Tikai neiedomājieties, ka vēlos jūs aizkustināt vai nokaitināt. Es smejos tiklab par morāli kā par politiku, par loģiku un par psiholoģiju. Es nepieķeros nevienai jūsu sistēmai, es nepiedalos neviena jūsu kombinācijā. Es tikai eju, un tas ir viss. Man nav nekāda mērķa, par jūsu vērtībām man nāk smiekli, es neko neizskaidroju, pietiek ar to, ka eju. Esmu tikai nabaga puisis, ko nemitīgi kārdina kaislības. Līdzko tuvumā pamanu kaut drusciņu naudas, es mēģinu to iebāzt savā kabatā. Esmu tikpat lielā mērā Šeiloks kā Ijabs, tikpat labs, cik ļauns. Tieši šī nemitīgā maiņa, mūžīgā pāreja no vainīgā lomas upura lomā Mūžīgo Žīdu ir padarījusi tik ievērojamu un tik interesantu, ka tas vienmēr ir nodarbinājis rakstnieku un mākslinieku prātu un iztēli. Es esmu pilnīgi visi un mazāk nekā nekas. Esmu dzīves šausmas un visi jusu spožuma mirkļi.
Esmu arī nogurums. Pretruna un nogurums. Kaislība un nogurums. Man ir apnicis iet. Man ir līdz kaklam pasaule, kas pastāvīgi iedomājas visu atklājusi un nesaprot gluži neko. Nu jau divus gadu tūkstošus es staigāju pa šo planētu, kur viss pārveidojas un pastāvīgi paliek viens un tas pats. Tas ir tas, kas mani tuvina nabagiem: nabagie ir noguruši. Es arī.
♦
.^Vrjabhatas punkts un Burunī nulle pa īstam nekad neizgāja Lakedemam no prāta. Vēlāk — daudz vēlāk, satiekoties ar filozofiem un tiem, kas pēc Kopernika, Galileja, Keplera un Ņūtona atklāja lietu slēpto kārtību, viņš joprojām vēl prātoja, vai šo gandrīz maģisko spēku nebutu iespējams izmantot vēl labāk. Divu roku pirkstu dēļ punktu un pēc tam nulli saistīja ar desmit, simt un tūkstoš sēriju. Tomēr desmit nav vislabākais skaits. Protams, tas ir cilvēka pirkstu skaits, bet nav sevišķi elastīgs un tam nav īpašu priekšrocību: to var dalīt tikai ar 1, 2, 5 un pašu ar sevi. Mazliet lielāks skaitlis, piemēram, divpadsmit, ir daudz bagātāks un elastīgāks. To var dalīt ar 1,2, 3, 4, 6 un pašu ar sevi, tas paver prātam un lietām daudz lielāku plašumu. Ja Arjabhatas skolnieki un arābu nulles piekritēji būtu pieņēmuši nevis decimālo, bet duodecimālo sistēmu, aritmētikas un matemātikas rīcībā neapšaubāmi būtu vēl daudz ērtāks un efektīvāks instruments. Tad, protams, būtu vienpadsmit un nevis deviņi cipari — 1, 2, 3…, a, p vai x, y — un nulle apzīmētu reizinājumu ar 12.10 duodecimālajā sistēmā būtu 12 pēc mūsu decimālās sistēmas un 100 duodecimālajā sistēmā būtu mūsu 144 vērtība — 12 reiz 12, kam iespējami neskaitāmi dalījumi.
— Es ar to visu esmu mazliet rotaļājies, — Simons Fusgengers teica. — Mēs esam tā pieraduši pie pastāvošā, tā veidoti un kropļoti ar visu, ko mums māca, ka gandrīz vai liktos — mēs pārkāpjam mūžības likumus, dodot citu jēgu nullei jeb Arjabhatas punktam. Taču pastāv vēl daudzas citas sistēmas, ne tikai decimālā un duodecimālā. Dators, piemēram, jums uzspiež bināru bāzi. Un visās nozarēs iespējams domāt citādi, nekā mēs domājam. Mums šķiet, ka pasaule iet bojā, bet tā tikai mainās. Tā notiek visur. Politikā, reliģijā, mūzikā, glezniecībā, vēsturē un fizikā. Ir vairāk veidu, kā raudzīties uz pasauli, nekā Būdas zobu, vairāk nekā krāsu dabā un jūtu sirdī.
Tikpat lielā mērā kā nepieciešamība pasauli vada nejaušība, sakritība, patvaļība. Gandrīz visā, ko mēs darām, domājam, runājam un rakstām, ir sava daļa patvaļības. Numerācija ir patvaļīga, valoda ir patvaļīga, nosaukumi ir patvaļīgi, mūsu vārdi, kas mums ir kā miesa no mūsu miesas un kam esam tik ļoti pieķērušies, ir patvaļīgi, tāpat arī sabiedrība un reliģija ir patvaļīgas. Mīlestība ir patvaļīga, jo tā atkarīga no satikšanās, kas varēja arī nebūt. Zināmā mērā arī zinātne ir patvaļīga, jo tā balstās uz postulātiem un apmierinās ar to, ka piedāvā visvairāk ticamo visticamākās parādības izskaidrojumu, kas mums nav bijis zināms. Jebkura patvaļība ir netaisnīga, un jebkura kultūra — patvaļīga.
— Esmu jau pamanījusi, — Marija sacīja, — ka jūs neticat nekam.
— Nav nekā ļaunāka par neticēšanu nekam. Tie, kas netic nekam, nekad nav paveikuši neko lielu. Ja mums pasaule reducējas uz perspektīvām, ir jātic perspektīvām. Tām, kuras mums liekas vislabākās, vismazāk nepareizās, vismazāk netaisnīgās. Mūsu priekšstats par patiesību ir vienīgā patiesība, kurai-spējam tuvoties. Reizēm man ienāk prātā, ka varbūt Antigone — paraugs mums visiem — galu galā ir sākusi prātot, vai nav bezjēdzīgi mirt tikai tāpēc, ka viņas brālis, īsts nelietis, nav apglabāts saskaņā ar laikmeta, zemes un kastas prasībām. Tās ir pārejošas, patvaļīgas un visumā diezgan apšaubāmas prasības. Tas neko nemaina. Vajadzēja tām ticēt. Viņa ir mirusi. Man gribas ticēt, ka viņa ir ticējusi tam, kam vairs nav pa īstam ticējusi. Viņa nav mirusi par patiesību, kuras īstenībā nemaz nav un kuru vienmēr var apšaubīt tie, kuri zina un kuri izlemj. Viņa ir mirusi par ideju — protams, patvaļīgu —, par to, kā viņa redzēja pasauli, mīlestību un dievus. Viņa mirusi par savu taisnību un par savu patiesību, tas ir, gandrīz par neko. Bet šis gandrīz nekas vienmēr ir vissvarīgākais.
Esmu pārliecināts, ka jāprot dzīvot un dažreiz arī mirt par lietām — kā lai pasaku? —, ko izraugās gandrīz uz labu laimi. Ne jau tāpēc, ka tās būtu patiesas — kas gan vispār ir patiesība? — bet tālab, ka ka tās jums liekas skaistākās, patiesākās un diženākās. Nevis tāpēc, ka tās būtu dižas, bet tāpēc, ka jūs tās esat izvēlējušies. Aptuveni tā, kā Ārjabhata izraudzījās punktu un Birunī nulli, lai reizinātu ar desmit deviņus pamatciparus. Visa veida pārliecības ir tikpat patvaļīgas kā nulle. Jūs pie tām turaties tāpat kā pie nulles. Viss liekas loģiski, un ar to pietiek. Mūžīga ir nevis kāda patiesība, kas to vien dara kā nemitīgi mainās, bet gan lēmums turēties pie tās un mirt tās labā. Ja cilvēkam ir tāda laimīga iespēja kā jums — mirt kaut kā vai kāda dēļ.
♦
Gandrīz vai skurbumā, par kuru pats brīnījās, īzaks Lakedems šķērsoja Parīzes barjeru. Viņš steidzās uz Tilērijām, kur kalpotāji ar cieņu uzlūkoja viņa uniformu, un viņš nodeva pulkvedim, ko šķiet, nodarbināja daudz mazāk steidzamas problēmas nekā Berezinas kauja, portfeli ar vēstulēm un pavēlēm. Brīdi vilcinājies, īzaks paturēja Uspenskas katedrāles sudraba krustu, ko bija ieslidinājis seglu somā un ko neviens nepieprasīja, jo Dari un Anrī Beils atkāpšanās steigā bija aizmirsuši to ietvert sarakstā, kurā bija minēti visi imperatora kurjeram uzticētie dokumenti. Tad Lakedems beidzot sāka meklēt Polīnu jeb Poletu de Kanuvilu.
Tolaik ikvienu virsnieku, kas ieradās no Krievijas, acumirklī ielenca daudzi karavīri un ziņkārīgie, jo gribēja kaut ko uzzināt par imperatoru un Lielo Armiju. īzaks Lakedems pēc labākās sirdsapziņas atbildēja uz jautājumiem. Tad viņš izraudzījās kādu virsnieku, kas izskatījās vairāk pašapmierināts un greznāk apģērbies nekā citi.
"Šis nu gan droši vien ir bijis elegantā draugs," Lakedems nosprieda.
Viņš to uzaicināja iedzert kaut ko stiprāku kādā krodziņā un sāka jauno cilvēku iztaujāt. Vai viņš ir kaut ko dzirdējis par de Kanuvilu? Kanuvilu? Kanuvilu? Nav gan neko dzirdējis.