Sākoties naktij no sestdienas, 3. jūlija, uz svētdienu, 4. jūliju, Ida Boroviča un Žans Pjērs Memonī, gulēdami uz grīdas un nespēdami aizmigt, baiļu un nemiera mocīti, klusām pārmija dažus vārdus. Viņa bija izraēliete, viņš — kādreizējā Francijas policijas aģenta dēls, kura tēvs pirms dažiem gadiem ar visu ģimeni bija emigrējis uz Izraēlu. Žans Pjērs atgriezās Parīzē ar AF 139, lai turpinātu studijas. Ida devās uz Franciju pavadīt tur dažas atvaļinajuma un atpūtas nedēļas. Viņi bija starp tiem simt ķīlniekiem, ko vācu—palestīniešu grupas un īdi Amina Dadas kareivju apsardzībā sadalīja starp diviem Entebes lidostas angāriem. Ida Boroviča smiedamās rādija Žanam Pjēram Memoni dziesmiņu, ko ar zīmuli bija uzrakstījusi uz pasažiera biļetes. Tā veidojās ap divām rindām, kas atbilda viena otrai: īdi saka Idai un Ida saka īdi.
Joprojām ģērbies parādes uniformā, familiārs un skaļš, līdzīgs afrikāņu Gēringam ar mazu kastrisma un marksismaļeņinisma piedevu, maršals četru dienu laikā trīs reizes bija ieradies uzrunāt ķīlniekus. Viņš devās projām diezgan apmierināts: vairāki viņam bija aplaudējuši. Aplausus bija sabojājuši Ida un Žans Pjērs. Žans Pjērs bija izstāstījis Idai par savu sarunu ar lidostas direktoru, kas pret dolāriem bija atnesis gūstekņiem preces no veikala, no kura neprasīja muitas nodevas un kurš nebija saistīts ar pārtikas sadali.
— Laikam jau nebija viegli, — Žans Pjērs sacīja, — piepeši uzņemt Entebes lidostā divsimt septiņdesmit personas, kuras netika gaidītas?
Direktors izbrīnījies pavērās Žanā Pjērā un atbildēja:
— Bet… mēs jūs gaidījām!
Ida Boroviča un Žans Pjērs Memonī sarunājās par maršalu Aminu Dadu, par viņa ugandiešu kareivjiem, kas bija notēmējuši šautenes un ložmetējus pret angāriem, kur lielā saspiestībā mitinājās ķīlnieki, par trijām jaunajām personām, kas pievienojās sākotnējās grupas četriem locekļiem, par slikto ēdienu, kurš izraisīja dizentēriju, par ūdeni, kura sāka pietrūkt lidostas tualetēs, bet visvairāk viņi ar bailēm un ari zināmu humoru runāja par gaidāmo likteni, kas visu laiku bija apšaubāms un kļuva aizvien bezcerīgāks, kad Žans Pjērs Memonī paskatījās rokaspulkstenī: bija mazliet pāri vienpadsmitiem. Tad, pirms mēģinaja mazliet iemigt, viņš piecēlās, lai izlocītu kājas un pa angāra logu paraudzītos naktī un mēnesnīcā. Ieraudzītais viņu apstulbināja: skrejceļa viņā galā bija nolaidušās trīs lielas lidmašīnas. Pa pirmās aizmugurējām durvīm izbrauca maršala Amina Dadas mersedess. Pakaļ mersedesam izdrāzās trīs lendroveri — tie bija pilni līdz zobiem apbruņotu kareivju kaujas ietērpā. Viņš uzsauca Idai:
— Nāciet taču paskatīties!
Tajā pašā brīdī pavisam tuvu iedunējās apšaude. Ida, kas gāja pie Žana Pjēra, metās viņam pie krūtīm. Sprādzieni sekoja cits citam.
— Lidmašīna tiek uzspridzināta! — Ida sauca.
— Nē jel, — Žans Pjērs atsaucās. — Tie ir…
Viņus abus nogalināja viena granāta.
♦
cSfli postā mani grūda Jo liela lepniba. Ja noziegums tiks piedots, Tā svēta laime būs. Pret Kungu izturējos Kā rupjais varmāka.
Uz savu moku vietu To krustu nesa Viņš. Un, garām ejot, laipni Man pajautāja vien:
— Vai varu tavā mājā Es mazliet atpūsties?
Es, nikni sadumpojies, Tik strupi atcirtu:
— Ej prom no mana sliekšņa, Tu, nejauks ļaundaris!
Ej vien, kur tev ir jāiet,
Jo mani traucē tu.
♦
Polinas skavās īzaks Lakedems atkal iztēlojās sevi Popejas apkampienos Romā, Piesi cietumā terora laikā Natali de Noajas skavās, Marijas Magdalēnas skavās pie Ģenaceretes ezera, kad viņa grasījās visu pamest un sekot galilejietim, visu pasaules ostu prostitūtu skavās, Polijas mežu ārprātīgās rokās, Lielā Kaukāza pašā sirdi kņazes Tamāras kalpones apkampienos. Visas šis sievietes, kas bija izgaisušas kā skaistas dienas spožums, kā pļavu zāle, kas bija runājušas un kliegušas, un beigās klusējušas, kas viņu bija glāstījušas un ko viņš bija glāstījis, Polinas skavās bija viena vienīga sieviete. Viņš bija visi vīrieši un viņa — visas sievietes. Tur bija lielas un mazas, gaišas un tumšas, visresnākās un vistievākās, visjautrākās un visdrūmākās, bija tādas, kam patika un tādas, kam nepatika, ja viņas ieguva no aizmugures, tādas, kuras viņu ņēma mutē un tādas, kas negribēja to darīt, — viņš joprojām bija tas pats vīrietis un viņas — tā pati sieviete.
Viņš atcerējās stāvokļus, situācijas kaislibas, jūtas, motīvus un beigas. Dusēdams Polīnas skavās, viņš redzēja sevi Prāgā imperatora Rūdolfa galmā, kopā ar Tiho Brahi, kuram pēc pārāk jautrām un pārāk ilgām dzīrēm, no kurām nebija domājams aiziet pirms valdnieka, pārplīsa pūslis; kopā ar Pančo Villas karotājiem Meksikā, kur notika sacelšanās pret Porfirio Diasu; Polijas un Silēzijas raktuvēs, Bengālijas un Pjemontas rīsa laukos, ādmiņu darbnīcās Marakešā un Fasā; kādā Volstrītas birojā, kur viņš bija vinnējis un zaudējis veselu bagātību, spekulējot ar kakao, un kur kāds mazs resnītis, kas visu laiku smējās, piepeši piecēlās no krēsla un izlēca pa logu; Vaterlo kaujā, kur viņš bija pamanījis jaunu, neveikla izskata huzāru, kurš galīgi nesaprata visapkārt notiekošo un kura glītums, ko tikai mazliet bojāja diezgan nepareizā teikumu uzbūve un izteiktais akcents, sajūsmināja visas armijas sīkbodnieces, un kurš apgalvoja, ka ir kāda kapteiņa Menjē vai Telje svainis; blakus Benvenuto Čellīni pirms iebrukuma Romā uz Kārļa Piektā karapulku aplenktās pilsētas mūriem tieši tajā brīdī, kad lielīgais un ģeniālais sudrabkalis ar arkebūzas šāvienu nogalināja de Burbonu, kas komandēja imperatora karavīrus un bija Beijāra un Fransuā I ienaidnieks. Nekas nebija zudis, jo viss bija ierakstīts atmiņā un pastāvēja
pagātnē. Polīnas skavās. Polīnas skavās.
♦
Esmu uzzinājusi, — kņaze Tamāra teica, noliecoties pie viesa, kas sēdēja viņai blakus, — ka esat bijis Šatili ciemā pie hevsuriem un pavadījis nakti jaunās Haidē apkamapienos?…
— Viņa ir ļoti skaista, — Omārs sacīja.
Omārs ibn Batuta bija vīrs, kas ticis pāri lieliem pārbaudījumiem un stājies pretī daudzām briesmām. Taču skatiens, ko viņam veltīja Tamāra, iedvesa bailes.
Pils lielo zāli pildīja raibs un jautrs pūlis. Kāds desmits muzikantu spēlēja cītaru un sita bungas. Pie sienām un kolonnām piestiprināto lāpu šaudīgajā gaismā starp viesiem staigāja punduri, akrobāti, zobenu rijēji un uguns rijēji. Pie U veida galda goda vietā sēdēja Tamāra melnbaltā tunikā un diadēmu tumšajos matos. Sev pa labi viņa bija likusi apsēsties tirkīzzilajā apģērbā tērptajam Omaram ibn Batūtam. Zālē ieejot, Omaram izdevās pa šaujamlūku ieraudzīt baismīgo, mēnesnīcā mirdzošo Devdakara šļūdoni Kazbeka nogāzē, kas aizšķērsoja ieeju ielejā.
Aplausiem skanot, melnādaini vai mongoļu rases kalpotāji, ģērbušies garos okerkrāsas kreklos, — dažiem galvā bija turbāns — un apjozuši garu zobenu, ienesa ēdienus. Pie galda sēdošie redzēja parādāmies fazānus, kas izskatījās tieši tādi, it kā grasītos tūlīt aizlidot, veselus jērus, ko, uz iesmiem uzdurtus, nesa divi jauni nēģeri, lāci, kura galva starp priekšķepām bija prasmīgi novietota uz timiāna klājiena. Ceremonijmeistars — to sauca par tamadu un tas bija ģērbies platās biksēs un paplatā taisna piegriezuma kreklā un pildīja arī dzērienu pārziņa pienākumus — pēc kņazes mājiena, ko acumirklī viesiem pavēstīja garas taures, lika apzeltītos, ar dārgakmeņiem izrotātos kausos bagātīgi liet Gruzijas vīnus.