♦
Es rakstu grāmatas. Bieži, lai tās sacerētu, vai arī, lai sevi mierinātu par to, ka esmu uzrakstījis atkal vienu, dodos uz Itāliju. Es ļoti mīlu Itāliju. Ja raugāties uz to kartē jau sapņu pilnām acīm, tā izskatās — to zina katrs bērns no pašas agrās mazotnes — pēc zābaka jūrā. Kad pa to staigājat, atrodat pilsētas bez ietvēm starp torņiem un baznīcām un diezgan daudzām cipresēm starp ļoti daudziem olīvkokiem. Kopumā tas ir kaut kas diezgan vecs un neapšaubāmi satriecoši skaists. Ak, cik jauki! Bravo! Bravo! Vēlreiz bravo! Jūs varat braukt uz ezeriem Toskānā, uz Umbriju, uz Apūliju, uz Sicīliju, uz Amalfi un Positāno piekrasti. Jūs varat doties arī uz Venēciju kopā ar vecmeitām no Jaunanglijas un Konektikutas un mīlētājiem no visurienes. Tā ir skaista vieta, kur dzīvot pagātnē un sapņot par tagadni.
Es vēl biju jauns un, paldies Dievam, nebiju ari neko publicējis, kad pirms daudziem gadiem Venēcijā kadā rudens vakarā nejauši viņu satiku. Tolaik es lāgā nezināju, ko iesākt dzīvē un pasaulē. Pagātne un nākotne man bija tītas dziļā tumsā. Patiesību sakot, man tās bija galīgi vienaldzīgas. Man pilnīgi pietika ar tagadni. Es jau nebiju ieradies viens pie Adrijas jūras. Vēl tagad atceros, ka dzīvojām pašā Skjavoni krastmalas galā Arsenāla pusē burvīgā okerkrāsas mājā, kas droši vien pastāv joprojām, — Bučintoro pansijā. Mums par abiem bija nepilni četrdesmit gadi. Jūs ļoti labi varat iedomāties, kā pavadījām laiku sarkanajā Venēcijā starp dodžiem un gondolām. Ak, jaunība, jaunība…
Taču mēs vēl atradām iespēju no rīta doties uz Kjodžu, uz Malamoko, uz raibo Burano, uzTorčello ar tās divām baznīcām lauku vidū. Mēs vairījāmies no Murāno un muļķu sajūsmas par stikla smalkumiem. Kad atgriezāmies no salām, pilsētā iestājās nakts. Merserija un Svētā Mozus baznīca, kā arī Nopūtu tilts, kas nožēloja savus cietumniekus, vērodams tūristus, mums šķita pārāk trokšņaini un drūzmaini, mazliet vulgāri savā burvībā un rosībā. Pat Svētā Marka laukums un Piazzeta, kas ir tik skaista ar savām divām kolonnnām, kuras jūras pusē paveras kā klusuma, mirdzuma un sapņu opera, divi akmens lauvas bazilikas otrā pusē ar bērnu ķekariem uz muguras radīja spožumu, kas mums aizcirta elpu, nebeidzot veidot grandošas izrādes apoteozi uz paroksisma un augstakās sajūsmas robežas. Mums labāk patika Dorsoduro kvartāls starp Izdziedināšanas baznīcu un Svētā Trovaso baznīcu, kur nolūkojāmies, kā laivu taisītāji būvē gondolas, Džudeča un Abādzija. Mēs gājām, rokās sadevušies, vientulībā un mierā. Pagātne, par kuru nezinājām nekā, vēsture, gar kuru mums nebija nekādas daļas, plūda laukā no lielām akmens akām starp sarkanām pilīm, skurbināja mūs un piejaucās mūsu mīlestībai. Mēs viens otru mīlējām atmiņās un trakās cerībās. Es vēl neko nebiju paveicis. Es visu gaidīju no nākotnes. Tik liels skaistums mani smacēja nost. Es biju pasaules apskurbis.
♦
Mirjamas atgriešanas Ahasvēru satrieca. Viņš bija atstājis Magdalu un pārcēlies uz Jeruzalemi, lai bēgtu — lai bēgtu no viņas garajiem, gaišajiem matiem un vijolīšu krasas acīm, no viņas smaržas un tēla. Mirjamas piepešā parādīšanās pavasara saulē Poncija Pilāta pils priekšā Ahasvēru piepildīja ar laimi, pirms iegrūda baiļu bezdibenī.
Viņš sēdēja uz sola prokuratora pils priekšā, ļaudamies spirgtajam gaisam un mazai atpūtai pēc darba kopš rītausmas, viņš pārmija dažus vārdus ar kvartāla ļaudīm.
— Ei, Ahasvēr, vai tu ieelpo svaigu gaisu? — viņam uzsauca puikas un mājasmātes, kas gāja iepirkties.
Piepeši Ahasvērs ieraudzīja viņu. Tajā pašā mirkli ierastā apkārtne, garāmgājēji un starpgadījumi uz ielas nogrima nebūtībā. Pasauli veido tikai satikšanās. Mēnesi pēc mēneša Mēness pie debesīm dila un auga, ziema sekoja vasarai un pavasaris ziemai, bet viņš dzīvoja no atmiņām, kas mazpamazām izbalēja. Un nu šī seja un šis augums, kas tik ļoti viņu nodarbināja, pirms sāka izkust aizmirstībā, atkal bija acu priekšā.
Pirmajā mirkli viņam tā šķita iedoma, ko varbūt radījis nogurums un miega bads. Visu šo laiku viņš bija grūti strādājis. Vecais Kartafils bija saslimis. Jau vairāk nekā četras dienas dubultnieks bija viņu aizstājis visu laiku, tikai dažas stundas pirms nakts iestāšanās atgriezdamies savā kurpnieka skabūzītī, kur krājās darbs. Viņš pārlaida roku pār acīm. Viņš papurināja galvu. Nekustīga, kā apmaldījusies, stingu skatienu, līdzīga ciešanu un bēdu statujai Marija no Magdalas stāvēja Ahasvēra priekšā. Viņa iedvesa bailes.
Ahasvēra atmiņa bija saglabājusi jaunības spožumā starojošu Mariju Magdalēnu. Bet šo tēlu bija apzīmogojuši gadi un ciešanas. Draudzības beigu posmā Ahasvērs reizēm vēl redzēja viņu dodamies uz svētkiem vai dzīrēm, kurās pats netika aicināts, tērpušos dārgās drānās, ko viņa valkāja dabiski un majestātiski. No spožuma vairs nebija palicis nekas, maz arī no jaunības. Tomēr viņa joprojām bija skaista. Vēlāk, daudz vēlāk Mazačo, Lūkass no Lcidenes, Rubenss, Tintoreto, Veronēze, Žoržs de la Tūrs — vesels pulks visu skolu un visu laikmetu gleznotāju, gravieru un tēlnieku viņu attēlos krāšņās, reizēm mežģīnēm rotātās drānās, greznojušos ar pērlēm, briljantiem, smaragdiem, tērpos, kuros atlass un samts sacenšas ar zeltu. Neviena sieviete, atskaitot varbūt vienīgi Svēto Jaunavu, tik bieži nav attēlota cilvēku ģeniālajos darbos — ar parfīma vāzi, galvaskausa vai krusta priekšā, sēžam pie bagātīgi klāta galda, saļimušu krusta pakājē. Starp Kristu un Madonnu, blakus apustulim Jānim viņa viena pati veidos milzīgu apgabalu miglainajā, nenosakāmajā un gaistošajā vilni, kas nes sev līdzi tik daudz muļķību un tik daudz diženuma un ko mēs saucam par kultūru. Viņa liks sapņot miljoniem to, kuri viņai ar savu talantu un drudzi liks augšāmcelties, tiem, kas viņu svētbijībā, mīlestībā un apbrīnā uzlūkos. Ap šo jauno sievieti, kas pavasara dienā nekustīga stāvēja Poncija Pilāta pils priekšā, kur apstulbināja kurpnieku Ahasvēru — prokuratora durvju sargu, dzimušu Galilejas Magdalā tāpat kā viņa, vīsies viena no bagātīgākajam visu laiku leģendām. Par viņas dzīves beigām nebūs zināms gandrīz nekas. Varbūt viņa pārcēlās uz Provansu kaut kur pie Masilijas, kas kļūs par Marseļu, kopā ar māsu Martu un no miroņiem uzmodināto brāli Lācaru? Varbūt viņa ir dzīvojusi Senbomas grotā? Tas nav svarīgi. Atmiņas par viņu un viņas kultu atrodam Senmaksimēnā un Vezelē, Otēnā un Minsterē, Itālijā un Anglijā — visur šajā pasaulē, kur viņa nebeidz iemiesot reizē savu skaistumu un grēku nožēlošanu, labā atklāšanu un uzvaru pār ļauno. Viņu redzēs gleznotu un veidotu skulptūrās, un apdziedātu neskaitāmos veidolos, visdažādākajos apstākļos, visos viņas dzives posmos, pirms un pēc pievēršanās Jēzum: tas ir mūžam dzīvs šīspasaules baudu tēls, kas vēršas uz atsacīšanos un trūkumu; brīdī, kad viņa nomet greznās drānas, lai uzģērbtu grēku nožēlnieces skrandas; Lieldienās mirklī, kad pa ceļam uz kapu viņas ticība satricinās pasauli, dodot tai augšāmcēlušos Dievu; ekstāzes brīdī, kad viņu apmeklē no debesīm nolaidušies eņģeļi. Ilgi pirms šīs slavas, kad Ahasvērs Mariju no Magdalas piepeši ieraudzīja prokuratora pils priekšā, viņu var iztēloties ģērbušos skrandās, kādās viņu ietērpa Donatello, veidodams koka skulptūru Florences baptistērijam. Un ar tādu pašu traģisku, baiļu izmocītu seju. Vēl dažus mirkļus Ahasvērs šaubījās. Viņš samiedza acis un sarauca pieri. Kas gan īsteni notiek? Tad neticība izklīda. Viņu pacēla dziļumu banga. Tā bija laime.