Vacijai, Polijai un Krievijai līdz pat Urāliem. Viņš ir atstājis nepārprotamu liecību par mūsu tuvību: "Man ir ļoti nopietni iemesli nožēlot to, kas nemīl nāvi." Tas ir Saris Bodlērs, un jums nebūs grūti atrast autoru…
— Jūs? — Marija jautāja.
— Protams, mani, — Simons atbildēja. — Esmu autors "ļoti nopietnajiem iemesliem", par kuriem viņš raksta pēc musu satikšanās.
Viss, ko es stāstu, — to jau esat uzminējuši — krasi atšķiras no neskaidrajiem tēlojumiem, kādus atrodat grāmatās, teātrī, kino un it sevišķi tajās muļķību straumēs, no kurām metas nelabi un kuras jūs saucat par romāniem. Es vienmēr esmu nejaušs un vienmēr nepieciešams, jo esmu vēsture un laika gaita. Mani sauc par Lakedemu, Eusgengeru, Ahasvēru, Kartafilu, Luisu de Torresu, Omāru ibn Batūtu, Juaņu Canu, Dēmetriju vai Ragnaru Gudro: cilvēki ir likteņa runāta dzeja. Es vienmēr esmu anonīms un vienmēr — kolektīvs. Jo, pirms kļūstu par cilvēku, ceļotāju, nolādēto, par romāna varoni — kādas šausmas! — es pirmām kārtām esmu mīts. Vai saprotat? Es klīstu jūsu atmiņās, jūsu fantāzijās, jūsu bailēs un cerībās. Esmu viss, ko esat darījuši, un arī — galvenokārt — tas, ko nekad nedarīsiet. Nelaimīgs kā Edips, tikpat slavens kā doktors Pausts, vairāk valdzinošs — atzīstiet vien! — nekā smukais dons Žuans, es mazliet iemiesoju vēsturi visā, kas tajā ir unikāls, nejaušs un tomēr neizbēgams. Esmu līdzīgs pasaulei un dzīvei. Manis varēja nebūt. Bet tagad, kad esmu, neviens mani vairs neizdzēsīs. Jūsu priekšā ir pats nederīguma tēls, kas tāpēc vien, ka pastāv, ir kļuvis nepieciešams.
♦
Piepeši viņa priekšā aiz sarkanām, ar priedem un olīvkokiem apaugušām klintīm, saules apmirdzēta, pavērās jūras bezgalība. Tā mirgoja. Viņam šķita, ka viņš pie tās ir nācis no pašas jūras, no tās gājis un tajā atgriezies. Viņš aizauļoja līdz krastam, piesēja zirgu pie priedes, ātri izģērbās un metās ūdenī. Viņš peldēja gandrīz stundu gariem vēzieniem, ar galvu nirdams viļņos, un iznira no tiem laimīgs, ka nemitīgi atjaunodamies. Tālumā viņš redzēja krastu ar priežu skupsnu pie līcīša un zirgu, kas sapņoja par kaut ko noslēpumainu. īzaks Lakedems jutās tik laimīgs, kāds sen nebija juties. Viņam gribējās, kaut tā turpinātos un nevajadzētu griezties atpakaļ.
Netālu uz selgas pusi viņš ieraudzīja prieka un brīvības ainu — četrus vai piecus delfinus, kas rotaļājās, cits citu ķerdami, nirdami un lēkdami, pa gabalu izskatīdamies kā tumšas zīmes virs jūras līmeņa, kā miklas arkas, kas parādās un acumirklī izgaist. Nevienas buras, neviena trokšņa. Tikai vienmērīga vejpūta un viļņu čala. Pilnīga esības prombūtne. Pasaule bija vienkārša un skaista.
Viņš atgriezās krastā. Laiciņu viņš gulēja liedagā, raudzīdamies debesīs caur aizvērtiem plakstiem. Viņš redzēja riņķus, zvaigznes, krāsainus pavedienus. Jūra. Viņš vienmēr bija mīlējis jūru. Varbūt tāpēc, ka zeme bija viņa nozieguma un lāsta vieta, jūra šķita kā atpestīšana. Tās elastība bija pretstats zemes stingumam, tās raupjumam, pa kuru viņam bija jāiet. Ar nožēlu Izaks atstāja piekrasti un liedagu. Pēc dažām dienām viņš pa gabalu vēroja mājokli itāliskā dārzā, kur, kā ļaudis runāja, bija apmetusies Polina Borgēze.
"Tagad nav istais bridis būt vājam," viņš sprieda. "Es neesmu mērojis tik garu ceļu tādēļ vien, lai kā muļķis stāvētu pie paradīzes vārtiem. Tāpat ari nebūtu pareizi bez apdoma mesties namziņa, kādas skaistules vai skaistuļa rokās — tā varētu uzdurties mīlētājiem, kas pret mani izturētos augstprātīgi un atrastu visādus ieganstus, lai nelaistu princesei tuvumā. Jārīkojas droši un nemaldigi. Galvenais ir viņu satikt — ar pārējo es galā tikšu."
īzaks ilgi staigāja ap lielo okerkrāsas māju, kurai bija divi pazemi torņi un kura picmiligi svārstījās starp pili un villu. Viņš apbrīnoja dārzu, kur nevainojami apcirptas cipreses un īves slējās lavandu četrstūros un auga kaimiņos mimozām. Viņš rūpīgi apskatīja darza mūri un logus parka pusē. Viņš aptaustīja vaigus — bārda bija sazēlusi. Apskatīja zābakus — tie bija dubļaini.
"Labi," Izaks nosprieda. "Vispirms jāsakopjas, pēc tam jarikojas drošu prātu."
Viņš atgriezās nākamajā vakarā, kad jau bija pilnīgi satumsis. Notīrījies, gludi noskuvies, ieziedies ar pomādi, ko atrada elegantā mantās un kas izplatīja noturīgu un smalku smaržu, Izaks Lakcdems savā lepnajā uniformā izskatījās lieliski. Jau sen pieradis pie fiziskiem vingrinājumiem, viņš bez pūlēm tika pāri augstajam mūrim un nonāca parkā, kas ieskava māju. Paslēpies aiz īves, viņš raudzījās gaismās un ēnās, kas klīda no istabas istabā. Viņš izklaidējās, iztēlodamies gaismas nēsātājus un ēnu nodarbes. Viņš izgudroja sulaiņus, apmeklētājus, laika kavētājas, pašu princesi sarunājamies vai lasām — bet vai viņa vispār lasīja? —, spēlējam kārtis vai triktraku, strādājam kādu rokdarbu, pirms viņa dodas uz saviem apartamentiem. Jādomā, ap princesi ir vesels pielūdzeju, apbrīnotāju, galminieku un uzticības personu bars; viņš bija viens no pašiem sākumiem un uz visiem laikiem. Viņa bija pats sabiedrības iemiesojums ar visām tās baudām un pienākumiem; viņš nebija nekas. Viņš gaidīja vairākas stundas, līdz māju apņēma tumsa un klusums. Kad viss bija iemidzis pilnīgā mierā un tumsā, viņš atstāja paslēptuvi un bez trokšņa, sirdij pukstot mazliet straujāk, pielavījās pie sīkrušu logiem dārza pusē.
♦
Jums, protams, ir skaidrs: jūs neesat vienīgie, kas mani satikuši un izvilinājuši no manis stāstus par pasaules gaitu un par stūrgalvību, ar kādu no dzīves tiek veidotas neticamās kombinācijas, ko jūs saucat par vēsturi. Esmu nejauši sastapis jūs, Polīnu, Kolumbu, vikontu. Visvairāk esmu sastapis pilnīgi nepazīstamus un tādus pašus ne ar ko neievērojamus cilvēkus kā jūs. Nekad nav rimušās baumas par mani — visdažādākās un visaplamākās. Es visur nēsāju līdzi piezīmes par publikācijām, kurās esmu minēts, — protams, loti īsas piezīmes; Borhess apgalvo, ka šī bezgalīgā un mūžam nepabeigtā hronika galu galā saplūdīs ar cilvēces vēsturi. Tur atrodamas daudzas muļķības jukjukām ar patiesību. Pagaidiet, es pameklēšu… Ak jā, tās ir otrā kabatā… Paklausieties, tas ir 1618. gadā rakstīts teksts: "Nekad viņš nav redzēts smejamies…"
— Kas tikai neienāk prātā! — Marija iesaucās.
— Vai ne? — Simons teica. — "Lai kur viņš ietu, viņš vienmēr runā tās zemes valodā, kur ieradies. Ir daudz godājamu cilvēku, kas viņu redzējuši Anglijā, Francijā, Itālijā, Ungārijā, Persijā, Zviedrijā, Dānijā, Skotijā un vēl citās vietās; tāpat arī Vācijā, Rostokā, Veimārā, Dancigā, Kēnigsbergā. 1575. gadā divi Holšteinas vēstnieki viņu sastapuši Madridē…"