Vēl īsti neaptverdams, vai filmēšana beigusies, pavadīju viņus līdz durvīm. Es un Kristiāns Arčinskis izgājām uz ielas tieši tai brīdī, kad abi iekāpa mašīnā. Ieraugot mūs, Karpenters izliecās pa logu. Otrais viņam kaut ko pačukstēja. Balsi arī šoreiz nedzirdēju.
Projām braucot, Karpenters uzsauca mums, lai ņemot autobusu un gaidot viņu uzņemšanas paviljonā. Viņš drīz būšot klāt, lai galīgi norēķinātos ar mums.
Šoreiz viņš gan vairs nejokoja, tieši otrādi. Karpentera balsī saklausīju tādu savādu pieskaņu, kas nemaz nesaderējās ar viņa vārdiem.
Iebāzis tagad jau lieko pistoli kabatā un noņēmis masku, atgriezos atpakaļ. Tagad, kad vairs nefilmējos, būtu nepieklājīgi rādīties paziņām ar melno gangstera masku. Pamanījis, ka Daniela, neveikli celdama augšā nokritušo somiņu, izbirdinājusi naudu, es, kā jau džentlmenis, metos viņai palīgā.
Visapkārt smējās, izmija pārgalvīgus jokus. Neviens no bankas personāla nesteidzās atsākt darbu. Daži turpināja tēlot, komiski šaržējot savas pirmītējās izdarības.
Arčinskis izgudroja aizvien jaunas scēnas, demonstrēdams, kā vajadzētu uzvesties ar savu nežēlību izslavētam bandītam. Savukārt bankas izsūtāmais notēloja, ka slepeni nospiež signalizācijas pogu policijas izsaukšanai
Vārdu sakot, amizieris bija liels. Smiedamies un ķiķinādami iesēdāmies uzņemšanas grupas autobusā. Netālu no moteļa «Augeja stallis» negaidot noskaidrojās, ka benzīna tilpne ir tukša. Maksāt par degvielu no savas kabatas, dabiski, nevēlējāmies, tālab pametām autobusu šosejas vidū. Arčinskis tāpēc atļāvās lieku reizi pazoboties — niecīgais honorārs mums tiekot maksāts par laupīšanu, nevis par svešas mantas sargāšanu.
Tālāko ceļu veicām kājām. Karpenteram, kura rīcībā bija automobilis, vajadzēja jau būt priekšā, bet nekā. Izgaidījāmies pakošanas cehā kādu stundu, taču viņš kā neuzradās, tā neuzradās.
Manī pamazām modās sajūta, ka kaut kas nav. kārtībā. Kad velti izzvanījos, cenzdamies sameklēt Karpenteru, biju par to jau puslīdz pārliecināts. Saukdams palīgā savu policijas dienestā gūto pieredzi, vēlreiz pāršķirstīju atmiņā šīs dienas notikumus. Daudz kas likās jocīgs — pēkšņi grozījumi scenārijā, tikpat pēkšņa režisora saslimšana, Teas Kilseimuras nepiedalīšanās epizodē, kaut bez viņas uzbrukums bankai zaudēja spilgtumu, kas raksturīgs Dollijas tēlam.
Tad arī nolēmu katram gadījumam aprunāties ar savu bijušo priekšnieku.»
9
Nepomuka Berlunda liecību citēju pilnībā tikai tādēļ, ka tā bija pirmā. Daļēji arī, lai sniegtu tuvāku priekšstatu par aleksandriešiem. Esmu pārliecināts, ka diez vai atradīsies otra pilsēta, kurā jebkurš notikums, iekausēts vietējā folklorā, tik izteikti iegūtu anekdotiskus vaibstus.
Patiesībā tieši provinciālā pussnaudā iegrimušajai Alek- sandrijai notikušais nozīmēja nepieredzētu satricinājumu, līdzīgu kolosālam ugunsgrēkam vai kalnu sagruvumam.
Policijas pārvaldes gaiteņos pulcējās ne tikai ataicinātie liecinieki. Jo kuplākā skaitā drūzmējās ziņkārīgie. Vairumā tie bija Gregora Abuša veci paziņas — viņi uzskatīja sevi par tiesīgiem dzirdēt pēdējos jaunumus tieši no viņa mutes.
Sākumā Gregors Abušs norīkoja pie sava kabineta durvīm divus policistus ar stingru rīkojumu ielaist vienīgi tos, kas spēj sniegt papildu informāciju. Tas maz līdzēja, jo katrs izgudroja kādu- ieganstu, lai tik' varētu personiski parunāt ar policijas priekšnieku.
Galu galā Gregors Abušs, iznervozējies un noskaities līdz pēdējam, aizbēga uz savu dzīvokli.
No turienes viņš man arī piezvanīja.
Es gulēju savā istabā ar dullu galvu. Hugo Aleksanders bija man atnesis zāles. Bet ne aspirīns, nedz patentētais zelteris nelīdzēja. Varbūt tāpēc, ka galva īsti nesāpēja. Tā drīzāk bija mokoša sajūta, it kā pierei būtu apvilkta dzelzs stīpa. Beidzot Aleksanders atnesa man glāzi «Aleksandrijas nektāra» un pa virsu piespieda uzdzert karstu pienu. Izdaudzinātais nektārs izrādījās gatavā inde. Bija jābūt dzimušam aleksandrietim ar norūdītām iekšām, lai spētu to turēt. Kopā ar pienu šī elles dzira nekļūdīgi iedarbojās kā vemjamās zāles. Hugo Aleksandera viltīgā iecere attaisnojās — man tūdaļ kļuva vieglāk.
— Nu, redziet — vai neteicu, ka Basāni ražotais nektārs līdzēs? — Viņš priecājās, tad vai simto reizi atkārtoja: — Kāda laime, ka nepaklausīju Gregoram Abušam! Būtu es glabājis tās vēstules bankā… Ek, labāk par to nerunāsim!
— Cik zinu, privātie seifi nav aiztikti, — es aizrādīju.
— Tā ir tīrā nejaušība. Vienkārši pietrūcis laika. Dzirdēju, viņi visu nostrādājuši pa nepilnām divdesmit minūtēm.
— No kā jūs dzirdējāt?
— Neatceros. Tagad par to jau runā visa pilsēta. Klīst baumas, ka Karpenters, nu, tas galvenais operators, vispār neesot tas, par ko uzdevies. Kas attiecas uz Albertu Geršteinu, tad tur man ir sava teorija. Gandrīz visi, kas bijuši klāt, apgalvo, ka viņu pazinuši. Es droši vien nebūtu nekāds izņēmums. Piebrauc melna mašīna, no tās izkāpj vīrietis melnā apmetnī, ar melnu kapuci galvā! No šaurajām acu spraugām rēgojas vienīgi acu āboli. Kuram gan tādā situācijā ienāks prātā ievērot, kāda tiem krāsa? Visi taču zina, ka tas, lūk, ir galvenais bandīts, kura loma uzticēta Albertam Geršteinam!
Atcerēdamies Alberta un Dertija nejauši noklausītos sarunu fragmentus, es atturējos no kategoriska sprieduma, lai gan gluži labi apjēdzu Hugo Aleksandera domu gājienu. Dzīvodams pilsētā, praktiski brīvā no krimināliem elementiem, Hugo Aleksanders savas zināšanas smēlās detektīvromānos, un tur īstais vainīgais bieži vien darbojas zem kāda aizsega.
Savus apsvērumus nepaguvu izteikt. Atskanēja telefona zvans.