Nocietinātais Šatili ciems bija pasaules malā. Ibn Batūtu visvairāk pārsteidza kontrasts starp ainavas skarbumu un kalniešu grāciju. Ja neskaita dažus izņēmumus, gandrīz visi Šatili hevsuri bija neparasti skaisti cilvēki. Vīrieši bruņukreklos un ādas stilbtiņos bija gari, lokani, smuidri, patiem pleciem un pareiziem sejas pantiem, ar lielisku degunu, kas vēlāk tā sajūsminās Aleksandru Dimā: "Ak, augstais Dievs! Deguni, brīnišķīgie gruzīnu deguni, pamatīgie deguni, apaļie, resnie, garie un platie, baltie, sārtie, sarkanie un violetie!" Visi vīrieši bija apbruņojušies ar dunčiem, ko sauca par kinžaliem. Sievietēm bija ļoti balta āda, zeltaina sejaskrāsa, tvirtas un apaļas, šaurā ņiebura iežņaugtas krūtis, viņas bija apveltītas ar dzīvīgumu, šarmu un eleganci, kas arābiskā ebreju ceļinieka uztverē vērta viņas par vispievilcīgākajam būtnēm, kādas vien viņš jebkad skatījis. Viņas savukart raudzījās svešiniekā reize cienīgi un kvēli, kas viņa uzjundīja tik dedzīgas jūtas, ka tās bija grūti noslēpt. Kad pienaca vakars, kļuva vēl ļaunak.
Trīs hevsuri bija brāļi, un viņiem bija māsa. Māsa, vārdā Haidē, likās vel skaistāka par citām hevsurietēm. Viņa pilnīgi atbilda Kaukaza sieviešu aprakstam, ko daudz vēlāk par ibn Batūtu, bet pirms laga vira Dimā deva cits slavens ceļotājs — ševaljē Šardēns: "Nav iespējams uzgleznot skaistākas sejas un krāšņākus augumus kā gruzīnietēm: viņas ir smuidras, iznesīgas, mazdrusciņ par daudz apaļīgas un ārkārtīgi lokanu vidukli. Viņām ir liela vājiba pret vīriešiem. Manuprat, nav iespējams uz viņām skatīties neiemīloties."
— Vai tiešām?… — Marija jautāja.
— Tiešām, — Simons atbildēja. — Jūs taču nedomāsiet, ka es metos visiem virsu ta, kā metos virsū jums. Aizvien esmu bijis atturīgs un pat mežonīgs. Pirms iepazinos ar jums, es ilgi biju klusējis; un es ilgi klusēšu, kad bušu no jums atvadījies. Atzīstieties, jūs nezināt gandrīz nekā par Mūžīgo Žīdu, kura vārds jums saistās ar kaut ko neskaidru un tālu, par kuru zināt vienigi to, ka tas eksistējis. Es runāju tikai saviļņojumā, ja kāds man iepatīkas tā, kā man patīkat jūs…
— Jādomā, jus runājat par mani? — es paskarbi pavaicāju.
— Protams, — Simons atbildēja. — Par Mariju un par jums.
Un, raugoties uz jaunavu, vārda Haide, viņam radās vēlēšanās būt ar to kopā un sarunaties.
Pavarda kurējās uguns, katlā virs tās vārījās vira. Laiku pa laikam kāds vīrietis piecēlās un iemeta uguni pa pagalei. Pie sienām karājās ieroči un virtuves piederumi. Istabā valdīja tumsa, ko kliedēja vienīgi pavarda liesmas. Kamēr vīrieši runaja par medibām un atkārtoja stāstus par kariem, kuros hevsuriem blakus cīņās pret skitiem vai persiešiem stājušās sievietes, kas palīdzējušas tēviem un vīriem, aizstājot tos, ja tie I nluši, un, ja gājušās boja pašas, metušas uz ienaidniekiem savus bērnus. Haidē, turēdamās ļoti taisni un mazliet stīvi, stāstīja ibn Batutam, kā hevsuriem kazu vakara laulātais ilt.uigs ar vienu kinžala cirtienu pārgriež auklas šaurajai korsetei, kas iežņaudz krūtis. Viņa izteicās ar cieņu, kas gandrīz mbežojās ar augstprātību, un tā dīvainā kontrastā apvienojās .11 burvību un kvēli, kas satrauca ceļotāju. Kad viens no Haidē I naļiem apjautājās, vai viņam nav kas vajadzīgs, un sacīja, ka I laidē uzdevums ir apmierināt jebkuru viņa vēlēšanos, viņš ilgojas, kaut vakars, tāpat kā dzīve, nebeigtos nekad.
Tas tomēr beidzās. Uguns pavardā bija pārvērtusies par likko kvēlojošam oglēm. Visi gatavojās doties pie miera uz grīdsegām, kas bija izklātas lielas, velvētās istabās. Ibn Batūta ar nožēlu palocījās Haidē.
— Es iešu tev līdzi, — viņa sacīja.
— Man līdzi? — Omārs parjautāja.
— Protams, — Haidē atbildēja karaliskā mierā. — Tev līdzi.
Omārs Batuta klusēdams lūkojās uz hevsuru ģimenes
loku ap sevi. Māte smaidīja. Mazās māsas plaukšķināja. Trīs brāļi sāka smieties.
— Tik ilgi, kamēr tu būsi pie mums, — vecākais paskaidroja, — Haidē būs tava laulātā draudzene. Viņa būs tava kalpone un tava sieva. Viņa būs tava laulātā draudzene, jo tu esi mūsu viesis. Un, tā kā tu esi mūsu viesis, tu turēsi cieņā savu laulāto draudzeni, kas vismaz pagaidām tev dota uz vienu nakti.
Visu nakti Haidē gulēja ibn Batūtas rokas. Skaista sieviete, kas viņam piekļavusies, neiedomājami vēstures un cilvēku tēlojumi, viņam liegtās dzīves svētlaime… Nekustīgs, ledains, tumsā plati ieplestām acīm, sajuzdams Haide elpu uz savām lupām, viņš beidzot saprata, ko nozīmē mīlestības trūkums, ko viņš bija pierādījis un ar ko bija nolādēts: tas nozīmēja nejust mīlestību. Iet, nemirt, vienmēr atrast kabatā dažus grašus, runāt visās valodās — taš viss nebija nekas, tikai tukšs gaiss, anekdote, leģenda. Viņš bija nolādēts pašā sirdī. Viņam tikpat lielā merā nebija tiesību milet ka nebija tiesību mirt. Tur, kur nav nāves, nav ari mīlestības. Jo mīlestība un nāve ir vēstures un laika dvīņubērni. Un tajos ir kaut kas tāds, kas vēsti par citu pasauli. Varbūt tieši tāpēc, ka viņš liedzās pasniegt glāzi ūdens, galilcjietis mira pie krusta. Visas šīs bezmiega stundas, kad Haidē kļāvās viņam klāt un kaut ko čukstēja, kas viņam šķita: "Neej projām," — viņš sapņoja, ka varētu palikt tur pavisam, blakus savai vienas nakts sievai hevsuru ciemā un beidzot kļūt par tādu pašu cilvēku kā visi, kas ar pārejošo ceļ mūžīgo un ar nejaušo — absolūto.
Nākamās dienas rītausmā viņš pēdējoreiz palūkojās uz Haidē, kura vēl gulēja, klusām piecēlās, izgāja atkal uz ceļa, neatskatīdamies atstāja Kistinkas ieleju un atgriezās Darjalas aizā, kur draudīgi slējās Sardzes klints un Dievs Mus Sargi klints. Pēc dažām dienām, pa ceļam sastapis ubagus, kadu svēto, zagļus, kas mēģināja viņam nolaupīt to, kā viņam nebija, kareivjus, kuri viņu ilgi iztaujāja, pirms ļāva iet tālāk, viņš nonāca pie kņazes Tamāras pils uz stāvas klints.
♦
Garajos, tumšajos gaiteņos, ko inenesim labpatika jo spoži apgaismot, Izaks klusām virzījās uz priekšu starp nojaušamiem dārgumiem, starp sienas segām, vēderainām kumodēm un senatnīgam vāzēm. Smagie paklāji slāpēja soļu troksni. Sākumā viņš aizvēra acis, lai pierastu pie tumsas, kas māja bija vēl biezāka nekā dārzā. Tagad, mēness gaisma, viņš pamazam sāka atšķirt apveidus sev visapkārt — dīvānus, atzveltņus, noslēpumainās durvis. Viņš bija daudz runājis ar vietejiem ļaudim — ar dārzniekiem, veikalniekiem un amatniekiem. Tā viņš savā prata izveidoja aptuvenu mājas plānu. Viņš zināja, ka Polinas guļamistaba aizņem nama dienvidaustrumu stūri. Ieradies diena novērot pili, viņš pamanīja, ka tur logus rotā greznāki aizkari nekā citur. Viņš mēģināja orientēties un virzīties uz telpu, kas, viņaprāt, bija Polīnas guļamistaba. Piepeši Lakedems aptvēra, cik pārdrošs ir pasākums, par kuru viņš nedēļām ilgi bija satraukts sapņojis. Un ja nu viņš Polīnas gultā atradīs kadu vīrieti? Ak, dzīve taču ir tikai nemitīga riska virkne, turklāt risks jau nekad nav pārāk liels! Viņš atvēra vairākas durvis. Aiz vienām viņš sadzirdēja krākšanu un tūlīt tās aizvēra. Aiz otrajām bija buduārs ar uzstādītiem spēļu galdiem. Trešās viņu ielaida tualetes istabā, kuras smalkās smaržas Lakedemu uzbudināja. Un piepeši viņš mežonīgi iekāroja Polīnu, kuru nepazina.
♦