā pārsteidza Anrī Beilu; īzaks Lakedems bija iejuties elegantā adjutanta ādā, post mortem paņemdams viņa ietērpu. Viņš atcerējās adjutantu guļam gultā ar pārgrieztu rīkli, visu vienās asinīs.
"Nabaga zēns!" īzaks domāja. "Viņš vairs neiekaros nevienu sirdi."
Tik vienkārši pieminējis nelaiķi, viņš no jauna sāka domāt par ēnu pie durvju sliekšņa, par mēmo melnajā kleitā, tās spēcigo zodu, apņēmīgo un saspringto izturēšanos, par viņas neaprēķināmību. Viņš apsvēra, cik ar eleganto ir zaudējis un cik — ieguvis, un uzsmaidīja bāli zilajām debesīm, kas pēdējā laikā pletās viņam virs galvas. Visas šīs dienas bija aiztraukušās tik ātri, ka īzakam Lakedemam tikai ar pūlēm izdevās noticēt to realitātei. Tilta šķērsošana, ciņa ar kazakiem, satikšanās ar eleganto, maja naktī, biedra nāve, jaunās spānietes izturēšanās pret viņu: pasaule, kas viņam jau lika garlaicībā žāvāties un par ko viņš šķita jau visu zinām, tomēr vēl bija pietaupījusi pārsteigumus. Jaunās sievietes tēls, kāds tas palicis atmiņā sagaidām abus jātniekus pie meža mājas durvīm, sajaucās ar neskaitāmiem uzmācīgiem jautajumiem. Bet kas par to! Viņš vairāk neka jebkurš cits jau bija pieradis, ka neviens nespēj atminēt mīklas, ko uzdod dzīvība un nāve, un ka nav nekādas vajadzības saprast visu, kas ar cilvēku atgadās. Skaidrāks par skaidru bija fakts, ka Izaks kļuvis par kapteini un ka viņam ir dokumenti ar Kanuvila vārdu.
"Jauks vārds!" viņš prātoja, auļodams uz Parīzi. "Ar tādu vārdu galu galā var sākt sapņot par jaunu eksistenci un neskaitāmām dēkām. Ilgi to paturēt nevarēšu, par to nav nekādu šaubu. Tādam Kanuvilam Parīzē droši vien ir draugi, ģimene, mīļākās un ienaidnieki. Iespējams — pils provincē. Iespējams — zemes īpašumi un rentes. Redz, kā! Tad nu esmu rantjē un man pieder meži un lauki, pa kuriem varēšu staigāt. Izmantosim šos no Polijas debesīm nokritušos labumus, pirms pamodīsimies."