Vairāk par visu Kanuvila mantojumā bijušo imperatora kurjeru ieinteresēja divas īsas, vienādā rokrakstā rakstītas vēstulītes — to stils bija neveikls un diezgan banāls, toties papīrs bija jauki iesmaržināts, un vienai bija paraksts "Tava Poleta", bet otrai — "Tava Pollna, kas Tevi mīl vairāk nekā jebkad." Daudz vairāk nekā spāniete, kas droši vien pilnīgi nepamatoti iedomājās, ka Izaks viņai ir pateicību parādā par dzīvību un tādēļ bez mitas domā par viņu, īzaks pa ceļam no Vācijas uz Franciju domāja par šo Poletu. Jo vairāk viņš sapņoja tāpēc, ka starp elegantā lietām atrada ne tikai pulksteni, pīpi un dažus citus nenozīmīgus niekus, bet ari medaljonu ar neredzēti skaistas sievietes portretu. "Ja nu tā ir Poleta?" viņš prātoja.
Un, iespiedis piešus arābu rikšotājam sānos, viņš auļoja jo straujāk, lai atminētu visus noslēpumus.
♦
Jūs taču ticat visam, ko stāstu par sevi un citiem, vai ne? — Simons jautāja.
Es nezinu, vai jūs pazīstat Venēciju un zināt, kāds skats paveras no Jūras muitas. Gan dienu, gan nakti jūs tur varat vērot vienu no visneparastākajām ainavām, kādas vien iedomājamas. Viss ir skaists un viss — dīvains: uz ūdeņiem celtā pilsēta, pilis, baznīcas, kas iznirst no pagātnes, leģendu un akmens mežģīņu sajaukums, greznība un vēsture, kura pārsteidz vairāk nekā leģendas… Ja pasaulē ir kāda vieta, kur pagaist robeža starp neticamo un reālo, tā katra ziņā ir Venēcija pie Jūras muitas. Simona jautājums mums aizcirta elpu.
— Zināt… — Marija iesāka.
— Nemulstiet, — Simons sacīja. — Jūs zināt, ka es stāstu tikai patiesību. Neticamais nesaistās ar manu personu: neticama ir pasaule. Neiedomājama un mazliet komiska. Es neesmu pārliecināts, vai kaut kur neslēpjas klauns. Taču es neesmu klauns. Tas neesmu es, kas izgudro to visu, ko vakaru pēc vakara jums stāstu, — par mīlestību un nāvi, par zināšanām un varu, par likteni un ticību, par kuriem jādomā, kur tie radušies un ko īsti nozīmē. Es nezinu, kas to visu izgudrojis. Varbūt neviens, varbūt — visi. Un, ja gribēsiet man sacīt, ka stāstiem nav ne sakuma, ne gala, ka cilvēces vēsture ir viena vienīga liela izlikšanās, nebeidzams karnevāls, ģenialitātes un mistifikāciju, ciešanu un ākstības sajaukums, es nebūšu tas, kas apgalvos pretējo. Visneticamākais liekas tas, ka ir vajadzīgs diženums, lai tas viss rastos.
Pasaule ir kā inkrustācija, kā kaķu barība, kā spāniešu iebraucamā vieta — īsts pretrunu kamols. Jūs varat par to smieties vienā laidā. Varat to arī apbrīnot. Visgudrāk ir gan smieties, gan apbrīnot. Pie tāda secinājuma, manuprāt, pēc ilgām pārdomām ir nonākuši gan Šekspīrs, gan Servantess — vai jums kads ir teicis, ka viņi abi miruši 1616. gada 23. aprīlī? Man ir aizdomas, ka viņi ir viens un tas pats cilvēks; — Rablē un Klodels, Jonesko un Goija…
— Un, bez šaubām, arī jūs? — Marija ieteicās. — Jūs jau nu gan nemeklējat vārdus kabatā.
— Galvenais, es pūlos jūs pārāk negarlaikot. Vai zināt, ko nozīmē runāt par dzīvi? Padomājiet par visiem mūžīgajiem pļāpām, par romānistiem, par memuāru un dienasgrāmatu autoriem, kas jums stāsta, kā pavadījuši atvaļinājumu, ko darījuši aizvakar, kā jaunībā piedalījušies karā. Man ir stāstāms par tūkstošiem karu un par bezgalīgu atvaļinājumu. Dzīves jocīgums un tās milzīgais izmisums peld plašā jo plašā pirmatnējā buljonā, no kura ik mirkli jācenšas izrauties, — garlaicībā. Ja es jūs garlaikotu, jūs ietu projām. Un man vajadzīgi klausītāji. Vienīgais manu bezgalīgo klejojumu mierinājums ir iespēja kādam par tiem stāstīt. Mana godkāre nesniedzas tālāk par vēlmi piespiest jūs palikt kopā ar mani pie Jūras muitas. Tādēļ es bez elpas auļoju uz Parīzi, pēc iespējas mazāk kavējos koka kāpnēs, nekad neatveru durvis, ka no mēra bēgu no došanās ceļā piecos no rīta, es likvidēju skūpstus, lecu pāri adjektīviem, dārzu aprakstiem, mājieniem uz jūtām, par kurām neviens neko nezina un ko jūs pazīstat labāk par visiem, es drāžos velnišķīgā ātrumā, lai garlaicībai mestos nelabi ap dūšu un lai tā mūs nepanāktu. Man ir tūkstoš dzīvju, es pāreju no vienas citā, tāpēc es tās nometu kaudzē pie kājām jums, kam ir tikai viena dzīve. Un viss, ko es stāstītu, būtu tīra patiesība, ja es nebūtu spiests panākt, lai jūs noticētu, lai paliktu, man vienmēr ir jāturas mazliet zem neticamās patiesības un jābūt saistošam.
Jā, emiru Abdarrahmānu pie Puatjē nogalināja Šarla Martela kareivji, jo viņi nespēja izrunāt tā vārdu. Jā, imperalors Napoleons pavēlēja Dari steidzami sūtīt kurjeru uz Parīzi, lai frančiem, ko mulsināja no Krievijas nākošās baumas un Malē sazvērestiba, dotu kādu ziņu no viņu dieva. Vikingi tiešam devās gan uz Kijevu un Ukrainu, gan ari uz Ameriku un pat uz Gibraltāru. Tik tiešām bija kāds franču jātnieks, kas sniegos un asinīs tik tikko izglābās gandrīz neticamās dēkās un sapņoja par laimi, arabu zirga mugurā auļodams uz Parizi. Un taisnība ari tā, ka indiešu zinātnieki, kas bija apveltīti ar neskaidru un netaisnīgi aizmirstu ģenialitāti, nodeva arābiem izcilo noslēpumu, kas satricināja prātus un deva cilvēkiem iespēju parvaldīt Visumu. Neizsmeļamā pasaule veidota arī no visa tā.
♦
MĒnešiem un gadiem ilgi punkts, ko Ārjabhata uzzīmēja Nalandas namā, vajāja īzaku Lakedemu, alias Juaņu Canu, alias Likuma skolotāju, kas nepieciešamības dēļ bija kļuvis par Omāru ibn Batutu al Hārezmi al Tartūši. Ģērbies skrandās, kurām blakus ticīgo komandiera salāpītais ģērbs, kādā viņš iejāja Jeruzalemē, izskatītos visai grezns, viņš šķērsoja tuksnešus, līdzi stiepdams ceļasomu, kas bija pilna maģijas grāmatu un vecu manuskriptu. Drīz vien viņš kļuva par leģendu starp karotājiem, kas bija izniruši no smiltīm, lai Allāha un tā pravieša vārdā iekarotu pasauli. Bieži, kad viņš bija beidzis kādu no stāstiem, kuri viņu bija padarījuši slavenu no Persijas līdz Andalūzijai un kuru atbalss jaušama Šeherezādes pasakās un Jūras muitas stāstos, viņš satvēra nūju un iedūra to tuksneša smiltīs. Viņš ilgi lūkojās nūjas atstātajā caurumiņā un, palikdams pilnīgi vienaldzīgs pret visiem, kas drūzmējās ap viņu, lai klausītos, ko viņš pusbalsī murmina, paši lāgā nesaprazdami vārdu jēgu, čukstēja:
— No visiem stāstiem, ko jebkad esmu stāstījis, šis ir vispasakainākais.
— Kāds ir tas stāsts, hadž? — sauca bērni ap viņu.
— Stāsts par caurumu smiltīs, kas ir caurums pasaulē. To sauc par Arjabhatas punktu. Bet vēl nav pienācis laiks to stāstīt.
Kopš Nalandas atklāsmes viņš nemitīgi lauzīja galvu par Arjabhatas noslēpumu. Punkts nebija tāda pati zīme kā citas. Deviņas zīmes, ko indiešu gudrais nosauca par cipariem, Likuma skolotājs saprata bez pūlēm. Un savā jaunajā eksistencē Omārs tās saprata kā kurš katrs. Tās atbilda labās vai kreisās rokas pieciem pirkstiem un četriem pirmajiem otras rokas pirkstiem. Ar tiem varēja saskaitīt vienu vai divus zirgus. Vai divus zirgus un vienu govi. Vai divreiz divas govis. Tā varēja turpināties, līdz saskaitīti bija trīsreiz trīs zirgi, kurus ikviens varēja saskaitīt uz saviem pieciem pirkstiem, palīgā ņemot otras rokas četrus pirkstus, vai arī trīs pirkstus plus trīs pirkstus, plus trīs pirkstus, un Omars, domādams par zirgiem vai govīm, bez mitas kustināja abu roku pirkstus, tā ka daudzi viņu noturēja par plānprātiņu. Tāpat arī ikviens savā valodā bez kādām pūlēm varēja nosaukt šos deviņus skaitļus. Viens, divi, trīs; one, two, three; eins, zwei, drei; uno, duo, tre… Visas grūtības sākās ar pēdējo mazo pirkstiņu. Skaits, kuram tas atbilda, tika apzīmēts ar rindas pirmo ciparu, ko atkārtoja, pievienojot tam punktu.