Ralfa Geršteina dīvainības redzamas pat apgaismojumā. Tieši uz notīm stāvēja no senlaicīga sudraba darināti, gadu gaitā apmelnējuši daudzžuburaini svečturi. Dažas sveces bija līdz pamatam nodegušas, citas pilnīgi neskartas. Ap vienu svečturi sārtojās lipīga vīna peļķīte.
— Tās dedzinājuši ciemiņi, — policijas priekšnieks paskaidroja. — Svečturi mantoti no mātes. Ralfam pašam gaisiņa likās par spilgtu. Spēlējot viņš allaž ieslēdza šo te spuldzi.
Policijas priekšnieks uzdedzināja grozāmā krēsla vienīgajam rokas balstam piestiprināto niecīgo lampiņu ar rubīnkrāsas gaismeklīti zem metāla cepurītes. Diez vai Ralfe Geršteins varēja šādā apgaismojumā ko redzēt, vienīgi paša ģenialitāti.
— Spuldzīti viņš ieslēdza noskaņai, — policijas priekšnieks turpināja komentēt. — Dienā un naktī… Notīs Ralfs nekad neielūkojās, pat ja izpildīja citu sacerējumus. Cik gan atceros, viņa iemīļotākais komponists bija viņš pats. Ralfa iedomības pietiktu kādam ducim Bahu… Patiesi, pat ja Bahs savā laikā būtu atzīts, kur viņš ņemtu to auditoriju, ko mūsdienās jebkuram bundziniekam sagādā skaņuplašu miljontirāžas, televīzija, radio, kino … Pat tāds ķēms kā mūsu Pravietis, ja tikai Ralfs būtu viņu protežējis, droši vien iegūtu lielāku slavu nekā Bahs savā laikā.
— Tas viņam vēl priekšā, — es pajokoju. — Vajag tikai pāriet no reliģisku murgu sludināšanas uz kādu sensacionālāku izdarību. Ja, piemēram, izrādītos, ka Pravietis piedalījies uzbrukumā bankai vai, teiksim .,.
Policijas priekšnieks sirsnīgi smējās.
— Anekdote aleksandriešu gaumē, — viņš uzslavēja, piecēlās un, pārliecies klavierēm, atvilka vidējā .1©ga plīša drapējumu..
Tūlīt atskanēja sirdīgi ķērcošs «parr». Vārna, kas tupēja uz dzegas, tādējādi izteica savu sašutumu par miera traucēšanu. Policijas priekšnieks pavicināja dūri. Vārna nesabijās, tieši .otrādi, noliekusi galvu, ziņkāri ieskatījās istabā.
— Neciešu šos putnus! — Gregors Abušs noteica, piesitis ar pirkstu pie netīrā, mūžsen nemazgātā stikla.
Vārna vēlreiz sirdīgi nokliedzās, tad ienira lietū. Pēc brīža ieraudzīju to paslēpušos zem vecenītes lielā, samirkušā lietussarga, uz kura omulīgi tronēja otrais putns. Tūdaļ abi ņēmās ķērkt duetā. Miegā iztraucētā vecenīte pavēra acis, taču, pārliecinājusies, ka pircēju kā nav, tā nav, atkal aizsnaudās.
— Pamēģiniet attaisīt! — policijas priekšnieks aicināja mani.
Es paraustīju rokturi. Ar biezu rūsas un putekļu kārtu apaugusī rūts nepadevās.
— Nekas neiznāca? — policijas priekšnieks smējās. — Jūsu laime! Tam, kas uzdrošinātos pieskarties, Ralfs piesolījis noraut galvu. Varat iedomāties, kāds liktenis sagaidītu nelaimīgo, kas to patiesi atrautu vaļā. Paldies dievam, tas laikam pa spēkam vienīgi smagsvara cēlājam. Šī loga dēļ jau tā risinājusies ne viena vien traģikomēdija. Reiz kāda dziedātāja no galvaspilsētas, ko Ralfs bija ataicinājis … teiksim, balss pārbaudīšanai… aiz tīri sievišķīgas ziņkāres uzdrošinājās atvilkt aizkaru… Skan gandrīz neticami, bet, goda vārds, viņš tai dusmās iesita pliķi. Vēl ilgi pēc tam sūdzējās, ka klavierēm vairs neesot īstās skaņas …
Gregors Abušs sulīgi smējās. Es viņam piebiedrojos. Un tikai tad, kad policijas priekšnieks atkal aizsedza rūti ar biezo,- melno plīšu, man nez kādēļ iešāvās prātā, ka ar tādu drānu bieži vien apvelk no iekšpuses zārkus. Toreiz gan vēl nenojautu, ka šis logs drīz vien tēlos izcilu lomu ne jau vairs amizantā traģikomēdijā, bet īstā traģēdijā ar īstiem zārkiem.
11
Ričards Beidevans ienāca nedzirdami.
Kājas viņam bija basas, mugurāvienīgi peldmētelis. Norūcis labdienas, viņš, atstādams uz' paklaja slapjas pēdas, aizšļūca līdz bāram. Iekaisušās acis kādu brīdi neziņā maldījās starp pudelēm — vai nu nespēja uzreiz saskatīt vajadzīgo, vai ari gudroja, kas visvairāk noderēs atskurbšanai.
Beidzot viņš izšķīrās par savdabīgu kokteili. Ielējis glāzē malku «Aleksandrijas nektāra», viņš atšķaidīja to ar patentētu zelteri, kura sastāvā ietilpa zāles pret galvassāpēm, un to visu vēl sajauca ar «Ponta nektāru».
Basāni ražotos dzērienus raksturoja sevišķi košas etiķetes, pēc principa — jo draņķīgāks saturs, jo izskatīgākam jābūt iesaiņojumam. Džinu greznoja pilsētas kopskats no putna lidojuma, viskiju — Ponta ezera idilliska ainava.
v Ierāvis krietnu malku, režisors sapurināja pēc dušas slapjo galvu, it kā šī kustība spētu izgaisināt reiboni. Pagāja dažus soļus, nevarēdams izšķirties, kur apsēsties, beidzot izvēlējās apaļo krēslu pie klavierēm un, pagriezies ar to uz mūsu pusi, nopūtās.