Jel nāciet šajā viesnīcā, Jūs, godāts sirmgalvis, Tur spirdzinās jūs gājienam Kauss mūsu stipra alus. Mes pamielosim jus, Cik labi mācēsim.
— Es labprāt dzertu alu Kaut divus kausus pat, Bet nedrīkstu es sēsties, Man jāstāv kājas vien. Tik tiešām, jūsu laipnība Tik mani mulsina.
♦
Kņaze Tamara bija slaida un majestātiska. Viņa bija divdesmit gadus vecāka par Haidē. Varbūt — divdesmit piecus. Omāru viņa uzņēma ar lielu laipnību.
— Kundze, — Omārs sacīja, kad bija kņazi pienācīgi sveicinājis, — es jau sen eju. Varbūt jūsu diženums un jūsu laipnība būs ar mieru man palīdzēt? Es meklēju Goga un Magoga zemi.
Kņazc Tamāra sāka smieties tāpat ka tris hevsuri Darjalas aizā.
— Baidos, ka es viena pati esmu visas Goga un Magoga tautas. Varbūt šausmas, ko iedveš mana pils un ceļš uz to no Velna tilta līdz Dievs Mus Sargi klintij, ir veicinājušas Goga un Magoga leģendas izplatīšanos? Es vairāk ticu cilvēkiem nekā briesmoņiem. Jūs izskatāties stiprs virs. Nebaidieties no pasakām!
Kņaze Tamāra sēdēja uz sarkana krēsla, kas bija kaut kas vidējs starp atzveltni un troni, un Omārs ibn Batūta stavēja viņai tieši pretī. Viņa deva ceļotājam zīmi apsesties un pavēlēja kalpotājiem ieliet viņam vīnu. Kņaze bija tikpat tumšmataina, cik Haidē — blonda, un viņas zaļās acis mirdzēja.
— Es neticu pasakām, kundze, bet zinu, ka cilvēki — un es esmu viens no viņiem — ir spējīgi uz visu un ka nav nekā vai gandrīz nekā, ko no viņiem nevaretu sagaidīt. Esmu pazinis vīriešus un arī sievietes, kas iedveš lielākas bailes nekā Gogs un Magogs.
Kņaze Tamāra bridi klusēja. Pēc tam viņa paliecās uz Omara pusi.
— Jūs esat interesants cilvēks, — viņa sacīja. — Vai vēlaties vienu nakti but šis pils viesis?
Omārs ibn Batūta pazemīgi pateicās. Viņš sāka skaidrot, ka ceļo bez bagāžas, ka viņam nav cita apģērba kā vien tas, kas mugurā, ka…
Kņaze ar rokas mājienu viņu pārtrauca:
— Mēs jums iedosim visu, kas vajadzīgs. Satiksimies vakariņās.
Kalpotāji ielenca ibn Batutu un aizveda uz istabu; tur viņš ieraudzīja gultu un mēbeles, kas it visur pārsteigtu ar eleganci un izsmalcinātību, bet te, Lielajā Kaukāzā, otrpus Kaukāza vārtiem, tādā tālumā, kur viņš bija iedomājies atrast Gogu un Magogu, likās gluži vienkārši neticamas. Stūri kvēpa smaržu nūjiņas. Slāpēta un mazliet uzbudinoša muziķa skanēja no pagalma vai garajiem, tumšajiem gaiteņiem, ko viņš pa ceļam bija pamanījis. Uz gultas ar sarkanu baldahīnu bija nolikts kažokādas apmetnis, izšūti vamži un platas bikses, zelta un sudraba jostas. Gar sienu, ko klāja mozaīka ar tīģeru medību attēlojumu, bija noliktas čības, kažokādas majas kurpes, stulmzabaki, sandales un dažādas kurpes.
— Senjor, — Omāru uzrunāja melnīgsnēja jaunava, kas viņu bija pavadījusi cauri pilij, — vai būsiet tik laipns un izvēlēsieties apģērbu, ko uzvilkt šovakar vakariņam, kuras kņaze Tamāra rīko jums par godu?
Omārs ibn Batūta gandrīz uz labu laimi parādīja ķieģeļkrasas zīda bikses un tumšzilu vamzi ar tirkīza nokrāsu.
— Es gribētu pagulēt, — viņš sacīja.
Melnigsnēja jaunava sasita plaukstas. Vesels spiets meiteņu atnesa ūdeni, ko nomazgāties, paņēma apģērbus, kas bija salikti uz gultas, un pazuda tikpat ātri, kā bija parādījušās, atstajot istaba jauno sievieti, kura deva pavēles, un dažus kalpotājus, kuri palīdzēja ceļotājam novilkt noskrandušās, putekļiem un dubļiem klātās drēbes. Mirkli, kad Omārs grasījās mesties ar kažokādu apklātajā gultā zem sarkanā baldahīna, viņš pamanija, ka pēc kalpotaju un meiteņu baleta ir palicis istabā divatā ar kādu čerkesieti vai persieti — tai bija ieslīpas acis un melnīgsnēja āda. Par spīti pārgurumam, viņš pastiepa roku uz viņas pusi.
Viņa Omāru neatstūma. Kļaudamās cieši klāt, meitene pabeidza viņu izģērbt. Viņš gribēja jauno sievieti apskaut un noskūpstīt uz lūpām. Viņa novērsās un ar pilnīgi negaidītu spēku saturēja Omaram abas rokas. Pēc tam, noliekusi galvu par guļošo augumu, viņa glāstīja ceļinieka seju un krūtis ar saviem matiem. Viņš raudzījās sievietē jautājuši un mazliet pārsteigts. Viņa palaida Omara rokas vaļā un pasmaidīja.
Omārs ibn Batūta pieņēma, ka smaids ir uzmundrinājums, un no jauna mēģināja meiteni apskaut un piekļaut sev klāt. Viņa nepretojās, bet, uzlikusi galvu uz mūžīgā ceļinieka krūtīm un lēnām glāstīdama kailo, tik daudzos pārbaudījumos pārgurušo, tomēr nepacietīgo augumu, viņa klusām čukstēja, ka vēl jāgaida, vēl jāgaida, ka viņš piedzīvos citas
baudas, par kurām viņai nav tiesību bilst ne vārda.
♦
Pretī tualetes istabas logam bija novietots spoguļgalds. īzaks Lakedems bridi apsēdās spoguļa priekšā. Mēness vizma iespīdēja mazajā telpā, kur bija daudz ziloņkaula suku un uz galdiņiem izmētātu dažādu dārgu nieku. Spogulī viņš redzēja vīdam neskaidru, no tumsas iznirušu ēnu: tas bija viņš. Smarža, kas viņu pārsteidza, atverot durvis, uzmācās no visām pusēm. Gaidās un noslēpumainībā viņš vai kusa aiz laimes.
Sienā, kas atradās starp spoguļgaldu, pie kura viņš sēdēja, un durvīm, pa kuram bija ienācis, vērās vēl vienas durvis. Viņš lēnām piecēlās un gāja uz to pusi. Turēdams roku uz porcelāna tverekļa, kam varbūt bija pogas apveids, viņš brīdi vilcinājās. Mazāk aiz bailēm, kā mirkli izbaudīdams. Kopš Polijas mežiem viņš tik daudz bija domājis par šo brīdi, ka gribējās to vēl paildzināt. Viņš atgriezās pie loga un izvilka no kabatas medaljonu, no kura nekad nešķīrās. Mēness vēlreiz apspīdēja vaibstus, kas viņu sajūsmināja. Viņš ilgi tos vēroja. Tad atgriezās pie durvīm.
Viņš tās klusi atvēra. Polīnas smaržas vēlās pretī kā vilnis. Viņš aizvēra aiz sevis durvis.
— Esmu Polīnas guļamistabā, — viņš gandrīz skaļā balsī teica.
Viņš jutās tā, it kā vēstures gadsimti, zinātnieku atklājumi, impēriju sadursmes, mistiķu bailes būtu sekojuši cits citam garā virknē tikai tādēļ, lai novestu pie šī mirkļa Polīnas guļamistabā Francijas pašos tālākajos dienvidos Lielās Impēi iļ.ia pēdējā gada pavasara sākumā. Guļamistabā bija tumšāks nekā tualetes telpā. Viņš nojauta gultu un tajā — guļošu augumu.
Ilgi viņš stāvēja kā sastindzis. Mājā viss dusēja. Nedzirdēja nc troksnīti. Viņš lēnām virzījās uz priekšu, pūlēdamies neuzgrusties nevienai mēbelei, kuras istabā drīzāk iztēlojās nekā ledzeja. Viņš zināja, ka tuvojas mērķim, dzirdēdams aizmigušas sievietes elpu.
Lakedems pavirzījās vēl mazliet tālāk, līdz varēja pieskari ies gultai. Tad viņš nometās ceļos un, klusumā atspiedies uz elkoņiem, iespieda seju smaržīgajos palagos. Tā viņš palika ilgi — bez skaņas, bez nevienas kustības, klausīdamies tumsā sev blakus Polīnas sirds pukstos.
Varbūt tāpēc, ka viņš ar gandrīz nemanāmu kustību noglāstīja Polīnas nenosakāmās krāsas matus, no kuriem dvesa smarža, kas radīja vēlēšanos mirt, viņa pirmā pastiepa roku un pieskārās viņa augumam. Joprojām aizmigusi, viņa palēnam atklāja čiekurveida uzpleci, vītās auklas uz krūtīm, dolmana kažokādu. Kad iemigusi roka taustīdamās sasniedza uz gultas malas noliktās Izaka Lakedema cepures dzēses spalvu pušķi, gulētāja satrūkās. Viņa strauji pagriezās un nopūtās. Ievelkot elpu, viņa pārsteigta sajuta no elegantā mantotās potnādes smaržu. Polīnai izlauzās kliedziens, ko Izaks acumirkli ar roku apslāpēja, viņa pietrūkās sēdus, apskāva ungāriskajā uniformā ģērbto vīrieti, kas bija nometies ceļos blakus gultai, un čukstēja: