Reizē vienkāršais un grūti aptveramais noslēpums, uz kura drīz sāka balstīties aritmētika, visas matemātikas nozares un visas nākotnes zinātnes un tehnikas nozares, bija šis punkts, kas attēloja neesošu vērtību un tukšu kopumu, bet pietika to novietot zināmā vietā starp cipariem, lai apzīmētu šis pakāpes vienību neesību — vai, ja jums tā labāk patīk, ja atgriežamies pie aukliņu un divu roku valodas, — šis sērijas vienibu neesību.
— Es galīgi nekā nesaprotu, — Marija teica.
— Un tomēr sešus gadus veciem bērniem tas ir jāsaprot vai jāizliekas, ka saprot Arjabhatas un Omara ibn Batūtas al Hārezmi al Tartūši noslēpumu. Sešus gadus veciem bērniem ir jāizdara nedzirdēta piepūle — vislielākā, kāda viņu mūžā nāks priekšā, ja arī viņi kļūtu par valsts vadītājiem, ģeniāliem fiziķiem vai zinātniekiem jebkurā nozarē, — jāiemācās alfabēts, kur nevienai zīmei, atšķirībā no ķīniešu rakstības, nav itin nekāda sakara ar realitāti, un jāaptver, ka šo zīmju kombināciju uzdevums ir realitāti apzīmēt. Tikpat liela piepūle viņiem vajadzīga, lai viņi aptvertu Arjabhatas punkta jēgu.
— Nekad neviens man nav bildis ne vārda par Ārjabhatu, — Marija ievaidējās.
— Tas tapec, ka esam mazliet mainījušies.
Gadi gāja. Omārs ibn Batūta al Hārezmi ai Tartūši vairs nespēja paturēt pie sevis noslēpumu, kas viņu smacēja nost un darīja vai traku. Viņš klīda pa pasauli, un galvā viņam bija tukšums, kas svēra tik smagi, un naktis pa murgiem viņš redzeja indieša punktu kā ļoti cietu lodi, kas reizē neeksistēja un reizināja, no kuras iznira Visuma Dažu labu reizi viņam uznāca kārdinājums atbrīvoties no smagās nastas. Kādu vakaru saulrietā viņš pat bija uzzīmējis punktu smiltīs un gatavojās par to stāstīt, kad sacēlās vakarvējš un nūjas atstāto punktu izdzēsa. To viņš saprata kā zīmi, ka vēl ir par agru atklāt noslēpumu, kas ļautu pasaulei rūgt kā klāt pielikts raugs. Beidzot kādu nakti Arābijas vai Persijas tuksnešos, kopš Kādisijas uzvaras kļuvis par musulmani, viņš sastapa Birunī.
Tā bija apmetne, kādas rodas kara vai tirdzniecības sakarā, un viena no naktīm, ko vēlāk padarīs slavenas Saadī, Hāfizs vai Omārs Haijāms. Abi viri sēdēja viens otram blakus, apmainīja dažas dateles pret mazumiņu kamieļmātes piena, pēc tam viens otru izjautāja par ceļojumiem un par to, ko kurš dzīvē dara.
— Es eju, — Omārs sacīja.
— Ja man nav pie rokas papīra, es zīmēju figūras putekļos vai smiltīs un mērīju to attiecības.
— Kā grieķi? — Omārs jautāja.
Birunī gandrīz apgāzās. Šis klaidonis bija satriecošs. Viņš zināja lietas, ko nezināja pat visgudrākie. Ja, jā, kā grieķi! Birunī tik daudz nodarbojās ar grieķiem, ka viņam esam pateicību parādā par zudušajiem Arhimēda darbiem, kas saistīti ar attiecību starp riņķa perimetru un diametru un slavenā n vērtību, ko jau lietojuši ebreji un babilonieši: 3,14159. Viņš arī daudz kur bija ceļojis un sarakstījis Indijas vēsturi un Antīko tautu hronoloģiju. Birunī un Omārs ibn Batūta sarunājās par budismu un islamu, par Indu un Gangu, par Bāmjanu un Baktru. Visvairāk viņi runāja par daudzumu mēru un par grieķiem.
— Ir ebreji un ir grieķi, — Simons teica. — Jā, protams, vēl ir franči un angļi, slāvi un itālieši, spāņi un šveicieši. Ir pat amerikāņi. Un viņi izkāpuši uz Mēness.
— Jūs ari tur esat bijis! — Marija iesaucās.
— Noteikti nē, — Simons atbildēja. — Es staigāju pa Zemi. Un virs zemes dzīvo afrikāņi un japāņi, indieši un ķīnieši. Viņu vidū ir vīrieši un sievietes, kas paveikuši brīnuma lietas. Bet pirmām kārtām ir grieķi un ebreji. Ar grieķiem un ebrejiem jūs varētu no jauna uzcelt pasauli, nemeklējot neviena cita palīdzību. Vieni nosliecas par labu grieķiem, Delfu Apollonam un Erehtejam; citi — par labu ebrejiem, Talmudam un Kabalai, visa veida spekulācijām. Par abiem kopā grieķi un ebreji ir stiprāki par visiem pārējiem.
īzaks Lakedems, saukdamies par Omāru ibn Batūtu al Hārezmi al Tartūši, runāja ar Birunī par grieķiem. Viņi sprieda par Pitagoru, Arhimēdu un Eiklīdu, kas bija apveltīti ar lielu ģenialitāti. Viņi runāja par trīsstūra un apļa īpašībām, par Parmenīdu un Heraklītu un dievišķo Platonu, viņi runāja par Aristoteli, kas bija visu zinātnieku valdnieks, un viņi pacēlās līdz pat debesu sfērām, kurām, tāpat kā visam šajā pasaulē, pavēl skaits un attiecības. Jo vairāk viņi iedziļinājās pasaulē, kuras noslēpumi un mīklas cilvēkiem saistījās ar skaitu, Birunī pārņēma aizvien lielāks drudzis un sajūsma. Viņš skaidroja Omaram jautājumus, kurus nedz Likuma skolotājs, nedz Dēmetrijs, nedz vēlāk Ragnars Gudrais nekad nebija sapratuši un par kuriem, patiesību sakot, viņi pat nebija domājuši: ka Zeme ir apaļa, ka Saule un zvaigznes ļauj aprēķināt attālumus un leņķus, ka skaitļu rinda ir neierobežota, ka tikpat noteikti un nesatricināmi likumi kā visi dievišķie likumi valda pār attiecībām, kuras veido Visumu. Omārs klausījās dziļā apbrīnā. Viņu pārņēma liels prieks. Beidzot viņš bija atradis cilvēku, kas bija Arjabhatas punkta cienīgs.
Tad Omārs savukārt sāka stāstīt jaunajam draugam visu, ko viņam indietis bija uzticējis Nalandā, un sevišķi — par deviņiem cipariem un punktu, kas izsaka prombūtni, neesību, tukšumu un kas reizē dod iespēju vienību pakāpēs ietvert desmitus, desmitu pakāpē — simtus, un simtu rindā — tūkstošus, desmitus tūkstošu un simtus tūkstošu. Birunī klausījās tik sasprindzinātā uzmanībā, ka viņa sejā un augumā nepakustējās ne muskulītis. Likās, ka viņu trāpījis zibens. Vairākas reizes nakts tumsā, ko jau sāka kliedēt pirmais ausmas svīdums, Omaram ibn Batutam šķita, ka sarunas biedrs ir aizmidzis.
— Paklau, draugs! — viņš teica, paliekdamies uz priekšu un satverdams to aiz pleca.
— Turpini, turpini! — Birunī sacīja.
Saule lēca, kad Omārs, kājās stāvēdams, ar nūjas galu zīmēja putekļos vai smiltīs Ārjabhatas punktu. Birunī kā sapnī ilgi vēroja mazo skrambu zemes virsā. Pagāja pusstunda. Varbūt — stunda. Iespējams — vēl ilgāks laiks. Sastindzis un kluss Omārs ibn Batūta neiedrošinājās ne pakustēties aiz bailēm, ka iztraucēs biedra dziļo sapņojumu, kas likās augstāks par šīspasaules lietām. Sāka pūst viegls vējš. Tas lēnām nolīdzināja Ārjabhatas punktu. Birunī savukārt piecēlās. Viņš paņēma nūju no Omara rokām un ar vienu kustību uzvilka uz zemes riņķi:
O
— Lūk, tas ir vienīgas attēls, kas piederas pilnībai un neesībai. Punkts ir lietu sākumā un beigās. Tas nav tas, kas mums vajadzīgs. Aplis, kas šķir un tomēr vieno, ir reizē spēka un neesības simbols. Pievienots deviņiem cipariem, tas vienlaikus apzīmēs reizināšanu un tukšumu. Un šo neesības figūru,
no kuras radīsies visi skaitļi, mēs nosauksim par nulli.
♦
Parīzes salonos, kas iepriekšējos gadsimtos; bija tik slaveni ar asprātību un talantiem, impērij.i\ laikā nevaldīja jautrība. Visspožākie prāti bija devušies uz Kopētu Šveicē pie dc Stala kundzes, kas tur kopā ar Šatobriānu vai Monmoransī bija patvērusies ērcīgā klusēšanā. Tos, no vecā režīma laikiem, kas bija pievienojušies imperatoram un s.iiikās ar revolūcijas ģenerāļiem, kuri vienā mirklī bija kļuvuši par hercogiem un prinčiem, viņš valdīja ar stingru roku, uzspiežot skarbas manieres. Reizēm imperatoram gadījās uzdurties cietam riekstam. Kādai sava galma dāmai, kas, līdzīgi lielākajai daļai XVIII gadsimta sieviešu, nebija uz mutes kritusi, viņš jautāja: