— Vai taisnība, kundze, ka jums ļoti patīk vīrieši?
— Jā, majestāte, — viņa atbildēja, — sevišķi tad, ja viņi ir labi audzināti.
Un kādai dāmai — vairāku darbu autorei, kuras vīrs bija prefekts vienā no jaunajiem Renānijas departamentiem, viņš strupi sacīja:
— Jūs laikam rakstot, kundze! Vai jums kāds ir teicis, ka man nepatīk rakstošas sievietes?
— Jā, majestāte, bet es tam neticēju.
— Un ko jūs esat radījusi, kopš esat šeit?
— Trīs bērnus, majestāte!
Pastīvos impērijas laika salonus, kuru XVIII gadsimta burvība jau bija zudusi un kuros XIX gadsimta kaislības vēl nebija iemājojušas, vairāk par visu interesēja un uzjautrināja ģimenes tenkas. Kādas ģimenes? Vienīgās, unikālās ģimenes — imperatora ģimenes tenkas. Ilgi un tīksmīgi irgājušies par vārdiem, ko pats Napoleons kronēšanas rītā teicis brālim: "Ak, Jozef, ja tēvs mūs redzētu!" — salonos aizrautīgi stāstīja, ka visskaistākā ģimenes sieviete, diezgan reti sastopama daiļava, kas varbūt viena no ļoti nedaudzām vai, iespējams, pat vienīgā varētu sacensties ar Rekamjē kundzi — Lisjēns viņā neprātīgi iemīlējies un viņa atraidījusi pašu Napoleonu par spīti Fušē neatlaidībai —, imperatora mīļākā māsa, kādreizējā ģenerāļa Leklerka sieva — viņš Sandomingo nomira ar dzelteno drudzi —, brīnišķīgā princese Borgēze, Gastallas hercogiene, kas līdz nāvei garlaikojās Itālijas pilīs, esot izpelnījusies tirāna dusmu zibeņus, jo viņu ķeizariskajām majestātēm — savam brālim un Marijai Luīzei aiz muguras taisījusi grimases un varbūt pat ar pirkstiem rādījusi radziņus. Acumirklī princese zaudēja neaizskaramības svētumu — ja šie vārdi jelkad ir bijuši piemērojami visskaistākajai impērijas grēciniecei —, un viņai aizliegts rādīties Tilērijās. Un tā viņa dienvidos klīda skumjās un garlaicībā.
Galvenokārt viņu mocīja skumjas. Viņa vienmer bija neprātīgi mīlējusi priekus un vīriešus. To viņa bija sākusi jau agri Marseļā ar kādu asiņainu konventa locekli, vārdā Frenonu, kas bija Voltēra ienaidnieka dēls.
Reiz pašā gravas dziļumā
Frenonu čūska sakoda.
Un kas pēc tam gan notika?
Tad čūska tūdaļ nosprāga.
Viņa turpināja ar Dipo, kas vēlāk kādos Romas nemieros tika nogalināts kopā ar vairākiem citiem. Sešpadsmit gadu vecumā viņa apprecējās. Divdesmit gadu vecumā kļuva par atraitni. Viņa nogrieza matus un ielika tos Leklerka — sava vīra zārkā; viņš bija miltu tirgotāja dēls, astoņpadsmit gadu vecumā — brīvprātīgais, divdesmit viena gada vecumā — kapteinis, divdesmit piecu gadu vecumā — ģenerālis, vadījis grenadierus, kas 18. brimērā Senklū izglābis Napoleonu, Sandomingo bija nēģera Tusēna Luvertira pretinieks, gāja bojā Irisdesmit gadu vecumā. "Huzārs, kas vēl trīsdesmit gadu vecumā ir dzīvs, ir tikai zaķpastala," viņš teica ģenerālim de l.asalam. Paldies Dievam, tam izdevās krist kaujā pie Vagramas. Bija jau arī laiks: Leklerkam bija trīsdesmit četri gadi. Tolaik viss norisinājās ātri. Leklerka atraitne divdesmit četru gadu vecumā apprecējās ar princi Borgēzi. Princis nemaz nebija tik slikts. Bija tikai viena nelaime: viņa to nemīlēja. Mīļākie sekoja cits citam. Viņa kaila pozēja Kanovam. Viņš princesi attēloja Praksitela Afrodites pozā, kuram pašam par modeli bija Frīne — viņa mīļākā. Kāds princesei jautāja, vai nav bijis neērti pozēt tēlniekam kailai.
— Nepavisam ne, — viņa atbildēja. — Darbnīca bija kurināta.
Visvairāk viņa bija pieķērusies kādam skaistam, bet viduvējam virsniekam, ko imperators, par spīti māsas asarām, aizsūtīja uz Krieviju kopā ar Lielo Armiju un no kura viņai jau mēnešiem ilgi nebija pienākusi pilnīgi neviena ziņu. Virsnieku sauca par Kanuvilu.
♦
Es runāju un runāju, atceros dižus cilvēkus un lielus notikumus, stāstu par lietām, kas mainījušas pasauli. Galvenais — es biju nabags. Bieži esmu skrējis ļoti ātri — tā, kā skrien uzvarētāji čempioni un bagātie, ko lutina pūlis. Esmu arī vilcies nabagu drausmīgajā gausumā. Gaidītāju rindas — tas esmu es. Rindas pie dokumentiem un dārzeņiem — tas esmu es. Bada gājieni — tas esmu es. Streikotāju un bezdarbnieku gājieni zem sarkaniem vai melniem karogiem no Bastīlijas līdz Republikas laukumam, Šanhajas vai Čikagas ielās, sniega un ložmetēju šaustītajā Ņevas prospektā — tas esmu es. Mao sakauto pulku Lielais pārgājiens uz Jaņaņu — tas esmu es. Nabagi, ar kuriem kopā esmu tik ilgi mīņājies, kuri netiek uz priekšu, nav uzvarošu revolūciju varoņi. Revolūcija pārvērš bendes par upuriem un upurus — par bendēm. Nabagie, pie kuriem es piederēju, nekad neko neiegūst un neko negaida. Viņi mirst pirms uzvaras un pirms tam, kad varētu kļūt citiem par to, kas citi bijuši viņiem. Viņi vienmēr ir palikuši nabagie, upuri, pamesti suņi vēstures mēslainēs. Viņi neiet tādēļ, lai uzvarētu, lai iekarotu, lai sagrābtu varu, viņi neiet, lai atklātu vai apmierinātu zinātkāri. Viņi iet aiz izmisuma. Viņi iet, jo bēg. Asarās un asinīs esmu bēdzis vairāk nekā jebkurš cits.
Tieši no šīs nepārtrauktās bēgšanas ir radies mans tēls. Jūs jau zināt: bārda, gari, sirmi mati, apmetnis negaisā, soma pie sāniem, nūja rokā, mūžam vajātā bēguļa bailes un kauns skatienā. Es neesmu staigājis šajā čaulā divtūkstoš gadu. Man nebija bārdas, kad biju centurions, kad spiedu sev klāt imperatora vēstījumus, kad kalpoju Budam vai vikontam de Natobriānam. Mūsdienās, pie jums, jūsu slavenajās demokrāl ijās, par kurām nerimstaties runāt, it kā tas būtu vēstures gals un nabaga vecās cilvēces pēdējais un galīgais stāvoklis, galveno vietu ieņem vidusšķira. Nav vairs nekādu hercogu un pēru, nav uz mūžu ieceltu senatoru, nav lielu zemes īpašnieku, kas bija apveltīti ar negantu eleganci un darīja ar saviem lopiem un ļaudīm, ko vien vēlējās. Protams, ir arī nabagie. Viņus lolo nu attālina, viņus novieto materiālos un morālos rezervātos, viņu dēļ kaunas un viņus aizmirst. Labi. Kā jums liekas, ko lai es daru? Londonā, Ņujorkā, Parīzē un Venēcijā esmu kļuvis par pilsoni. Palūkojieties: esmu noskuvies, es protu lietot saliktos darbībasvārda laikus, valkāju lietusmēteli kā Hemfrijs Bogarts un neviens, jādomā, mani nenoturēs par to, kas esmu: i ilvēks, kas steidzas no gadsimta uz gadsimtu.
Atkarībā no laika esmu bijis tas, kam man jābūt. Esmu bijis gandrīz viss: pēdējā laikā — mazs rantjē, tūristu pavadonis, tirdzniecības aģents, Volstrīta brokeris, blēdis, ātrvilcienu vadītājs, profesionāls skrējējs, privātdetektīvs, kam uztic izsekošanu. Neesmu nekas cits kā laika gars. Es vienmēr izskatos pavisam parasts. Cilvēki mani notur par to, kas paši ir. Un es esmu viss, kas ir viņi. Galvenokārt esmu bijis nabags. Jo nabago ir bijis vairāk nekā bagāto šajā dzīvē, kur es nebeidzu degt nabaga dēļ, kas sapņo kļūt bagāts, vairāk nekā dēļ bagātā, kurš baidās izputēt. Nabagie bez mitas rada nākotni, kas nekad nebūs viņu nākotne. Viņi ir manevrējama masa topošā pasaulē, un šī masa tiek atmesta, līdzko pasaule uzbūvēta. Esmu kalpojis šajā armijā, kas vienmēr ir uzvarēta un nekad nav sakauta.
Bija ērti būt ebrejam. Tikpat ērti kā būt čigānam. Tādam, kam jāiet izmisuma smieklīgumā, nekas nevar būt labāks kā but ebrejam. Daudz esmu bēdzis no Austrijas, Spānijas, Polijas, Krievijas, Vācijas, Baltijas valstīm. Un pat no Francijas — iedomājieties vien! Jūs zināt vēsturi, tās muļķīgās izrīcības, tās paradoksus. Esmu atļāvies greznību kļūt par ebreju ienaidnieku; esmu kliedzis: "Nāvi žīdiem!" — lai kliegtu tāpat kā citi — un daudzi manī ir saskatījuši ebreju — ebreju bendi, ko vajā ebreji un kas bēg, kur deguns rāda, nevis kopā ar viņiem. Mezgls bija sasiets.