— Vai viņa ir skaistāka par mani? — Tamāra jautāja.
Omārs ibn Batūta mirkli vilcinājās. Nu jau viņa mūžs bija garš — pārlieku garš. Viņš bija nogalinājis daudz cilvēku, bija redzējis sagrūstam daudzas impērijas, bija nolūkojies, kā dzimst un izgaist daudzas doktrīnas, kas piedāvāja tādā vai citādā veidā, bieži vien pa dīvainiem aplinku ceļiem glābt dvēseles un pacilāt sirdis. Ja jau viņš vēlējās mirt un nespēja nomirt, viņš vismaz gribēja baudīt tik daudzveidīgo un brīnumaino dzīves izrādi un teikt to, ko jūt. Kāpēc lai viņš būtu melojis?
— Mans vienīgais spēks, — Simons teica, — ir runāt taisnību. Es kļūdos, jo esmu tikai cilvēks — tik tikko mācīts, tik tikko gudrs. Vienkārši cilvēks, kas ilgi dzīvojis un gribētu izpirkt grēkus. Palūkojieties, cik skaista ir nakts pēc tik jaukas dienas! Venēcija ir skaista, un Marija ir skaista. Pasaule ir skaista. Tikai mēs to sabojājam ar savām kļūdām un maldiem. Pēc tik daudzām neprātībām es daru, ko spēju. Es staigāju pa pasauli un stāstu to, kas ir.
— Jūs esat ļoti skaista, — Omārs sacīja.
— Vai skaistāka par hevsuriem, skaistāka par Haidē?
No jauna iestājās klusums, ko nespēja aizpildīt dzīrotāju,
muzikantu un žonglieru trokšņošana.
— Nē, — Omārs ibn Batūta atbildēja, — jūs neesat skaistāka par Haidē. Neviena nav skaistāka par Haidē. Jūs esat citādi daiļa. Un neviena nav daiļāka pārjums. Bet neviena nav skaistāka par Haidē.
— Es tev vēl likšu šos vārdus norīt, — Tamāra teica maigā balsī, žilbinoši pasmaidīdama. — Pat tad, ja tu to visu saki, lai pateiktu, ka es esmu nesalīdzināma, es nevēlos, ka tu mani salīdzini ar jebkuru citu sievieti. Nesalīdzināma esmu vienīgi es. Un, ja tu tik labi runā par to nepazīstamo pasauli, es papūlēšos tev atvērt uz to durvis.
Tad, noliekusies pie Omara, viņa slidināja roku augšup gar kāju, kas bija sajūtama zem tirkīzzila tērpa zīda.
Maltīte beidzās. Vīrieši bija par daudz dzēruši, sievietes smējās drusku par skaļu. Kņaze Tamāra piecēlās, un visi cēlās reizē ar viņu. Sākās liela rosība, ar karogiem izrotātās taures skanēja atkal. Ikviens sveicināja kņazi, kas beigās apstaigāja viesu grupas, katram veltīdama kādu vārdu. Omārs ibn Batuta piepeši ieraudzīja savā priekšā melnīgsnējo kalponi, kas bija metusies viņa gultā un pabeigusi viņu izģērbt. Kalpone jautāja, vai Omārs būtu ar mieru viņai sekot. Viņš sekoja.
Viņa ieveda Omāru vēl greznākā istabā nekā tā, kur viņš bija gulējis zem sarkanā baldahīna. Puskrēslā viņu līdz apžilbumam pārsteidza ieroči, smaržas, reti priekšmeti un dārgakmeņi. Omārs ibn Batūta tikko paspēja atjēgties un pārlaist skatienu brīnumiem ap sevi, kad bija palicis viens, — kalpone bija aizgājusi. Pēc brīža pa durvīm, ko slēpa sienassega ar
izšūtiem putniem, ienāca kņaze Tamāra.
♦
Pēc divdesmit uzvaru un iekarojumu gadiem franču imperators beidzot tika uzvarēts. Vieglprātības dēļ jau pirms gadiem četriem izraidīta no imperatora galma, viņa mīļākā māsa Polīna tūlīt nolēma atbrīvoties no dārglietām, lai pasniegtu grūtībās nonākušajam Napoleonam trīssimt tūkstošus zelta franku. Izsolē nodoto rotu vidū bija ar safīriem, rubīniem un smaragdiem izrotāts sudraba krusts. Pēc daudziem gadiem — 1917. gada revolūcijas priekšvakarā — eksperti konstatēja, ka vairākkārt pārdotais, pagaisušais un atkal uzpeldējušas krusts ir no Maskavas Kremļa Uspenskas katedrāles, kur tas bijis ticīgo pielūgsmes objekts. Viņi neizskaidro, kā Uspenskas katedrāles sudraba krusts, ko nemitīgi pieprasīja padomju valdība, nonācis princeses Borgēzes rokās.
♦
(Ceturtdienas vakarā — 8. jūlijā ģenerālis Mordehajs Gurs — Izraēlas armijas ģenerālštāba priekšnieks — sarīkoja preses konferenci, kurā drūzmējās nepacietīgu žurnālistu pūlis — viņi gaidīja, kad kritīs noslēpumainības plivuris, kas ietina Entebes reidu. Jau divas nedēļas Francijas aviācijas lidmašīnas nolaupīšana un ķīlnieku atbrīvošana nodarbināja pilnīgi visus pasaules laikrakstus. Zālē, kur bija sapulcējušies internacionālās preses korespondenti, valdīja drudžaina rosība, līdz piepeši iestājās klusums: parādījās ģenerālis. Viņš sasveicinājās ar žurnālistiem un acumirklī ķērās pie lietas. Viņš paziņoja: kopš 27. jūnija svētdienas, dažas stundas pēc ziņas par pasažieru lidmašīnas nolaupīšanu, Izraēlas ģenerālštābs ir studējis iespējamu bruņotu iejaukšanos. Taču, dienām ritot un ķīlnieku stāvoklim kļūstot aizvien nedrošākam, bailes augušas augumā un Izraēlas valdība aizvien vairāk un vairāk nosvērusies par labu sarunām, uz kurām to mudinājušas arī ārvalstu valdības. Tikai naktī no ceturtdienas, 1. jūlija, uz piektdienu, 2. jūliju, premjerministrs principā piekritis militārai operācijai un devis zaļo gaismu Tsahal.
Andrē Skemamā, Le Monde, Parīze. Tātad var runāt par piepešu oficiālās nostājas maiņu?
Ģenerālis Gurs. Var uz notikušo raudzīties arī no šāda viedokļa.
Piektdienas rītā sāka izstrādāt sīku plānu, tika sarīkots ģenerālmēģinājums. Jau pēc dažām stundām — sestdien, 3. jūlijā, operācija tika uzsākta stingri pēc plāna minūti pēc minūtes. Tajā izmantotas militārās transportlidmašīnas C-130, ko būvējis Loocked. Ātrums — 600 kilometru stundā. Lidojuma augstums — 10 000 metru, tīrā krava — 20 000 kilogramu. Darbības rādiuss — 8264 kilometri. Attālums no Telavivas līdz Entebei — apmēram 4000 kilometru.
Lidojums uz Entebi ilga septiņas stundas, un trīs lidmašīnas — divas pirmās veda karavīrus, bet trešā bija tukša, lai varētu uzņemt ķīlniekus, — nolaidās precīzi paredzētajā laika. Dažās sekundēs pirmās mašīnas jau bija izvērsušās lidostas teritorijā.
Bens Porā, Europe I, Parīze. Kas tās bija par mašīnām, ģenerāļa kungs?
Ģenerālis Gurs. Galvenokārt lendroveri un bruņumašīnas.
Četrdesmit piecas sekundes pēc komandas ielaušanās ēkā, kur bija ieslodzīti ķīlnieki, četri teroristi tika nogalināti. Trīs pārējos nonāvēja pēc īsas vajāšanas. Ja neminam septiņdesmit četrus gadus veco Doru Bloku, kas pazudusi Kampalas klīnikā, kur astmas lēkmes dēļ tikusi aizvesta pirms armijas vienību ierašanās, ir jānožēlo divu ķīlnieku — Idas Borovičas un Žana Pjēra Memonī nāve.
Pārējais preses konferences laiks tika veltīts tehniskiem sīkumiem un arī tika slavēta karavīru militārā sagatavotība — katrs savā reizē viņi sekmējuši operācijas panākumus, kas gūti tāpēc, ka iegūta ārkārtīgi vērtīga informācija, kas ļāvusi to sevišķi rūpīgi sagatavot. Ģenerālis beidza ar cieņas izteikšanu pulkvedim Jonatanam Netanjahu, kas īpaši daudz darījis operācijas sagatavošanā un ticis nāvīgi ievainots ar lodi, kura šauta no kontroles torņa.
Edvards Bērs, The Times, Londona. Ģenerāļa kungs, vairāki aculiecinieki ir pieminējuši lielu, melnu mersedesa tipa mašīnu, ko parasti lieto maršals Amins Dada. Liekas, tai bijusi zināma loma notikumu norisē. Tiek runāts ari par kādu neredzamu priekšnieku, kas operāciju sagatavojis uz vietas, it kā parādījies pēdējā minūtē un tūlīt atkal pazudis. Vai jūs varat šīs baumas apstiprināt vai noliegt?
Ģenerālis Gurs. Preses konference ir beigusies. Man nav nodoma atbildēt uz papildjautājumiem.
Ģenerāļa uzaicinātie žurnālisti izklīda vīlušies. Viņu mānija ir vienmēr zināt kaut ko vairāk. Lielākajā daļā valstu prese pauda apbrīnu par operācijas pārdrošību. Apbrīnam piejaucās mazs aizkaitinājums, jo ļoti daudzi sīkumi un motīvi joprojām bija miglā tīti, tā ka trakā pasākuma panākumi