— Kanuvil!
Kāda bija šī nakts… Vīrietim nav lielākas baudas kā iegūt aizmigušu sievieti, kas tik tikko atraisās no sapņiem, lai atdotos viņam. Polīna bija baiļojusies par Kanuvila dzīvību, kuram bija pieķērusies tikpat kaislīgi kā Frenonam un Leklerkam. Bija pienākušas sliktas ziņas. Stāstīja, ka Kanuvils pazudis Krievijā, ka kritis kaujā. Viņa daudz bija raudājusi. Un nu murgs pagaisa un viņa vismaz sapņoja — viņa negribēja zināt, vai viss notiek sapnī vai nomodā, — ka pazudušo cieši apskauj.
Viņš kļāva sievieti sev klāt. Uz visiem glāstiem — sākumā maigiem, pēc tam aizvien drosmīgākiem, ko viņa kaislīgi viņam veltīja, viņš nenogurdams atbildēja. Polīnai bija trīsdesmit trīs gadi. Viņa bija pašā uzplaukušā skaistuma krāšņumā, ko īzaks pazina tikai pēc Kanuvila miniatūras un Parīzē redzētā portreta. Viņš to atklāja ar pirkstiem, ar tausti, ar glāstiem. Vieglprātīgais, paviršais un vienmēr steidzīgais Kanuvils Polīnu nekad nebija glāstījis ar tādu mācekļa, amatnieka un mīļākā gauso kaisli. Viņš iepazina degunu, ausis, muti. Viņš iepazina lūpas ar lūpām, mēli — ar mēli. Viņš ar rokām iepazina rokas. Viņš iepazina delmus, kājas, vēderu. Princeses Borgēzes krūtis bija slavenas visā Eiropā, kopš Kanova viņu bija iemiesojis Veneras veidolā. īzaks Lakedems, kas par tām tik daudz bija sapņojis, iepazina tās tumsā ar rokām un muti.
Polīna gulēja, baudīja, sapņoja, aiz laimes iekunkstēdamās, un glāstīja Kanuvila ēnu. Viņš noliecās pie viņas, viņa noliecās pie viņa, un, viens otru nepazīdami, tumsā un klusumā, ko tik tikko pārtrauca tūlīt apslāpēti kliedzieni, viņi mija elpu un glāstus. Starp savandītiem palagiem saplēstā naktskreklā Polīna čukstēja nesakarīgus vārdus, noliekusies pār to, kuru iedomājās par savu mīļāko un kurš tikai kļūs par tādu. Beidzot paņēmusi mīļāko mutē, viņa pēc tam atslīga gultā, smaidīdama nezin kam ar tumsā neredzamām lūpām. Neviena viņas auguma vietiņa nebija palikusi īzaka roku un lūpu neizpētīta.
Nedēļām un mēnešiem ilgi ceļā cauri Polijai un Vācijai, Parīzes ielās, Burgoņas un Provansas ceļos īzaks Lakedems bija domājis par šo nakti. Tā bija alga par visu. Par ciešanām un bailēm, par bezjēdzīgo un nebeidzamo eksistenci. Pirmo reizi viņam bija vienalga — mirt vai nemirt. Polīnas skavās viņš bija ārpus dzīves un nāves. Viņam likās, ka tomēr ir nonācis nebeidzama, tik ilgi ieta ceļa galā. Kas vēl? Kas vēl? Nebija nekā cita kā vien šī mute un šīs krūtis, šīs kājas un šis veders. Nebija vairs nedz jautājumu, nedz tukšuma, nedz izmisuma. Mūžīgo jautājumu: "Kam tas vajadzīgs?" — beidzot bija apklusinājis kaut kas stiprāks, par ko nestrīdas. Iztēlē klīda nesaistītas ainas: sacensības, slepkavības, svētki un kaujas. Mirklī, kad viņš gara acīm ieraudzīja asinīm noplūdušo eleganto ar pārgrieztu rīkli, Polīna čukstēja: — Nāc manī!
♦
Jums gribētos gan zināt, Cik isti esat vecs. Pēc jūsu vaiga spriežot, Jūs esat mūžamsens. Jums simts varbūt ir gadu, Varbūt vēl vairāk ar'.
— Bet… — Marija iebilda.
— Es zinu, — Simons viņu pārtrauca. — Paldies!
Man vecums — smaga nasta…
— Vai tiešām? — Marija iejaucās. — Tur, Polīnas skavās…
— Augstais Dievs! — Simons iesaucās. — Man riebjas lielīšanās.
Kā nav kauna! Man turpretī likās, ka Simons Fusgengers to vien dara kā lielās un vienmēr tēlo skaistākās lomas visos notikumos, par kuriem mums stāsta. Marijai, protams, tas nenāca ne prātā.
Man vecums — smaga nasta, Ir gadu astoņsimt. Tur šaubu nav nekādu — Vēl tūkstoš jādzīvo. Kad Jēzus pasaulē nāca Man bija divpadsmit.
Vai neesat tas cilvēks, Par kuru runā daudz, Kas Svētos Rakstos nosaukts Par Žīdu Mūžīgo? fel pasakiet mums skaidri, Vai esat īzaks jūs?
Par vārdu dots man īzaks, Un Lakedems turklāt, Es dzimis Jeruzalemē — Šai dižā pilsētā.
— Vai tad Jeruzalemē? — Marija jautāja.
— Tīrās izdomas, — Simons atbildēja. — Jūs taču zināt — es esmu galilejietis.
Jā, tiešām tas es esmu —
Jūs zināt — Mūžīgais Žīds.
♦
Pašās 1976. gada jūnija beigās Izraēias slepenā dienesta Mossad kabinetos valdīja baiļu un izmisuma pilns uztraukums. Francijas pasažieru lidmašīna AF 139, kas apkalpoja Telavivas gaisa satiksmes līnijas un 27. jūnijā pulksten pusdeviņos bija izlidojusi no Lodās lidostas uz Ruasi, pēc nolaišanās Atēnās virs Korfu bija spiesta mainīt virzienu, kā pieprasīja kāda noslēpumaina grupa — šķiet, divi vācieši, no kuriem viena bija sieviete, un divi palestīnieši; tie uzdevās par Čegevaras un Palestīnas atbrīvošanas tautas frontes pilnvarotajiem. Piecas stundas lidmašīna uzturējās Bengazi, pēc tam devās ceļā, kas izvērtās par murgu divsimt piecdesmit vai sešdesmit pasažieriem, to vidū — arī sievietēm un bērniem — un satrauca visu pasauli, kura it kā sastinga pie radioaparātiem un televizoriem, drūzmējās ap laikrakstu kioskiem — avīžu tirāžas auga zibenīgi; minētā grupa piespieda apkalpi nolaisties Entebē — mazā Ugandas pilsētiņā uz ziemeļiem no Viktorijas ezera.
Ugandā, kas atrodas otrā pasaules malā aiz ekvatora un pēc lieluma ir salīdzināma ar pusotru Šveici vai Beļģiju, Nīderlandi un Luksemburgu kopā, ilgu laiku bija valdījis karalis, kas tika pielīdzināts lauvam un ko vienmēr pavadīja svētā uguns. Viņš bija nonācis pilnīgā kādreizējā boksa čempiona ietekmē; minētais čempions — musulmanis, Kasija Kleja alias Muhameda Ali draugs, bija pārvērties par maršalu spožā uniformā un par prezidentu, kas ievēlēts uz mūžu. Šis prezidents, kas savus politiskos pretiniekus labprāt meta priekšā krokodiliem, bija apturējis konstitūcijas darbību, atlaidis parlamentu, aizliedzis partijas, pazemojis angļus, izraidījis aziātus un pārtraucis attiecības ar Izraēlu; viņu sauca par īdi Aminu Dadu. Gandrīz četrtūkstoš kilometru attālumā no Izraēlas maršals Amins Dada ar neslēptu gandarījumu bija gatavs pieņemt lidmašīnu, apkalpi, ķīlniekus un teroristus, kuru rīcību un prasības novērtēja kā "ļoti augstsirdīgas".
Tajā vasaras sākumā slepenā dienesta kabinetos valdīja spiedīgs karstums. Sapulcējušies ap cigarešu paciņām, kas tika nervozi uzšķērstas, un divām vai trim tukšām viskija pudelēm, Mossad aģenti, kuriem bija pievienojušies cilvēki no triecienbrigādēm un speciālo uzdevumu vienībām, tāpat arī informācijas dienesta un pretterorisma dienesta pārstāvji, citu pēc citas drudžaini apsprieda vistrakākās hipotēzes un plēsa matus, saņemot jaunās ziņas. Entebē četru cilvēku grupai, kas bija novirzījusi lidmašīnu no Korfu vertikāles, bija pievienojušies vismaz trīs citi teroristi. Šķita, ka viņi sarunājušies spāniski vai nepareizā angļu valodā, bet nekādā gadījumā — arābiski. Grupa bija atbrīvojusi daļu pasažieru, bet apmēram simt cilvēku paturējusi par ķīlniekiem, no tiem — astoņdesmit deviņus izraēliešus. Tā pieprasīja, lai atbrīvo apmēram piecdesmit "brīvības cīnītāju", kas atradās apcietinājumā Francijā, Vācijā, Šveicē, Kenijā un galvenokārt — Izraēlā, un noteikusi ultimāta izpildes termiņu: svētdienu, 4. juliju, pulksten 13. Ja šajā laikā netiks saņemta pozitīva atbilde, lidmašīna un simt ķīlnieki tiks uzspridzināti. Bija jau izraktas drošības tranšejas un ugandiešu karaspēks atkāpies par simt piecdesmit vai divsimt metriem. Visās malās bija salikti dinamīta stienīši. Lidmašīna bija gatava eksplodēt kopā ar visiem pasažieriem.
Amerika, kur Džimmijs Kārters gatavojās stāties Džeralda Forda vietā, Žiskāra d'Estēna, Širaka, Sovaņarga Francija, Helmūta Šmita Vācija, Anglija, kur Vilsonu tikko bija nomainījis Kalagans, bija izteikušas nožēlu upuriem un nevainīgajiem, nosodījušas vardarbību, uzsvērušas cilvēktiesības, paudušas sašutumu un stingro nostāju. Daudzu iemeslu dēļ, kas sakņojās kolektīvajā psihoanalīzē un vēstures filozofijā, visi zināja, ka šīs valstis nepakustinās ne pirkstu. Daudzu citu iemeslu dēļ — un tie nebija tik neskaidri — krievus notikums uzjautrināja, un viņi drīzāk atbalstīja Aminu Dadu. Ķīna lēnām atjēdzās no Džou Eņlaja nāves un gatavojās Mao nāvei. Japāna cīnījās pret saviem finansu skandāliem un pati saviem teroristiem, atlikušajā laikā krājot bagātības.