joprojām palika neizskaidrojami.
♦
Es, nikni sadumpojies, Tik strupi atcirtu:
— Ej prom no mana sliekšņa, Tu, nejauks ļaundaris!
Ej vien, kur tev ir jāiet, Jo mani traucē tu.
Tad labais Jēzus teica Un dziļi nopūtās:
— Tev pašam nu būs jāiet Līdz gadu tūkstotim,
Jo tavas mokas beigsies
Tik dienā pastarā.
♦
Ibn Batūtas un kņazes Tamāras nakts… Stāsta, ka vēlāk Krimas tatāru hans, dzīvodams Bahčisarajā, no pakļautajām Kaukāza tautām ik gadus prasījis nodevas: vienu zirgu, vienas bruņas un vienu jaunavu. Tā viņš pierādīja diezgan labas spriešanas spējas un nemaldīgu gaumi. Omārs ibn Batuta nevarēja vien beigt slavēt čerkesu, čečenu, abhazu un ingušu zirgus, nedz arī hevsuru ieročus, bet Kaukāza sievietes… Gadsimtiem ilgi visos Austrumu harēmos visaugstāk vērtētās sievietes bija kaukāzietes — čerkesietes un gruzīnietes. Viņu dēļ spēja aizmirst visu gan Ķīnas imperators, gan mongoļu un persiešu hani, gan dižais Šāhs Abāss dzīvespriecīgajā Isfahānā, paviljonā ar četrdesmit kolonnām, gan arī Akbars un Jahangirs, kas Šitorgaras greznībā lika iekārtot istabas ar daudziem jo daudziem spoguļiem, lai bezgalīgi pavairotu čerkesiešu verdzeņu apburošos tēlus, gan ticīgo pavēlnieks Topkapi Sarajas harēma saimnieks. Visu garo nakti kņaze Tamāra lika Mūžīgajam Žīdam aizmirst, ka viņš cilvēku vidū ir nolādēts.
— Man ir piederējusi vara, esmu karojis, esmu dzēris vīnu, rausis naudu, izmēģinājis visdažādākās zāles un narkotikas, un sēnes, esmu pazudinājis sevi godkārē, neprātā, naidā, esmu gājis neapstādamies. Vienīgi miesas laime man ir ļāvusi aizmirsties. Nebeidzamajā trimdā mīlestība man ir bijusi kā osta, kā maza nāve. Es to pārdzīvoju ar tādu spēku, ka šķiet — zaudēju apziņu. Esmu meties baudā kā ačgārnā atpestīšanā. Kņaze Tamāra savā Kaukāza pilī paveica visparastāko brīnumu, kas izsakāms visnodrāztākajos vārdos: es viņu neieredzēju, un viņa man lika mirt mīlestībā, kas ir otrais naida vārds.
Kņaze Tamāra nesagādāja ceļotājam sevišķu pārsteigumu, kad pagriezās pret viņu un ar to pašu smaidu, kas šķita lupās maldāmies un vilcināmies, sacīja, ka tagad vajadzēs mirt pa īstam. Viens otram blakus viņi gulēja paralēli un atpūtās pēc mīlestības. Omāru ibn Batutu atkal sāka pārņemt izmisums par dzīvi. Viņa noliecās pār Omāru, atbalstījās uz elkoņa, ar brīvo roku glāstīja viņa seju un sacīja:
— Es esmu Gogs un Magogs. Tagad ir jāmirst.
Omārs Ibn Batuta lūkojās sievietē, un viņa skatienā bija kaut kas tāds, ko viņa nespēja izprast. Tās nebija nedz bailes, nedz arī ironija vai padevība liktenim, nedz izaicinājums. Drīzāk to varētu nosaukt par kaut ko līdzīgu mieram, nogurumam un ciešai pārliecībai. Nu bija viņas kārta izjust gandrīz vai bailes.
— Visiem, kas mani mīlējuši, ir jāmirst, — viņa ļoti klusā balsi kā atvainodamās sacīja, joprojām glāstīdama viņa seju. — Tāds ir noteikums.
— Vai tiešām? — Omārs jautāja.
Viņa skatiens piepeši kļuva modrs, un viņš satvēra sievietes plaukstu savā dzelžainajā rokā. Viņa nepretojās. Omārs viņu ieguva vēlreiz.
— Man patik ar tevi mīlināties, — viņa sacīja, acis aizvērusi. — Man gribētos, lai tu nemirsti un paliec pie manis.
— Es nepalikšu pie tevis, — Omārs atbildēja. — Bet es arī nemiršu. Es mirstu vienīgi tavās skavās.
— Tu mirsi, — Tamāra sacīja. — Ļoti žēl. Bet tāds ir likums.
Viņa ilgi un maigi skūpstīja Omāru uz lūpām. Pēc tam piecēlās un ļoti ātri, ietinusies kašmira šallē, pazuda aiz durvīm, pa kurām bija ienākusi. Tajā pašā mirklī istabā iebruka divpadsmit apbruņoti vīri.
♦
Trešdien, 30. jūnijā
Beidzot ir uzņemts kontakts ar L. Protams, ar kādas meičas starpniecību. Muļķiem vienmēr taisnība. Gudrajiem atliek vienīgi zaudēt dūšu. L. ir pie V. ezera un K. Atvieglojums. Pat pārāk liels. L. ir gatavs doties uz E. un rīkoties viens pats. Apgalvo, ka viņam izdosies. Neiespējami. Tiek izskaidrots L., ka daudzu iemeslu dēļ oficiālā atbalsta forma ir pilnīgi nepieciešama. L. reakcija: smiekli.
Ceturtdien, 1. jūlijā
Četras stundas kopā ar J.N. Sākumā viņš ir nervozs, tad ieinteresēts, beigās pārliecināts un gandrīz starojošs. Viņam, protams, ir jāgūst atbalsts visaugstākajā līmenī, jākonsultējas ar ģenerāli G., jānonāk pie J.R un jādabū tā piekrišana. L. ir neticami rosīgs. Liekas, ka viņš ir visur reizē. Aizsteidzies līdz pat E. Noskaidrojis, kur ir takas, instalācijas, angāri un ložmetēji. Pasaka, uz kuru pusi veras durvis un cik ir pakāpienu gaitenī, kas ved uz tualetēm. Sniedz informāciju J.N., kas netic savām ausim. Pa pusei ironiski, pa pusei pārsteigts, viņš saka:
— Jūsu L. ir visi makabeji vienā cilvēkā!
Pēc tam viņš jautā:
— Laikam jau jāmaksā būs dārgi?
Es atbildu:
— Ne graša!
Viņš iesvilpjas.
— Pieņemsim viņu dienestā.
— Šajā ziņā nav ne vismazāko izredžu, pulkveža kungs!
Piektdien, 2. jūlijā, pulksten 2 no rīta
Dota zaļā uguns, J.R. zvana L.
— Es jau zināju, — viņš teica.
Viņš nešaubās ne par ko. Viņš nosūta diezgan viltīgu kodētu plānu. Atgriežos satikties ar J.N., kas dodas pie J.R. Plāns ir pieņemts. Es turu īkšķus.
Piektdien, 2. jūlijā, pulksten 11 vakarā
Visu dienu notiek ģenerālmēģinājums. Tajā piedalās trīssimt vīru: piloti, ārsti, tehniķi, trieciengrupas, izpletņulēcēji. Uz E. dosies tikai simt piecdesmit: katra posteņa vīram ir dubultnieks. Visi sadalīti trīs grupās; pirmā grupa uzbruks, pēc tam ieņems ēkas, kur tiek turēti ķīlnieki, un neitralizēs teroristus un ugandiešu kareivjus; otrā grupa segs pirmo un iznīcinās kontroles torni un militārās iekārtas; trešā grupa uzspridzinās lidosta stāvošos MIG, lai tie nevarētu dzīties pakaļ trijām mūsu lidmašīnām. Visi vīri ir brivpratigie, kas nāk no kontingentiem, taču ļoti rūpīgi atlasīti un trenēti saskaņā ar izpletņulēcēju grupu programmu. Visi, ari virsnieki, ir jauni: ne vairāk ka trisdesmit līdz trīsdesmit pieci gadi. Visi tic veiksmei. Neviens nerunā. Un nav jau arī, par ko runāt: viss atkarīgs no L., kas atrodas E.
Sestdien, 3. jūlijā
Lidojums uz E. Tik tikko piecdesmit pēdu virs Sarkanās jūras. Ceļš turpināsies septiņas stundas. Esmu pa pusei aizmidzis pirmajā lidmašīnā, lieliski iekārtojies melnā mersedesa sēdeklī — mašīna ir pilnīgi tāda pati kā tā, ar kuru braukā A.D., un L. tajā iekāps pirmajās operācijas sekundēs. Tieši viņam mūs jāvada un jāveic visa operācija. Ko mēs iesāksim, ja viņa tur nebūs? Bet viņš būs. Kaut tikai viņš iespētu! Viņš iespēs.
Sestdien, 3. jūlijā, pulksten 11.30 vakarā
Ierodamies ar izslēgtiem motoriem un nolaižamies uz vecā skrejceļa, kas nav nedz apgaismots, nedz apsargāts. Pateicoties L., ik vīrs pazīst teritoriju kā savus piecus pirkstus, it kā visu mūžu būtu dzīvojis V. ezera apkaimē. Rakstu šos vārdus tumsā, steigā, sirds man stipri pukst, tupu melnajā mersedesā, kas pēc dažiem mirkļiem izbrauks pa lidmašīnas aizmugurējo lūku, lai uzņemtu L., kas mūs gaida. Nolaišanās. Lidmašīna apstājas. Dzirdu, kā nočīkst traps, kas tiek nolaists. Mersedess ierūcas. Šoferis mazliet par daudz ātri nobrauc pa trapu. Aizmugurējās durvis spēji atveras. Augstais Dievs! Smaidīgs, familiārs, ģērbies parādes uniformā pats maršals A.D. apsēžas man blakus.