— Žēl, — Lakedems sacīja.
— Kas noticis? — virsnieks jautāja. — Vai jums šis Kanuvils vajadzīgs?
— Ne sevišķi. Man viņš ir galīgi vienaldzīgs. Turklāt viņš m miris.
— Ko tad jūs gribat? — šļupstēja virsnieks, kas dzēra jau piekto vai varbūt sesto glāzi.
— Mani interesē nevis Kanuvils, bet meiča, kuru viņš pazinis un kurai es zinu tikai kristāmvārdu.
— Kādu kristāmvārdu? — piedzērušais jautāja.
— Polīna, — Lakedems sacīja. — Polīna vai Poleta.
— Protams, ļoti skaista?
— Ļoti skaista, — Lakedems apstiprināja.
— Es varu gan iedomāties, kas tā tāda, — dzērājs sacīja, valdīdams smieklus. — Tā ir imperatora māsa.
— Imperatora māsa?
— Polīna, — visnieks teica, no visa spēka uzsizdams Lakedemam pa plecu. — Polīna… hik… princese Borgēze!
Un viņš smējās tik sirsnīgi, žagodamies un siekalodamies, sabrukdams uz sola, ka bija jāsavalda un ar varu jāizved no tavernas.
jus? — Simons jautāja.
— Mēs?… — Marija pārjautāja.
— Jā, jūs, kas jau tik ilgi klausāties manos stāstos, jums, tāpat kā Juaņam Canam vai Ragnaram Gudrajam ir sava nodarbošanās, savas ceribas un savas jūtas: dzīve. Jūs esat bijuši tik laipni, ka to uz brīdi pārtraukuši, lai dotos man līdzi uz Jeruzalemi, Asīzi un Romu, uz Poliju, Vāciju, Ķīnu un Indiju, uz Bagdādi un Samarkandu. Nu jau labu laiku mēs kopā staigājam pa visiem šīs planētas ceļiem, uz kuras — un tas ir apstulbinošāks brīnums par visiem, ko jums stāstu, — gan jūs, gan es savā reizē esam nomesti. Bet jūs, tāpat kā es, labi zināt: mēs neesam kopā uz visiem laikiem. Mums tik un tā būs jāšķiras. Es atgriezīšos savos ceļos uz laiku, kas jums liekas pati mūžība. Jūs bez manis atsāksiet — uz zibensīsu mirkli, tikai dažas sezonas, laiku, lai redzētu bērnus un mazbērnus, — savu arodu, mīlestību un sapņus.
Varbūt jau tagad, manī klausoties, reizēm jūtat nepacietību un aizkaitinājumu? Jūs nebūtu rīkojušies tā, kā rīkojos es, jūs nedomājat, kā domāju es. Taisnība: es neesmu jūs, jūs neesat es, par ko varu jūs vienīgi apsveikt. Esmu pilnīgi gatavs noticēt, ka esat apveltīti ar lielāku intelektu, bagātāku talantu un iztēli, nekā es jebkad esmu bijis apveltīts. Esmu nabaga velns, kas reti kad darījis to, kas jādara, un esmu sabojājis savu eksistenci. Esmu ilgi bijis nicināts un atstumts, un es jūs lūdzu ticēt, ka visi nav mani pieņēmuši tikpat laipni un pacietīgi kā jūs.
— Sākumā es jums lāgā neuzticējos, — Marija atzinās.
— Visi jums teiks, ka pareizi darījāt. Kad šķirsimies — un nu jau tuvojas mirklis, kad katrs iesim savu ceļu, — ceru, ka reizēm, kad nekā lāgā nebūs ko darīt, — bezmiega naktīs, stāvot satiksmes sastrēgumos, staigājot pa mežiem vai ielām, — jūs iedomāsieties par Mūžīgo Žīdu, ko esat nejauši sastapuši kaut kur Venēcijā. Viņš daudz runāja — varbūt mazliet par daudz. Viss, ko viņš jums stāstīja, bija tikai stāsts par jums pašiem. Kad viņa nebūs blakus, vēsture turpināsies. īzaks Lakedems būs izgaisis, bet svētki turpināsies.
Jums bez manis būs jāatklāj viss, kas šo pasauli padara valdzinošu, priecīgu, neaprēķināmu un diženu. Jo vismaz jums ir tā laime būt mirstīgiem, un laiks jums ir nomērīts. Kombināciju nemitīgā atkārtošanās, kas neko nemaina, padara manu pieredzi mazliet apnicīgu un nospiedošu. Turpretī jums vienīgais, no kā jābaidās, ir plūstošā laika melanholija. Kāda laime! Kāda burvība! Dzīve jums būs tik skaista, ka, par spīti neveiksmēm un ciešanām, ko pazīstam visi, jums — varu to apgalvot — būs mazliet žēl no tās šķirties. Es, kas alkstu pastāvīgi aizliegtas nāves, jūs apskaužu par to, ka jūs varat aiziet, nesagaidot apnikuma šausmas.
Man tomēr būs izdevies stāstīt jums par šo dzīvi, kas nospiež un sajūsmina. Ja jūs pratīsiet raudzīties uz dzīvi tā, kā es mēģināju savos stāstos jums rādīt, tā jums varēs būt ja ne gluži nemitīgas laimes avots — to jums šajā pasaulē nevar apsolīt neviens —, tad vismaz zinātkāres, intereses un kaislību avots. Jūs esat devušies visaizraujošākajā dēkā: vēsturē. Jūs piedzīvojat visneticamāko pieredzi, par kādu neviena radība, lai kas tā būtu, nekad nav varējusi pat sapņot: un tā ir dzīve. Viss, ko es jums mūsu tikšanās laikā stāstīju, nav nekas cits kā gabaliņš jūsu pašu būtības. Visas šīs dienas jūs manī klausījāties, jo, izlikdamies, ka stāstu par sevi, es labāk vai sliktāk stāstīju par jums pašiem. Kad būšu aizgājis, vēl padomājiet par Mūžīgo Žīdu.
♦
— tālu ziemeļos aiz sniegotajām Kaukāza virsotnēm kādā pilnīgi svešā pasaulē valdīja Gogs un Magogs. Ecekiēls Bībelē, Apustulis Jānis Apokalipsē, antīko laiku ģeogrāfi Plīnijs un Strabons, Seviljas Isidors, ko uzskatīja par sava laika gudrāko cilvēku, vairāki arābu hronisti pēc Korāna ar šausmām piemin Goga un Magoga šerminošās sejas. Tika stāstīts, ka Aleksandrs viņus aizdzinis "tāpat kā divdesmit ļaunās nācijas" līdz Ziemeļu okeānam. Daži, kas Ziemeļos saskatīja visu ļaunumu mājokli, viņus apvienoja ar vikingiem. Citi baiļu iedvestas vārdu spēles dēļ dēvēja viņus par gotiem un magotiem. Vēl citi viņos saskatīja kādu pazudušu Izraēla cilti. Visi kristīgajā pasaulē, islamā un pat ebreji baidījās no Goga un Magoga un viņu cilvēkēdājam tautām, kuru satrakošanās kādā nelaimīgā dienā sagraus pasauli.
Neremdināmas tieksmes un ļoti senas vēlēšanās mudināts, kā viņš pats izteicās, Omārs ibn Batuta pūlējās iepazīt pasauli, tās tikumus un svētnīcas; viņš nekad negāja vienu ceļu divreiz, jau bija mērojis apmēram simt divdesmit tūkstošus kilometru un apmeklējis ne tikai visas islama zemes un lielu daļu Āfrikas līdz Tombuktu, bet arī Ķīnu, Deli, visas Indijas valstis, Maldivu salas un Ceilonu, kad viņam nejauši nonāca rokās kāda populāri sarakstīta hronika, kurā bija runa par Gogu un Magogu. Tajā bija teikts, ka viņu briesmonīgās tautas iesprostotas kādā pussalā aiz Kaspijas vārtiem: Aleksandrs Lielais ar paša Dieva palīdzību tiem uzcēlis priekšā dzelzs sienu. Ticamības labad hronika precizēja, ka cements šīs sienas blīvēšanai ņemts no bituma ezera, kas veido elles ieeju. Stāties pretī Gogam un Magogam, kas nogriezti no civilizētās pasaules savās ērgļu ligzdās, nozīmē doties drošā nāvē. Ziņkāres un varbūt ari cerību dzīts, Omārs ibn Batūta tūlīt nolēma doties uz šīm šausmu zemēm, kas atradās tālu no Jūdejas, no Sīrijas, no Tigras un Eifratas un ko ieskāva no vienas puses Melnā jūra, I lersonēsa, Kolhīda un Fasa, kur vēl dzīvoja kāds leģendas putns, ko sauca par pasianosu jeb fazānu, un Jāsona piemiņa viņa ceļojumā pēc zelta aunādas, bet no otras puses — Kaspijas jūra — viena no vislielākajām un viszemākajām no pasaules slēgtajām jūrām; tieši tur, jādomā, glūn Gogs un Magogs.
Omārs ibn Batūta gāja daudzas dienas un daudzus mēnešus. Viņš redzēja augam un dilstam daudzus Mēnešus, līdz nonāca uz šauras takas, kas vijās cauri mežiem, kalnu pļavām un klintīm. Viņš pa to gāja ilgi. Beigās viņš tālumā pamanīja augstu kalnu ar divām galotnēm, ko turienieši sauca par Kazbcku jeb Mkinvari — Ledus smaili. Ibn Batūta bija nonācis mežonīgajā kalnu apvidū, ko krievi drīz nosauks par Lielo Kaukāzu.
Sis rēgu pilnais un vēl nepazīstamais apvidus atradās uz divu pasauļu robežas divkārt: uz ziemeļu un dienvidu pasaules un austrumu un rietumu pasaules robežas. Uz ziemeļiem aiz Kubaņas pletās plašas stepes, par kurām neviens neko nezināja un no kurām laiku pa laikam iznira no Ķīnas un Altaja nākošu iekarotāju viļņi; uz dienvidiem zēla stabilākās Irānas un Anatolijas, Ēģiptes un Indijas, un Mezopotāmijas civilizācijas, kur cita citu bija nomainījušas jo daudzas savstarpēji naidīgas impērijas. Austrumos, teiksmainajās Austrumzemēs, sākās viena no galvenajām visas tirdzniecības un visas kultūras asīm: tas bija slavenais Zīda ceļš; viens tā atzars, pa kuru nepārtrauktā straumē plūda karavānas, tirgotāji un svētceļnieki, apmetis līkumu Takla Makanas tuksnesim un šķērsojis Turkestānu, veda gar Kaspijas jūras malu līdz Melnajai jūrai; tālu jo tālu rietumos pletās Melnā jūra, kurā jau bija kaut kas no lielās Iekšējās jūras, pie kuras Kartafils bija pavadījis jaunību, pie kuras viņš nemitīgi atgriezās un ar kuru ļoti tālu no Lielā Kaukāza tumšajiem mežiem un nepieejamajām virsotnēm saistījās viss saules, kuģu pilnu ostu, neskaitāmu baumu un zeltainu teiku valdzinājums.