Uzgaidāmajās telpās no pirmā acu uzmetiena nopratu, ka uzņēmums sācis darboties pavisam nesen. Mēbeles bija pirmšķirīgas un pavisam jaunas. Paklājs pirmšķirīgs, tik: pat kā nelietots. Sekretāre pirmšķirīga (izskata ziņā), jauna (gados) un, galvenais, reti smaidīga. No pieredzes zināju, ka tās, kurām labu laiku nācies paciest Dertija patvaldniecisko optimismu, ātri vien atspēlējās uz apmeklētājiem. Sekretāres smaids lieku reizi apliecināja, ka firma atrodas zīdaiņa autiņos.
Nosaucu savu vārdu. Sekretāre tūdaļ rausās kājās, iztapīgi murminādama:
— Acumirkli! Noskriešu lejā, lai norēķinātos ar taksometra šoferi.
— Jau samaksāts! — es lepni atteicu.
Viņas smaids kļuva par dažiem grādiem saulaināks.
— Dertija kungs jūs jau gaida. Vai nevēlaties cigareti? Viņš pašlaik …
Kabineta durvis strauji atrāvās. Iznāca patukls, padrukns apaļvaidzis, ģērbies ļoti dārgā un ļoti apburzītā uzvalkā. Vienā rokā viņš turēja mēteli un platmali, ar otru, garām iedams, pamāja sekretārei.
— Kad jūs nāksiet pie manis izmēģināt balsi? — sārtvaidzis apjautājās, zīmīgi pamirkšķinājis aci.
— Vai jūs esat pārlifecināts, ka man tiešām tik laba balss? — sekretāre atteica.
— Kļūdīties ir cilvēcīgi. — Sārtvaidzis paraustīja plecus. — Bet spriežot pēc augumiņa …
Nez kā izvērstos šī saruna, ja kabineta durvīs neparādītos Olivers Dertijs.
—- Ralf, liec mieru manām darbiniecēm! It kā es nezinātu, ko nozīmē tava balss nostādīšana.
•— Pārbaudīšana! Pārbaudīšana — un tikai! Sārtvaidzis izlikās sašutis, noskaities. — Ar nostādīšanu lai nodarbojas citi. Neesmu nekāds klavieru skaņotājs.
•— Nestrīdēsimies par sīkumiem! Aizvakar tu pārbaudīji balsi vienai manai režisorei.
— Nu un? — izaicinoši apvaicājās sārtvaidzis. — Vai tas kaut kādā veidā ietekmējis viņas darbu tavā firmā?
— Un kā vēl! Viņa tūdaļ pieprasīja algas pielikumu. Jo, lūk, pēc tam kad pats lielais Geršteins novērtējis…
Sārtvaidzis kādu brīdi purpināja sulīgus smieklus, kuriem piebalsoja gan sekretāre, gan pats Dertijs.
— Ceru — alga tiks pielikta? — viņš beidzot izmeta.
— Uz kāda pamata?
— Vai tad es savā ziņā neesmu firmas partneris? Kas ieteicis tavam režisoram galvenās lomas tēlotāju — Teu Kilseimuru? Es! Un Alberts, ar kuru tu ceri nopelnīt zelta kalnus? Vai viņš ir tavs krustdēls vai manējs?
Sārtvaidzis paskatījās pulksteni un, žigli uzmaucis galvā platmali, pagriezās uz durvīm.
— Manas dāmas un kungi, atvainojiet, bet man pēc pusstundas orķestra mēģinājums. Nu tad sveiki! Un jūs… — Jau tverot rokturi, viņš atskatījās uz sekretāri. — Ja jums ievajadzēsies algas pielikuma, esmu jūsu rīcībā. Jebkurā stundā, atskaitot no deviņiem rītā līdz deviņiem vakarā. Šai laikā es strādāju… ar jau pārbaudītām un publikai pazīstamām balsīm.
Olivera Dertija kabinets bija plašs, pārspīlēti grezns, turklāt ārkārtīgi izraibināts. Visas sienas aizņēma afišas, kas smaržot smaržoja pēc svaigas iespiedkrāsas.
— Tas bija Ralfs Geršteins, mūsdienu spožākais džeza komponists, — Dertijs paskaidroja tādā tonī, it kā Geršteins būtu viņa personiskā manta. — Ko stāvi kājās, apsēdies! — viņš piebilda, noapaļoti pamādams ar roku. Pārprast šo žestu nevarēja. Tas daiļrunīgi pielīdzināja mani superērtajam klubkrēslam, kurā iegrimu līdz pat zodam. Mēs abi piederējām viņa firmai un kā tādi tikām uzskatīti par samērā vērtīgiem objektiem.
Dertijs tīšuprāt apklusa, atvēlēdams man pietiekami daudz laika afišu izstudēšanai.
Viskliedzošākās vēstīja: ««Dollijas Krimsones privātā dzīve». Kinostudijas «Olivers Dertijs» sensacionāla filma ar Albertu Geršteinu un Teu Kilseimuru galvenajās lomās.» No afišas manī raudzījās kūpoši pistoļu stobri. Uz grīdas mētājās pieci līķi, divi cilvēki maskās izgrāba no liela bankas seifa banknošu žūkšņus. Puscaurspīdīgas melnas maskas ļāva puslīdz sazīmēt sejas. Izaicinoši skaistā sieviete acīmredzot bija Tea Kilseimura, bet dien- vidnieciski glītais vīrietis — Alberts Geršteins.
Tas pats Alberts Geršteins figurēja arī uz cita plakāta — apjomā daudž prāvāka, toties ne tik raiba. Zelta burti uz melnā fona sludināja: «Džeza pasaules uzlecošā zvaigzne Alberts Geršteins un izcilākais mūsdienu džeza komponists Ralfs Geršteins gatavi iepriecināt jūsu izsmalcināto dzirdi! Abus spožos talantus vienkopus jūs baudīsiet, iegādājoties firmas «Olivers Dertijs» skaņuplašu albumu «Geršteins X 2».»
Trešā afiša mani pagalam apmulsināja. Tā diezgan miglaini attēloja dažnedažādus tipāžus, starp kuriem pazinu abus Geršteinus. Teksts bija šāds: «Aleksandrija — mazpilsēta, ko 1821. gadā nodibinājis Kristus Trešās atnākšanas apustulis Jeremija Aleksanders. Dokumentāla filma, kas nesaudzīgi atklāj provinciālās dzīves tikumus un netikumus. Filmas centrālā epizode — vietējās bankas sensacionāla aplaupīšana, kurā piedalās džeza pasaules uzlecošā zvaigzne Alberts Geršteins. Ralfa Geršteina mūzika. Režisors…»
Tieši režisora vārds lika man apstulbt. Turpat četrdesmit gadus zināju, kā mani sauc. Bet, ieraugot labi pazīstamo burtu salikumu uz afišas, kādu brītiņu sāku šaubīties, vai tiešām esmu tas pats Oskars Latorps, kurš, pusduci gadu nostrādājis par operatoru, pirms četriem mēnešiem atlaists telestudijas bankrota dēļ.
Pēkšņi uzzinājis, ka ar burvja zižļa mājienu esmu kļuvis par dokumentālas filmas režisoru, aiz brīnumiem atplētu muti.
Dertijs nekā nedarīja, lai izklīdinātu manu apjukumu. Acīmredzot tīksminādamies par man sagādāto pārsteigumu, viņš aplaizīja biezās lūpas, nebilzdams ne vārda. Ar nevērīgu žestu atgaiņājis jautājumus; kas man sasala ūz mēles, 1 beidzot uzmundrinoši paplikšķināja man uz pleca ar mīkstu, pēc koldkrēma smaržojošu roku.