— Man par to nav palicis prātā pilnīgi nekas, — Simons sacīja, paceldams skatienu no piezīmju grāmatas un pats sevi pārtraukdams. — Varbūt viņi tikai lielījušies?
— Varbūt pēc četrsimt gadiem jūs būsiet aizmirsis mūs ari? — Marija ieteicās.
— Nedomāju vis, — Simons atbildēja.— "1599. gadā viņš uzturējās Vīnē un 1601. gadā — Libekā. 1616. gadā daudzi cilvēki viņu sastapuši Livonijā, Krakovā un Maskavā un pat ar viņu sarunājušies…" Jā, un nu nāk svarīgākais: "Ir skaidrs," slavējami pedantiskais vēstures patiesības ievērotājs secina, "ka liecību netrūkst."
Pēdējoreiz mani kā Mūžīgo Žīdu pazina Flandrijā un Brabantē gadus piecpadsmit pirms jūsu revolūcijas un visiem tiem cilvēktiesību knifiem, kas mani aicināja zem tās karogiem. Tolaik es, jādomā, atkal posos uz Polijas un Krievijas pusi, gāju cauri Briselei, un ziņkārīgie dīkdieņi mani uzrunāja un piedāvāja kausu beļģu alus vai kaut ko citu tikpat sūru. No tā radās vai vesela leģenda, un visu pagājušo gadsimtu es dzirdēju ielās dziedam sākumā leijerkastes, mazliet vēlāk — akordeona pavadījumā gaudu dziesmu, kuru jūs noteikti esat dzirdējuši un kuru bieži ilustrēja pie koka piestiprināts vai tāpat vien sarullēts slavenais "pēc dabas Briseles pilsoņu zīmētais portrets Žīda pēdējās parādīšanās reizē 1774. gada 22. aprīlī", ko pārdeva par vienu sū.
Vai pasaulē ir redzēts Vēl lielāks, dziļāks posts, Kāds piemeklējis tiešām Ir Žīdu Mūžīgo? Cik bēdīgs gan un briesmīgs Šķiet liktenis tam dots!
Tūkstoš jūdžu tālumā no pastāvīgi klātesošās Bucentaure ēnas, tālu no marmora un ūdens, kas mūs ieskāva no visām pusēm, salīcis, greizs, zem piepeši uzbrukušas gadu nastas salīcis, Simons sāka dziedāt:
Reiz Brabantē pie Briseles Jo laipni pilsoņi Tam garām ejot, piegāja Un uzrunāja to. Nekad vēl redzēts nebija Tik ļoti bārdains virs.
Tie viņu glīti sveicina Un aicina uz brīdi Pie sevis šo to parunāt, Lai pārtrauktu viņš gaitu, Lai mirkli kavētos.
— Es pateicos jums, kungi, Bet nelaime ir tā,
Ka apstāties nav lemts man Ne šeit, ne citur kur. Kaut līst, kaut snieg un puteņo Es eju nemitīgi.
— Jel nāciet šajā viesnīcā, Jūs, godāts sirmgalvi,
Tur spirdzinās jūs gajienam Kauss mūsu stiprā alus. Mēs pamielosim jūs, Cik labi mācēsim.
— Es labprāt dzertu alu Kaut divus kausus pat, Bet nedrīkstu es sēsties, Man jāstāv kājās vien. Tik tiešām, jūsu laipnība Tik mani mulsina.
— Man nekad neienāktu prātā pret jums izturēties kā pret sirmgalvi, — Marija sacīja. — Un esmu jūs redzējusi sēžam un pat guļam vēl biežāk nekā stāvam.
— Ak, — Simons, piepeši izslējies, atbildēja, — jūs taču zināt, ka vēsture čum un mudž no kļūdām un leģendām. Nav
dūmu bez uguns, bet reizēm dūmi aizsedz uguni.
♦
Omārs ibn Batūta gāja un gāja. Viņš bija gājis trīs mēnešus, lai no rietumiem, no Kolhīdas un Fasas puses apietu nepārvaramo šķērsli — Kaukāza Dzelzs vārtus; viņš gāja pa brīnumainu apvidu, kur auga eikalipti, citronkoki, lauru koki un kamparkoki. Un tā, apmetis lielu likumu pa pārejām un ielejām, viņš bija nonācis mūra otrā pusē pie Terekas, kur redzēja augsto kalnu siluetus ap Kazbeku. Darjalas aizas drēgnajos un tumšajos dziļumos, kur viņš vēroja vienu no visiespaidīgākajām ainavām, kādas jebkad bija skatījis, viņam vajadzēja gandrīz vai kaklu izmežģīt, lai aiz radžainajām korēm un milzīgajiem Kazbeka nogāžu šļūdoņiem ieraudzītu šauru nemierīgas debess strēli, kur planēja klinšu ērgļi. Reižu reizēm pa kreisi vai pa labi pavērās kraujas ielejas, kas veda nezin kur. Ceļā viņam bieži gadījās akmeņu nogruvumi un trakojošās Terekas ūdenskritumi, kas apdullinošā troksnī kavēja ceļu. Viņš ilgi gāja, pāris stundas aizmigdams kādā alā vai klintsbluķu pavēnī, pārtikdams no meža ogām un mazumiņa maizes un siera, ko atrada somā. Kādu rītu uz stāvas takas, kas vēlreiz bija šķērsojusi Tereku un, klintī izcirsta, izlocījās gar svērtenisku krauju, viņš sastapa trīs mežonīga izskata vīrus. Viņu krekli bija darināti no rupja vilnas auduma, virs tādas pašas drēbes biksēm viņi valkāja ādas stilbtiņus; krūtis sargāja vītu dzelzs stiepļu bruņukrekls. Galvu vīriem sedza dzelzs cepures, no kurām nokarājās kaut kas līdzīgs metāla tīklam, pasargājot ne tikai ausis un pakausi, bet daļēji arī seju, no kuras tik tikko varēja saskatīt ūsas un muti.
— Varbūt, — viņš sacīja osetiešu vai, iespējams, čerkesu valodā, kas dīvainā kārtā atgādināja basku vai etrusku valodas intonācijas, —jūs nākat no Goga un Magoga zemes?
Viņi smiedamies atbildēja, ka nepazīstot nedz Gogu, nedz Magogu, bet piederot kņazei Tamārai, kuras pils atrodoties divu dienu gājiena attālumā aiz Sardzes klints un Dievs Mūs Sargi klints. Viņi nupat aiznesuši uz turieni miltus un olas un atgriežoties mājās Kistinkas ielejā jeb Piena Strautā, kas veido taisnu leņķi ar Tereku. Viņi piedāvāja ceļiniekam jēra gaļu ar timiānu, kaut ko līdzīgu siera masai, ko viņi dēvēja par kačapuri, un meduskūku, klāt piedzerot čaču. Visi četri sēdēja un ēda gardu muti, pie reizes sarunājoties.
— Visā savā mūžā jūs gan laikam esat ēdis ļoti dažādus ēdienus? — Marija jautāja.
— Esmu daudz gājis, daudz gulējis, arī daudz ēdis un dzēris. Ja es gribētu uzrakstīt visas garšzāles, zupas, cepumus un sierus, kādus esmu baudījis, iznāktu veseli sējumi. Tādu nosaukumu ir gandrīz tikpat daudz kā zivju nosaukumu un jūrniecības terminu, kuru skaits, kā jau zināt, ir bezgalīgs. To ir gandrīz tikpat daudz kā augu un mūzikas instrumentu nosaukumu. Jūs uzrakstītu skaistu grāmatu par ēdieniem, ko baudījis Mūžīgais Žīds un dzērieniem, ko viņš dzēris, lai apreibtu un aizmirstu savu likteni; tā gan varbūt liktos mazliet apnicīga, bet kādu prestižu jūs iemantotu Jēlā, Hārvardā, Prinstonā, Oksfordā un Heidelbergā Praktisko zinību augstskolas VI nodaļā! Lielajā Kaukāzā vien jūs sāktu ar adžiku, kas ir mērce ar sarkanajiem pipariem, un jūs turpinātu ar uzkodām, cāli tabakā, kas tiek cepts starp diviem karstiem akmeņiem, putnu ragū čakokbili, čiktimas zupu — variāciju par cāļa buljonu, kas tumēts ar miltiem un kam pievienoti sīpoli un etiķī sakulta ola, tkemali mērci, kurai pamatā ir savvaļas plūmes, koriandrs un rieksti. Protams, nedrīkstētu aizmirst arī čaču — pašdarinātu vīnogu degvīnu, nedz taliani — sarkanvīnu, nedz cinandali — sauso baltvīnu.
Trīs satiktie viri bija hevsuri. Gadu simtiem dzīvodami augstkalnu ielejās, ko visu ziemu no pasaules šķir sniegi un ledi un kas tik tikko ir pieejamas vasarā, hevsuri nekā nezināja par pasaules nemieru. Pēdējās viņus sasniegušās baumas bija par Aleksandru Lielo un Jēzu Kristu — jaunavas Marijas dēlu. Ibn Batutam par milzīgu pārsteigumu viens no trijiem latiņu valodā ar rīkles pieskaņu izrunāja vārdus: "Ave Maria Dei."
Likās, ka hevsuru reliģija ir dīvains pagānisma, sufisma iekrāsotā mazdaisma, duālismā un kristiānisma sajaukums. Hevsuri audzēja aitas, kopa vīna dārzus, dravoja dažas saimes bišu, kas deva medu, bet neapšaubami galvenā viņu nodarbība bija karošana. Viņi bija cīnījušies pret sarmatiem, cīnījušies pret skitiem, viņi bija cīnījušies pret asiriešiem, persiešiem un arābiem. Kareivīgais gars, par ko liecinaja apģērbs un jo vairāk ar krustiem, ērgļiem un kroņiem izrotātie ieroči, hevsuriem neliedza bez jebkādām ierunām pildīt kopš neatminamiem laikiem godā turētos svētos viesmīlības likumus. Trīs gani karotāji uzaicināja ibn Batutu pie sevis, lai viņš varētu ciemā baudīt tik garā ceļā godam pelnīto atpūtu. Viņi visi četri devās uz Kistinkas ieleju, ko sasniedza nākamajā dienā, nakti pārlaiduši zem koka nojumes.