— Kur dzīvo Berlunds? — policijas priekšnieks apvaicājās.
Atbrīvojies no nastas, nama īpašnieks parādīja mums kādu no kaimiņu ēkām — nožēlojamu būdeli ieplakā, kas pa pusei jau atradās zem ūdens.
Pret palodzi, ik sekundi apšļākdams netīro stiklu, ska-. lojās kaut kas balts. Kopā ar ziepju putām un tajā līgojošiem atkritumiem pie loga piepeldēja liela zivs. Skaista zivs ar zilu, purpursarkanām svītrām izraibinātu muguru. Taču tagad tā peldēja, pagriezusi pret lietus šaltīm balto, uzpūsto vēderu.
— Beigta, — es īsi konstatēju.
Policijas priekšnieks paraustīja plecus.
— Ko lai dara? Aizliegumi, instrukcijas — tas viss kaķim uz astes. Rūpnieki joprojām ielaiž ķimikālijas ezerā. Namsaimnieces ari nav nekādi eņģeļi..,
— Bet kā ar kanalizāciju, priekšniek? — iejaucās plūdu apdraudētā namiņa saimnieks. — Centrā, pats par sevi
saprotams, tā ir nevainojama, gluži tāpat kā viss pārējais. Reiz aiz gara laika saskaitīju — centrālajā skvērā vien stāv trīsdesmit atkritumu urnu. Bet līdz Ponta krastmalai progress vēl nav aizgājis… Un kas tad būtu aizgājis?
— Netīrs ūdens? — Greizi pasmaidīja policijas priekšnieks. i
Pamanījis, ka ūdens, pārlēcis pāri slieksnim, jau afr- draud pašu māju, mūsu sarunas biedrs metās iekšā. Pēc brīža viņš atgriezās, nesdams uz pleca kamolā sarāvušos, izbailēs ņaudošu kaķēnu.
— Bija uzrāpies skapja augšā, nekādi nedabūju nost, t- viņš skaidroja, glaudīdams kaķēnu, tad nikni sacīja: — Gribat zināt, kur tagad atrodas Berlunds? Meklējiet fabrikā! Krjudešanks žēlīgi atļāvis visiem trešatnācējiem, kurus dievs tas kungs sodījis pagaidām ar maziem grēku plūdiem, pārvākties uz konservēšanas cehu. Pilnīgi taisnīgi, reiz no turienes izdzītās saindētās zivis savukārt izdzinušas no mājas cilvēkus! — Un, ielēcis kabīnē, viņš ar izteiksmīgu žestu norādīja uz Berlunda mitekli.
Strauji kāpjošais ūdens bija jau paguvis applūdināt to. līdz pašai augšai un uzmest beigto zivi uz zemā jumta. Aizķērusies aiz televīzijas antenas, tā apvēlās uz muguras. Nikni izvalbītām, stiklainām acīm zivs šķita sargājam savu pēdējo atdusas vietu no tukšām pudelēm un sarūsējušām konservu kārbām, kas šūpojās netīrās mazgājamā pulvera putās.
Konservēšanas cehā Berlundu tā ir neatradām, toties ieraudzījām neparastu skatu.
Starp sterili baltiem, milzīgiem katliem un automātisko līniju mudžekli stāvēja saliekamās gultas, zem tām — koferi, saiņi, trauki. Vietām darbojās krāsainie televizori.
Plūdu upuri skatījās basketbola sacīkstes. Kontrasts starp šiem nelaimes piemeklētajiem cilvēkiem, tik sīciņiem milzīgo katlu vidū, un uz ekrāna redzamo priecīgi satraukto pūli atstāja nomācošu iespaidu.
Vecītis ar krunkainu seju, kurš vārīja uz elektriskās plītiņas kādu brūnganu viru, ieteica pameklēt Berlundu pakošanas cehā, ko Ričards Beidevans izmantojis kā uzņemšanas paviljonu.
— Visi mūsu kinoaktieri tur sapulcējušies. — Uz mirkli novērsdamies no ekrāna, atieza zobus kāds jauns puisis.
Mēs soļojām pa pagalmu, kur itin viss liecināja par nesenu rosīgu darbību. Zem nojumes vizēja stiepļu kastēs saliktas konservu kārbas.
— Tās ir Jonatana tēva izgudrojums, — policijas priekšnieks paskaidroja, paņemdams rokā vienu kārbu. — Katrai zivju šķirnei — atbilstošs īpašs iekrāsojums. ŠI te ir tā pati, ko pirmīt redzējām uz Berlunda mājas jumta. Pie mums to iekrustījuši par «ezera taimiņu». Savā ziņā pēdējais mohikānis. Pārējās retās sugas izmirušas. Arī «zelta ezera taimiņš». Tas esot bijis tik gards, ka Jeremija Aleksanders kādā sprediķī nosaucis to par visspilgtāko apliecinājumu dieva brīnumdarbiem.
Mēs pagriezāmies pa kreisi un drīz vien nokļuvām šaurā ejā starp noliktavu ēkām. Turēdamās uz tērauda balstiem, tās stiepās gar krastu. Par spīti metāla segumam, kas mūs atdalīja no smirdīgā ūdens, neviļus aizspiedu degunu.
— Noderētu gāzes maska, — es ironizēju.
— Laipni lūdzu! — Policijas priekšnieks ar acīm norādīja uz plastikāta konteineru, no kura izlīda gumijas šļūtene ar respiratoru. — Lietus sezonā strādāt noliktavā bez maskām nebija iespējams. Visi ņemtu kājas pār pleciem, pat tie, kas dabūja tā saucamo bezlaulības piemaksu.
— Piemaksa par bezlaulību? — es nobrīnījos. — Pirmā dzirdēšana!
—- Jonatana Krjudešanka ^ntums. Tos, kas, iestājoties viņa sektā, deva svinīgu solījumu nelaulāties, viņš visādi atbalstīja.
Ar atvieglojuma sajūtu beidzot ieraudzījām pakošanas cehu. Tas atradās atstatus no krasta, turklāt uzkalnā, tādēļ pretīgo dvaku te tikpat kā nemanīja.
Uz sliekšņa izbrīnā apstājos. Man pretī slējās daļa «Hermeja palātas» fasādes ar durvīm un divām doriešu kolonnām. Mazliet tālāk — makets, kas atveidoja' bankas operāciju zāles nostūri.
— Ričards Beidevans izmantoja šo telpu kā uzņemšanas paviljonu un vienlaicīgi arī kā kantori, — Gregors Abušs paskaidroja, sasveicinādamies ar gaišmati, kuras galva vīdēja tipiskā bankas lodziņā.
Ozola panelis lejā un matēts stikls augšdaļā šķīra iedomātos bankas darbiniekus no iedomātajiem apmeklētājiem. Taču šī no ģipša, apmālēta kartona un stikla radītā ilūzija aizņēma tikai kādas divdesmit pēdas. Abpus dekorācijai, piešķirdamas tai ērmīgu izskatu, stiepās trans- portlentes, pa kurām vēl nesen slīdējusi spīdīgu konservu kārbu straume. īsta bija vienīgi gaišmatainā meitene bankas lodziņā, kura cītīgi darbināja aritmometru.
— Tā ir uzņemšanas grupas kasiere Bella, — policijas priekšnieks iepazīstināja mūs, tad vaicāja: — Kur tad jūsu statisti? Es meklēju Berlundu.