Kas ir patiesība?
— Mīļā sirds, — Polīna čukstēja.
— Ko? — Lakedems jautāja.
— Mīļā sirds, — Polīna čukstēja, — tu runā, bet es nedzirdu. — Ko tu saki, mīļā sirds?
— Neko, — Lakedems atbildēja. — Guli, mīļā sirds! Guli! Un viņš aizspieda ausis, lai nedzirdētu lielo kliedzienu bez
atbildes, kas nebeidza skanēt vīriešu un sieviešu sapņos, slīgstot viens otra apkampienos, — kliedzienu, kas traucās cauri pasaulei un gadsimtiem:
Kas ir patiesība?
♦
man mantas nav nekādas, Nedz nama, nedz pajumtes; Man pieci graši ķešā — Un vairāk it nekā. Un tikdaudz man tiek iedots Ikvienā vietiņā.
Mums likās, ka tik meli
Pārjums tiek stāstīti,
Ka dižie darbi visi
Ir tīrās pasakas.
Bet nu mēs redzam skaidri,
Ka taisnība nav mums.
Tad laikam lielu grēku Jūs esat pastrādāj's, Ja mīļais Dievs tik bargu Jums sodu uzlicis. Tad pasakiet mums skaidri,
Par ko jums likts tāds sods.
♦
Viņš atkal redzēja gājienu, darbnīcu, notiesātā seju. Viņš dzirdēja vārdus, kas satricināja viņa dzīvi un apzīmogoja likteni:
— Ej! Ej taču!
— Es eju tāpēc, ka man jāmirst. Tu iesi un nemirsi līdz manai atnākšanai.
Garajā ķēdē, kas veda līdz Polīnas skavām, nebija neviena lieka posma. Neviena vārda, neviena žesta, nevienas klusēšanas, neviena zibenīga mirkļa, kas nebūtu jauns un atšķirīgs un tomēr saistīts ar visiem citiem un kas nebūtu tilts no pagātnes uz nākotni. Viss tika bez mitas kārtots laikā un telpā, un pasaules noslēpums pamazītēm izpletās kā milzu saliekamā spēle no neparedzamiem, taču nepieciešamiem gabaliņiem. Dusēdams Polīnas skavās, īzaks Lakedems redzēja Lielo Armiju Krievijas līdzenumos un Fabricio del Dongo un Žiljēna Sorela kaislības, kas vēl bija tikai atspulgs Stendāla zobgalīgajā skatienā. Viņš redzēja, kā Spinoza spodrinabrilles, redzeja Hanibala ziloņus, da Vinči mašīnas, Rasina vilcināšanos bridi, kad viņš rakstīja vārdus, kuru patvaļīgie savienojumi kļuva mazāk satricināmi nekā zvaigznes pie debesīm.
Vienmēr ir kāds brīdis, kad viss, kas kļūs nepieciešams, vēl ir lieks. Viņš redzēja kādu karavadoni šķērsojam upi netālu no ietekas, kura šķīra Itāliju no Piealpu Gallijas, Jūdejas prokuratoru, kas mazgāja rokas pūļa klātbūtnē, austriešu kaprali vasaras saulgriežu nakti dodam pavēli uzsākt operāciju Barbarosa. Viņš pacēlās līdz karaļvalstīm, līdz impērijām, līdz dievišķiem lēmumiem, kas pārvalda Visumu. Viņš nolaidās līdz bērna izmisumam, redzot, ka zaudējis renstelē iekritušu smalkmaizīti vai cukurgailīti. Starp bērna asarām un varenajām sistēmām, no kurām atkarīgi mūsu likteņi, stiepās pavediens: tas viss piederēja pie vēstures, pie dzīves. Viņš redzēja amatnieku darbnīcā, zemnieku tīrumā, Aleksandru Persepolē, svēto Augustīnu darbistabā ar sprogainu sunīti pie kājām, rakstot Atzīšanos jeb Dieva pilsētu un domājam par Alarihu, svēto Jeremiju, par patiesības noslēpumu. Viņš redzēja vēsturi sākamies, lēnām izrietam no dzīvības, kas izrietēja no matērijas, kas izrietēja nezin no kā. Viņš redzēja to nezin kā izbeidzamies. Starp šo sākumu un šo galu Polīnas skavās bija baudu un asaru, laimes uguņošanas un mocību virpulis, neskaitāmi piedzīvojumi, par kuriem sātans vai visi debesu eņģeļi varētu tikai sapņot.
Viņš redzēja Sentalbāna klosteri ziemeļrietumos no Londonas Herfordšīras grāfistē, kur blakus senajai romiešu pilsētai Verulamijai bija apglabāts lords Verulams, Sentalbanas vikonts, advokāts — intrigants bez sirdsapziņas, ģeniāls filozofs, kurš, kā daži sprieda, esot īstais Šekspīra darbu autors, ģenerālprokurors un zīmogu glabātājs, lielkanclers, kas vairāk pazīstams ar Frensisa Bēkona vārdu, un kur divas lielas kaujas Baltās un Sarkanās rozes karā pavērsās vispirms Jorku Baltās rozes, pēc tam — Lankestru Sarkanās rozes labā. Tur, Sentalbānā, XIII gadsimta sākumā īzaks Lakedems, kas vēl nebija Izaks Lakedems, ieradās pasaulē otrreiz. Viņš redzēja, kā Sentalbānā viesojas kāds armēņu bīskaps un stāsta benediktīniešu mūkam Matejam Pārisam aizmirstus un līdz tam nepublicētus piedzīvojumus: tie bija viņa piedzīvojumi. Viņš redzēja mūku izklāstām hronikā, kas drīz kļuva slavena, bīskapa stāstījumu: ar kādu nicinājumu Poncija Pilāta durvju sargs, ko sauca par Kartafilu, izturējies pret notiesāto Pestītāju ceļā uz soda vietu un kā Žīds savukārt notiesāts uz mūžīgu iešanu. Viņš redzēja rodamies un paplašināmies leģendu par kadu Malku jeb Malhusu, kas it kā šaustījis Kristu un pēc tam, kad apustulis Pēteris viņam nogriezis ausi E|ļas kalnā, ticis notiesāts mūžīgi staigāt ap stabu, pie kura Jēzus bijis piesiets. Vienlaikus viņš redzēja Itālijā jau populāru kļuvušu grēkus nožēlojošu svētceļnieku, kas nespēja nekur apmesties uz dzīvi, kļuva par svētā Asīzes Franciska biedru. Viņu sauca par Butadeo. Cauri hronikām par ceļojošiem rabīniem, kāda Šlezvigas bīskapa rakstījumiem, gaudu dziesmām, baiļu un māņticības radītām baumām, atmiņu un iztēles spēlēm tur, kur satikās Kartafils, kas gaida Tā Kunga atgriešanos un Pastaro tiesu, Malhusu, kas izcieš sodu par savu rīcību, un Butadeo — izpalīdzīgo grēku nožēlotāju, rodas Ahasvērs — Jeruzalemes kurpnieks, pēc tam — flāms īzaks Lakedems un visi Mūžīgā Žīda tēli, kas caur tik daudzām pārmaiņām un tik daudzām maskām Spānijā sauksies skaistajā Huana Esper en Diosa jeb Esperendiosa vārdā. Arī tas bija viņš. Polīnas skavās Izaks Lakedems, it kā pārtapis par Kanuvilu, nespēdams piedzīvot savu nāvi, no jauna pārdzīvoja savas piedzimšanas.
Polīnas skavās viņš redzēja savijamies fantāzijas un īstenības zelta pavedienus, apmaināmies ar bagātībām, mudinām viena otru. Viņš redzēja savu leģendu, kas reizē skāra Jūdu, Pēteri, kurš noliedza savu kungu, apustuli Jāni, mīļoto mācekli, kas bija saņēmis Jēzus pavēli gaidīt viņa atgriešanos, ar Jāzepu no Arimatijas, pirmo svētā Grāla īpašnieku, bagātinām reizē milzīgo universa skatījumu, kurā bija ietverta Zohara, Kabala, Leonas Mozus un ebreju tradīcija, gan arī visa parastā antisemītisma propagandu. Polīnas skavās viņš sevi redzēja gan kā Dieva nolādējuma vajātu vergu, gan kā brīvu cilvēku, kas sarāvis važas un soļo pretī progresam. Viņš redzēja sevi centrā neskaitāmām anekdotēm, bezgalīgiem ceļojumiem, vēsturiskām komēdijām, pilsoniskām traģēdijām un paša atmiņās, vēstures, laika noslēpuma kodolā. Viņš bija zinātne un reliģija, sabiedrība un indivīds, bērnu pasaka un universāla patiesība. Viņš sevi redzēja kā negaisu un vētru, kas brāžas pār Pikardijas zemnieka tīrumiem, vai kā baiļu trīsas, kurās zemnieks pacēla acis pret debesīm un, krustu pārmetot, čukstēja: "Tur aizbrāzās Mūžīgais Žīds." Viņš sevi redzēja līdzīgu mītiem, ko balstīja gan pūļu lētticība, gan ari dažu rakstnieku, dzejnieku, gleznotāju un mūziķu ģēnijs un kas vijās cauri sabiedrībām un literatūrām: Pausts, dons Žuans, dons Kihots, Gargantija, Gavrošs. Viņš redzēja sevi iejauktu visās cilvēku apmātībās, viņu uzmācīgajās idejās, bailēs un cerībās, un viņš aizdeva savu tēlu un savus vārdus kosmiskām epopejām un universa sistēmai. Polīnas skavās viņš bija nejaušība, dēka, tikšanās bez nākotnes un tūlīt ari visi cilvēki, kas iemiesojušies viņā, vārīga un neskaidra ēna — gandrīz neesiba un reizē pati patiesība, leģenda un vēsture, sapnis, ko sauc par dzīvi.
♦