Pēc daudziem gadsimtiem tajā pašā apvidū, pa kuru gāja ibn Batūta, caru Krievija izbūvēja vienu no vēsturē slavenākajiem stratēģiskajiem un tirdzniecības ceļiem — slaveno Gruzijas kara ceļu. Melanholijā, kas viņu vairs neatstās un kas mīsies ar kūsājošu jautrību, kuras cēlonis varbūt ir afrikāņu asiņu piejaukums, Puškins, kas jau bija uzrakstījis Kaukāza gūstekni un patlaban sacerēja Ceļojumu uz Erzerumu, pa šo ceļu braukdams, pašos kalnu augstumos neprātīgi romantiskā ainavā sastaps drūmu konvoju, kas pavadīs uz Tiflisu viņa drauga — rakstnieka Gribojedova, skaistās Ņinas Čavčavadzes vīra un Gudra cilvēka nelaime autora, mirstīgās atliekas, ko veda ore ar četriem vēršiem priekšā; cars rakstnieku bija iecēlis par vēstnieku Persijā, kur viņu trīsdesmit četru gadu vecumā noslepkavoja kādos nemieros, ko bija izraisījuši fanātiski mullas. Ļermontovs, kas sarakstījis Mūslaiku varoni un izraidīts uz Kaukāzu tāpēc, ka sacerējis dzejoli trīsdesmit sešu gadu vecumā divkaujā nogalinātā Puškina nāves piemiņai — šajā divkaujā bija iejaukts viss galms —, ari atrada nāvi divdesmit sešu gadu vecumā divkaujā, un viņa mirstīgās atliekas, kas kratījās pajūgā, pavadīja nomāktu vīriešu un raudošu sieviešu bars, ko apgaismoja lāpas un tas pats mēness, kas pirms tik daudziem gadsimtiem apgaismoja ceļu ibn Batūtam. Mēness, kas lēja gaismu pār Lielā Kaukāza eglēm, alām un klinšu sablīvējumiem, bija vienīgā saite starp Puškinu, Gribojedovu, Ļermontovu un ibn Batūtu: tumšā taka, pa kuru gāja vientuļais ceļinieks Goga un Magoga meklējumos, vēl bija ļoti tālu no romantiski krāsainajām un trokšņainajām ainavām, kas kļūs par vēl tikai nākotnē būvējamā Gruzijas kara ceļa dekorācijām.
Turpat Kazbeka pickājē ibn Batūtas taka sāka vīties gar '.ir.iuju upi, kuras gultne bija pilna milzīgu klints atlūzu, kas gāzās no kalniem ar pērkonīgu troksni. Tā bija Ļermontova apdziedātā Tereka.
No ziemeļiem plūda bieza migla, kas aizklāja debesis un piepildīja ieleju. Ceļš veda pāri Terekai pa šauru koka laipu, par kuru retie sastaptie cilvēki ar arābu svētceļnieku bija runājuši klusā balsī, saukdami to par Velna tiltu. Aiz Velna tilta 1200 vai 1300 metru augstumā upe plūda pa šauru granīta spraugu. Tā bija slavenā Darjalas aiza. Tiem, kas nāca no dienvidiem, šeit sākās alanu, osetiešu, sarmatu un visu no stepēm nākošo skitu teritorija. No Velna tilta augstumiem un no aizvien šaurākās un šaurākās takas, kura tam sekoja, ibn batuta redzēja, kā straume trakā niknumā gāžas pāri visiem šķēršļiem, kas tai liedz izvērsties, un viņš dzirdēja to pašu, ko vēlāk dzirdēja un redzēja Ļermontovs.
Pustumsā, kāda valdīja dienas vidū, noliecies pār bezdibeni savā priekšā, līdz kaulam izmircis biezajā miglā, kas kāpa no straumes, ibn Batūta Terekas rēkoņā saklausīja savas sirds pukstus. Viņš turpināja ceļu. Viņš joprojām gāja un gāja. Klinšu cietokšņi šķita iznirstam viņa priekšā bez gala un aizvien varenāki un augstāki. Upe un klintis sašaurinājās vēl vairāk. šaurajā gultnē iespiestie straujie ūdeņi putodami šļācās uz ceļa. Tereka kā zobena cirtiens dziļi iešķēla augsto kalnu grēdu, kuru nomācošo un draudīgo ēnu ceļinieks nojauta sev visapkārt. Tieši tur ibn Batūtas nemitīgo gaitu apturēja smagas, ar dzelzi apkaltas baļķu vērtnes: tie bija Kaukāza vārti. Tie bija iestrādāti milžu celtā mūrī, kas saplūda ar kalniem, pret kuriem mūris balstījās, un tie aizšķērsoja ceļu no ziemeļiem, par kuriem neviens vairs nekā nezināja, bija šķērslis Goga un Magoga nolādētajiem pēctečiem. Un vārti bija ciet.
♦
Izaks Lakedems joprojām valkāja grezno uniformu, tādēļ viņam nebija sevišķi jānopūlas, lai kādā veikaliņā pāris soļu no Tilērijām viņam parādītu princeses Borgēzes portretu, kur viņa uzgleznota blakus imperatoram. Viduvējā, bet laimīgā kārtā portretējamās līdzību saglabājušajā gleznā viņš uzreiz pazina Kanuvila medaljona burvīgo modeli. Tirgotājs bija pārliecināts, ka klients izskatās tik laimīgs tāpēc, ka dievina imperatora ģimeni. Taču viņam par lielu pārsteigumu, Lakedems nomurmināja: "Itt vino veritas,"— un viņā uzvilnīja pateicība pret dzērāju, kura joks bija trāpījis pareizi un devis viņam vislielāko iespējamo vērtību — kaut ko, par ko domāt un kaut kādu mērķi dzīvē.
Lakedemam laika pietika, un viņam bija jāiet. Viņš devās meklet princesi. Pēc imperatora pavēles viņa joprojām nedrīkstēja atgriezties Parīzē, viņu nemaz nevilināja vīra sabiedrība kādā no Borgēzu greznajām un drūmajām pilīm, viņa dienvidos kopa veselību, kas bija nevainojama baudās, bet garlaicībā kļuva vārgāka. Arābu rikšotāja mugurā — lopiņš bija labi atpūties un spoži nosukāts kurjeru dienesta staļļos, kuru pārziņiem viņš stāstīja visādus niekus, lai izskaidrotu pārlieku grezno ietērpu, — Lakedems devās uz Eksu, uz Provansu, uz jūru. Ceļojums bija tīrā izprieca, sevišķi — uz beigām.
Ziema beidzās. Krievijas ledussaltie līdzenumi un Polijas sniegi nogrima aizmirstībā zem Provansas debesim. Dienvidu augi, cipreses, olīvkoki stājās pretī kara šausmām. Saule pulēja jo spoži. Cikādes zizināja. Bijušais imperatora kurjers pr.itoja, vai tik briesmīgas ciešanas un tik liels miers varētu piederēt pie vienas un tās pašas pasaules.
— Skaties un paturi prātā, — viņš sacīja zirgam, kas bija pārcietis savu daļu pārbaudījumu. — Tur ir nāve, te — dzīvība. I'ur ir asinis, te — vīns. Pasaule ir netaisnīga.
Netaisnībā bija savs labums. Apskurbis saulē, kas mirdzēja par sarkano zemi, kurā auga priedes, īzaks pārsteigts pamanīja, I ii sācis dziedāt.
— Tas nu gan ir par traku! — viņš sev teica. — Kas tam noticētu? Es dziedu.
Viņš dziedāja, jo Provansa bija skaista un viņš sapņoja par laimi, par kuru vēl nekā nezināja. Viņš vairākas reizes apstāts pārnakšņot — kādā klosterī, kādā iebraucamajā vietā, arī priedulājā ceļmalā. Viņam uznāca kārdinājums palikt tur, sadedzināt karavīra apģērbu, uzlikt galvā salmu cepuri un kopt vīna dārzus. Bet vajadzēja iet. Viņš gāja. Viņš nokāpa no zirga un, to pavadā vezdams, gāja pa saulaino ceļu.
♦
Saulē un lietū, miera laikā un karā, pieminēts un aizmirsts, šķietami priecīgs vai izmisis — es gāju. Es biju kareivis, jūrnieks, tirgotājs, medību uzraugs, pētnieks, Rcmbo biedrs pie Harraras robežām, Selefā noslīcinātā Barbarosas algotnis, kolportieris, lupatnieks, nodokļu ievācējs, mērnieks, mežsargs un malumednieks, lauku dakteris un pastnieks. Esmu bijis pat misionārs. Es sludināju labo vēsti, ārstēju, nogalināju, mērīju un pārdevu. Kāda tam nozīme? Es gāju.
Francijā ierados kopā ar itāļiem, Nīderlandē — ar spāniešiem, es devos uz Indiju ar portugāļiem, emigrēju uz Ameriku ar gandrīz visiem, atgriezos Florencē kopā ar kultūras izslāpušām bostonietēm. Ar karu, ar naudu, ar reliģiju, ar zināšanām, ar mākslu un kaislībām es mēģināju, pirms beidzas vēsture, kaut ka piepildīt savu mūžību. Daudz esmu šaudījies pa anonīmiem pūļiem, kaut kur būdams bagāžas nesējs, citur — gids, mazliet mijis naudu, buldurējis visās valodās. Visos laikos un visās zemēs kāds mani ir pazinis. Bērni mani ir raustījuši aiz bārdas un apmētājuši ar oļiem, pilsoņi rīdījuši ar suņiem, nacisti — apcietinājuši — un pat viņiem neizdevās mani nogalināt —, dizaineri izdomājuši man ģīmi, ko jūs pazīstat. Bet filozofi un it sevišķi dzejnieki man kļuvuši draugi. Iespējams, vislielāko no viņiem — par to jau esam runājuši — es satiku uz lieliska burinieka, dodoties uz Burbonu salu. No jauna sastapos ar viņu Beļģijā, kur viņš bija ieradies nomirt un kur es iegriežos bieži, pirms uzsāku ceļojumu cauri