— Kā tad bija? — strauji aprāva viņu policijas priekšnieks. — Vai telefona sarunas laikā izgājāt uz ielas? Ieteicu neliegties. Tas tikai apgrūtinās jūsu stāvokli. Varbūt melo Krjudešanks, apgalvodams, ka brīdī, kad viņš atgriezās viesistabā, lai pasauktu jūs pie tālruņa, jūs nācāt iekšā no otras puses?
— Pieņemsim. — Režisors paraustīja plecus. — Bet tas vēl neko nenozīmē. .Varbūt iepazinos ar Krjudešanka tualeti; Jūs taču neuzskatāt, ka kinorežisori stāv augstāk par tik vulgārām vajadzībām. — Režisors apklusa, lai pēc brīža nikni iekliegtos: — Jā, es izgāju uz ielasi Kādam nolūkam, to arī pateikšu, kaut jūs man droši vien neticēsiet. Dzirdēju piebraucam mašīnu. Nez kādēļ iedomājos, ka atgriezusies Tea.
— Skan visai nepārliecinoši. — Gregors Abušs pētījoši nolūkojās sarunas biedrā.
— Jūs viņu nepazīstat! Viņai daudz kas var ienākt prātā! Kaut vai pārģērbties par vīrieti un otram lāgam ielavīties pie Krjudešanka. Sākumā viņš nenojaustu, ka ielaidis mājā sievieti. Teai ir pat īpaša parūka Dollijas Krimsones lomai, scenārijā taču paredzēts, ka Dollija piedalās laupīšanā, nomaskējusies par vīrieti.
— Redzu, jums makšķerēšana arī nav sveša, — policijas priekšnieks smējās. — Āķis, ko cenšaties man nemanot pasviest, diezgan veikli izmests. Personu, kuras seju noslēpusi kapuce, vairums gan noturējis par vīrieti, bet tā tik tiešām varēja arī būt sieviešu dzimuma. Laupītājs esot izskatījies paslaids, apmēram jūsu augumā. Ņemot vērā, ka Tea tikai kādu collu īsāka par jums un nedaudz slaidāka …
Policijas priekšnieks neizrunāja teikumu līdz galam. Iezvanījās tālrunis.
Gregors Abušs ar skubu metās pie telefona. Atrazdamies tuvāk, jau biju izstiepis roku pēc klausules, bet viņš neļāva man to nocelt.
— Jā, tas esmu es! — viņš strupi paziņoja. Tas arī bija viss, ko dabūju dzirdēt.
Tieši šajā laikā Ričards Beidevans ņēmās klāstīt man kādu tik tikko prātā ienākušu atgadījumu.
— Paldies dievam, ka atcerējos, — viņš uzbudināti sauca. — Vispār uz savu atmiņu diez kā paļauties nevaru. Iespējams, tāpēc ka līdztekus reālai dzīvei smadzenes allaž aizņemtas ar filmu izdomātajiem notikumiem un cilvēkiem… Tāpēc bieži vien viss sajūk vienā biezputrā.
— Ko jūs atceraties? — es mudināju.
— Tūlīt pēc pastnieka atnāca kāds Krjudešanķa kaimiņš, lai aizņemtos tik tikko atnesto žurnālu. Tajā esot ievietots raksts par Kristus vēstulēm.
— Tām pašām, kas atrodas Hugo Aleksandera īpašumā? — es minēju.
— Nezinu, iespējams. Krjudešanks šķita loti ieintriģēts. Uzšķīra attiecīgo lappusi, bet tad atskanēja telefona zvans^ Krjudešanks uzsauca, lai tik ņemot, bet pats aizsteidzās uz kabinetu …
— Jūs tik sīki izstāstāt šo notikumu, it kā tam būtu izšķīrēja nozīme, — es pavīpsnāju. Atspēlēdamies Ričardam Beidevanam par pirmītējo zobgalību («sejas izteiksme pietiekami idiotiska»), piebildu tikpat dzēlīgi: — Kristus apokrifās vēstules vēl nenodrošina jums juridisku alibi. Nekas arī negrozītos, ka kaimiņa vietā žurnālu būtu paņēmis pats Pestītājs.
— Jūsu ņirgāšanās ir pilnīgi nevietā. — Ričards Beidevans noskaitās.
— Ne prātā nenāk. Gribētu tikai aizrādīt, ka neviens neapšauba jūsu uzturēšanos viesistabā līdz telefona zvanam. Bet kur jūs bijāt pēc tam?
— Tur jau tā lieta! Kadr burtiski, uz vienu sekundi izgāju ārā, lai paskatītos, vai nav atbraukusi Tea, redzēju uz kāda balkona cilvēku ar atvērtu žurnālu rokās. Manuprāt, tas bija Krjudešanka pirmītējais viesis… Tādā gadījumā viņš var apliecināt, ka, izgājis uz ielas, tūdaļ atkal atgriezos mājā.
Ričardam Beidevanam apklustot, dabūju noklausīties pēdējās frāzes no policijas priekšnieka telefona sarunas:
— Lai tik ārdās! … Kad?!… Tā pēc minūtēm piecpadsmit .. & Uzmaniet durvis! … Nu tad pagaidām!…
Gregors Abušs, apmierināti smaidot, atkal pievērsās mums. Līdz šim viņš, savu spēli spēlēdams, atgādināja kaķi, kas, visādi manevrējot, lūko pievilināt peli sev tuvāk, lai ar izšķīrēju lēcienu mestos virsū savam upurim. Tagad, pēc sejas izteiksmes spriežot, pelēns jau bija noķerts. Varēja ievilkt nagus ķepās un labsirdīgi paņurrāt, ļaujot upurim brīvības ilūziju.
> Ričards Beidevans nebija nekāds muļķis. Viņš gan stostīdamies atkārtoja nostāstu par Krjudešanka kaimiņa apciemojumu, bet, uztvēris kraso izmaiņu Gregorā Abušā, aprāvās. Vārdi palika it kā karājamies gaisā.
Policijas priekšnieks draudzīgi uzsita viņam uz pleca.
— Ļoti interesanti… Bet ziniet, es pašlaik neesmu īstā noskaņā… Gan aprunāsimies par to sīkāk, kad būsiet mans ciemiņš.
«— Es — jūsu? — teikums iestrēga Ričardam Beidevanam kaklā.
— Nu jā. Policijas pārvaldē. Seržants Aleksanders ieprotokolēs jūsu aizstāvības runu vārdu pa vārdam. Lai jūs pēc tam nevarētu pārmest, ka esmu kaut ko saputrojis vai, lai dievs nedod, sagrozījis… Neuztraucieties velti, Beidevana kungs! Mēs dosim jums iespēju uzaicināt par lieciniekiem gan pašu Krjudešanku, gan to cilvēku, kas sēdējis uz kaimiņu balkona ar žurnālu rokās. Kas to lai zina, varbūt līdz tam laikam sameklēsim pat kādu, kurš apzvērēs, ka nevis jūs, bet viņš pats bijis noslēpumainais cilvēks ar kapuci.
Režisors tramīgi pielēca kājās.
— Tātad neesmu vairs nekāds liecinieks, bet apsūdzētais? — Viņa balss drebēja uztraukumā. — Neko citu arī negaidīju. Ne ar ko citu jūsu tā saucamais aleksandriešu humors arī nevarēja beigties. Reiz esmu apcietināts, tad vismaz ļaujiet man izdarīt to, ko katrā kārtīgā krimināl- filmā dara apcietinātais noziedznieks, — paņemt zobu suku un pidžamu, — Ričards Beidevans nobeidza ar rūgtiem smiekliem.