— Šī ir atkal tāda reize, — kādā balss tabakas dūmu mākoņos sacīja, — kad varam paļauties vienīgi paši uz sevi.
— Tur nekā nevar darīt, — secināja pulkvedis Jonatans Netanjahu, kuram bija sakritusies seja un nogurumā apsarkušas acis. — Atriebsimies citreiz. Šobrīd, manuprāt, ir jāuzsāk sarunas ķīlnieku dēļ. Tas ir vienīgais atrisinājums. Es to ieteikšu Ichākam Rabinam.
Iestājās dziļš klusums. Pulkvedis, kuram bija trīsdesmit gadu un kurš vadīja debates, uzšņāpa dažus vārdus un pasniedza aploksni leitnantam, kas acumirklī devās projām. Visi vīrieši un divas sievietes, kas sēdēja piesmēķētajā istabā, saprata, ka viņi pārdzīvo izšķirošu brīdi: Izraēla pirmoreiz ir gatava ielaisties sarunās ar teroristiem.
Istabas kaktā uz palodzes sēdēja leitnants Kacs, kas līdz tam nebija izrunājis ne vārda; par spīti jaunībai, viņš bija iemantojis ievērojamu cieņu, piedalīdamies Šerbūras zvaigžņu lietā un dažādās soda ekspedīcijās, ko Golda Meira rīkoja Tunisijā vai Sīrijā. Viņš ieklepojās un sakustējās. Galu galā viņš pacēla roku.
— Ko tev vajag, Kac? — pulkvedis jautāja.
— Manuprāt, Viktorijas ezera apkaimē laimīgā kārtā patlaban ir kāds no mūsējiem. Iespējams — Kampalā. Grūti precīzāk zināt viņa atrašanās vietu. Viņš visu laiku pārvietojas. Turklāt slēpjas. Bet katrā ziņā tajā stūrī viņš ir.
— Un tad? — Jonatans jautāja.
— Viņš ir diezgan stiprs, — Kacs turpināja. — Es viņu pazīstu.
— Vai viņš ir viens? — Netanjahu jautāja, līdzjūtīgi pasmaidīdams.
— Viņš ir viens, — Kacs atbildēja. — Bet viņš ir stiprs.
— No mūsējiem? Tsahal? Aman? Shabak? Mossad?
— Nebūt ne, — Kacs atbildēja.
— Ko viņš tur dara?
— Viņš pastaigājas.
— Tas ir joks, — premjerministra pārstāvis doktors Frīdmans sacīja, — un mēs te neesam sapulcējušies, lai veltīgi šķiestu laiku.
Visi klusēja. Pulkvedis domāja, locīdams balta papīra loksni, kuras švīkstēšana krita uz nerviem.
— Ko gan mēs varam zaudēt? — beidzot viņš sacīja, paceldams rokas. — Vai varat uzņemt ar viņu kontaktu?
— Tas nav tik viegli, — Kacs atbildēja. — Bet es domāju, ka tas ir iespējams.
— Sievišķis? — kāds ieķiķinājās.
Leitnants Kacs apklusa un mazliet nosarka. Viņš bija audzis ortodoksālā un ļoti stingrā ģimenē. Viņa brālis kā kaujas karogu un pasi uz viņpasauli joprojām vēl valkāja rullīšus zem melnās platmales.
— Kā jūsu glābēju sauc? — Netanjahu jautāja.
— Lakedems, — Kacs atbildēja. — īzaks Lakedems. Bet
viņam ir vēl daudz citu vārdu.
♦
Ak debess! Cik tāds gājiens Man moku sagādā! Es zemei apkārt eju Jau piekto riņķi tā. Ikviens var nomirt galā, Bet man tik jādzīvo.
Es pāri jūrām braucu, Es upes šķērsoju, Mans ceļš ved cauri mežiem, Un tuksnešiem dažkārt, Pa kalniem, lejām eju, Man noder katrs ceļš.
Gan Eiropā, gan citviet Es karu pieredzēj's, Es cīnījies tur esmu, Kur daudzi krituši. No visām kaujām ticis Es esmu laukā sveiks.
Es taisnību jums teikšu — Daudz Amerikā mirst, Un nāve nopļauj daudzus Tāpat vēl Āfrikā. Pār mani tai nav varas,
To esmu pieredzēj's.
♦
AIZmigušās Polīnas skavās viņš saka sapņot. Viņš izsapņoja pasauli un savu dzivi. Viņš atkal redzēja sevi Romā, Maskavā, Jeruzalemē, Samarkandā, Odoakra cietumos, Sargasu jūrā, Hindukuša ceļos, Bizantijas hipodromā. Viņš bija tikai pats savs sapnis, un sapnis bija pasaule. No Polinas rokām staroja kaut kas milzīgs, kas iemiesojās atmiņās: vēsture. Laiks un telpa sadrupa, gandrīz iznīkstot. Viņš sapņoja par to, ko bija pazinis, un arī par nepazīstamo. Viņš izsapņoja savus sapņus, kā izsapņoja d^īvi. Atmiņas un sapņi vairs nebija šķirami.
Īstenība izkusa un sašķīda, izplūda kā dūmu svēdras, kā zibeņi naktī. Laiks, ko viņš bija šķērsojis gadu simtiem, ietvēra viņu kā apli. Viņš ienira nākotnē, kāpa augšup uz pagātni. Viņam šķita, ka visi pagaisušie vai nākamie noslēpumi izklīst viņa priekšā. Viņš nojauta to, kas iznirs no neesmes, lai spoži iemirdzētos esmes nepieciešamībā, viņš atcerējās to, kas izgaisis, kas noticis pirms viņa. Polīna viņa skavās miegā čukstēja mīlas vārdus. Polīnas skavās viņš piepeši jutās kā Popejas, Haidē, Natalī de Noajas un Marijas Magdalēnas skavās.
— Varbūt manās arī? — Marija spalgā balsī noprasīja.
Simons Fusgengers viņas vārdus nedzirdēja. Viņš vērās
tālumā, lagūnā. Vai arī viņš izlikās nedzirdam.
— Marij, — es ļoti klusām teicu, — tu ej par tālu.
Viņš redzēja sevi darbnīciņā un galilejieti, kas lūdza glāzi ūdens. Viņš redzēja sevi Jūdejas prokuratora pilī. Redzēja sevi iebraucamajā vietā, kur daudzus gadus pēc Golgatas lietas — vai tiešām tā varēja arī nebūt un vai tad būtu iespējama cita vēsture mūsu vēstures vietā? — , kad viņš sazīmēja Ponciju Pilātu kādā nogurušā un novecojušā ceļotājā, kuram vairs nesekoja nekāda sardze. Prokurators, protams, pilnīgi nemaz neatcerējās savu kādreizējo durvju sargu. Viņš pat neatcerējās to krustā sisto starp visiem pārējiem, kurš savā laikā sacēla mazāk trokšņa nekā dažs labs cits. Viņi sarunājās, pa druskai iedzerdami vīnu, par kariem, ko piedzīvojuši, un par imperatoru. Satumsa. Bijušais prokurators noskaitīja dažas rindas no Sofokla un Homēra. Otrais — tas ir, viņš, tas ir, sapnis starp sapņiem, kas pats sevi izsapņoja, raudzījās zvaigznēs un skaļā balsī jautāja, ko viņi dara uz šīs zemes — nederīgi un pazuduši, gadu nomākti.
— Kā tu domā, — viņš jautāja romietim, — vai mēs jelkad zināsim kaut ko vairāk par šo pasauli, kur būsim savu mūžu nodzīvojuši, — par skaisto, un labo, un taisnību, un patiesību?
Romietis klusēja tik ilgi, ka Žīdam jau šķita — varbūt tas nav jautājumu dzirdējis. Tad kādreizējais Tiberija prokurators ielēja sev mazliet vīna, lēnām paberzēja rokas un slāpētā balsī, it kā piepeši būtu ienācis prātā kaut kas sen aizmirsts, nočukstēja formulu, kas ir tik mazā mērā romiska un kas nāk no citurienes un lielākas tālienes:
— Kas ir patiesība?
Aizmigušās, par mīlas vārdiem sapņojošās Polīnas skavās par Kanuvilu nomaskējies Izaks Lakedems atcerējās, kā pats ir bijis ķīniešu svētceļnieks, bizantiešu sofists, Alariha kareivis, spāniešu jūrasbraucējs, svētā Franciska biedrs, arābu ceļotājs, imperatora ziņnesis: viņš traucās cauri pasaulei un gadiem, nesdams vīstokli — pats savu sapni, kurā ugunīgiem burtiem kvēloja prokuratora jautājums — atbilde citai — varenākai un skaļākai balsij, kas tik dimdoši atbalsojās viņa sapnī un šajā pasaulē, ka Polīnas rokās iemigušajam mīļākajam bija ar plaukstām jāaizsedz ausis: