— Par to vēlāk! Bet tagad iesim paklausīties Albertu.
Droši vien mute man tā arī palika pusvirus, jo, kad
abi šķērsojām uzgaidāmās telpas, Dertija jauniņā sekretāre iesprauslojās.
Firmas šefs uzmeta viņai izteiksmīgu skatienu. Ar to pietika, lai sekretāre mudīgi noslēptu smieklu raustīto seju aktu vākos.
— Lai kontrakts ar Latorpa kungu būtu uz mana galda, kad atgriezīšos! — Dertijs stingri piekodināja.
2
Sēdēdami ieskaņošanas studijā Ne 3, caur stikla sienu vērojām zāli, kur notika ieraksts. Ar vismodernāko elektronisko aparatūru apgādātais orķestris atstāja teicamu iespaidu, diriģents rādījās īsts profesionālis, kurš turklāt apzinās konkrēto uzdevumu. Proti, izcelt Alberta Geršteina stiprākās puses un notušēt vājākās.
Alberts izskatījās pēc meksikāņa — iezilgani melni, cirtaini mati, kupli bakeni, koptas, smalkas ūsas, ļoti tumšas un izteiksmīgas acis. Pievilcīga āriene, it īpaši, ja salīdzina ar tīšu prātu nekoptajiem, garmatainajiem, garbār- dainajiem modernās publikas standartelkiem. Bet tas arī bija viss.
— Ko teiksi par viņa balsi? — noprasīja Dertijs.
— Kliegt viņš māk. Kas attiecas uz dziedāšanu.. s
— Tu gan esi naivs. It-kā nekad nebūtu dzirdējis pasaules slavenības, kurām balss saišu vietā ir ķērkstoša kanalizācijas caurule. Pats svarīgākais, kā tiek pasniegts ēdiens. īsts gardēdis novērsīsies no visizsmalcinātākā ēdiena, ja to pasniegs mazgājamā bļodā. Un otrādi — uzliec uz zelta šķīvja visparastāko siļķi, un tūdaļ visiem tecin tecēs siekalas. Kas attiecas uz Albertu, tad viņam ir dabiska priekšrocība — iespēja tīri automātiski pārmantot sava slavenā krusttēva popularitāti. Pats galvenais — viņš nokļuvis Olivera Dertija rokās!
— Tāpat kā es, — mazliet ironiski izmetu.
— Tu? — Dertijs izbrīnā pavērās manī, tad ātri attapās: — Nu, protams, dokumentālā "filma, ko tu uzņemsi, tev ir ļoti svarīga. Tā būs visa tava nākotne…
— Cik apjēdzu, runa drīzāk par Alberta Geršteina nākotni. — Es pavīpsnāju, bet atbildi' tā ir nesagaidīju.
Dertijs izmantoja pārtraukumu mēģinājumā, lai izrīkotu skaņu režisoru.
— Pasakiet Albertam, lai vēlreiz izrauj cauri «Trešo atnākšanu». — Pagriezies pret mani, viņš paskaidroja: — Šo gabalu Ralfs speciāli sacerēja mūsu albumam. Tas veltīts Aleksandrijai — mazpilsētai, kurai drīz vien lemts izkāpt no aizmirstības. Pateicoties man!
«Tāpat kā Jeremija Aleksanders gaidīja pie Zilā ezera Kristus Trešo atnākšanu, tā gaidu tavu trešo atnākšanu, tavu ceturto, tavu piekto. Zilais ezers jau sen vairs nav zils, bet tavas acis būs zilas tik ilgi, kamēr gaidīšu tavu atnākšanu. Ja gribi zināt, kas ir īsta gaidīšana un īsta mīla, atbrauc uz Aleksandriju. Atbrauc uz Aleksandriju, kur esmu piedzimis, lai gaidītu tevi mūžmūžam…» — tā apmēram skanēja šis šlāgera pabanālais teksts. Mūzika gan bija diezgan izteiksmīga — sakausēdams modernus ritmus ar puritāņu baznīcdziesmu intonācijām, Ralfs Geršteins bija panācis īpatnēju efektu.
— Iedomājies pilsētiņu, kuras iedzīvotāji lielākoties ir šī reliģiskā untumnieka Jeremijas Aleksandera pēcteči… Kur katrs otrs saucas par Aleksanderu… Kur gandrīz visi ir untumnieki un savdabji… Kur viens no dullajiem Aleksanderiem, būdams pilsētas galva, pierunājis līdzpilsoņus nokrustīt ielas un sabiedriskās ēkas ķēmīgos sengrieķu vārdos… Kur fabrika, kas līdz nesenam laikam ražojusi galīgi nebaudāmus konservus, saucas «Poseidons».
Dertijs aprāva stāstījumu, lai izšņaukātos. Droši vien aiz aizkustinājuma. Manīja, ķa vēstījums par Aleksandriju izraisa šai slīpētajā veikalniekā viņam gluži nepiedienīgu sentimentalitāti, kuras cēloņus apjēdzu. Dertijs uzskatīja Aleksandriju par savu personisko atradumu, par zelta tīrradni, kas daudzus gadus neviena neievērots mētājies kaut kur starp gružiem.
— Banka saucas «Hermeja palāta», un tai ir četras do- riešu kolonnas, gluži kā templim. Iedomājies tikail Un pie tam tik atpalikusi province, kādu līdz šim nekur netiku redzējis… Pilsēta, kurā nekad nekas nenotiek… Kura noziegumu statistikas ziņā ieņem vai pēdējo vietu…
— Un kuras vienīgais vēsturiskais nopelns slēpjas tanī apstāklī, ka tieši tur piedzimuši divi Geršteini. Jau slavenais Ralfs un Alberts, kuru, pateicoties tev, sagaida tāda pati slava! — es izsmējīgi teicu. Dertijam mana ironija pagāja secen.
— Bravo! Tu esi uztvēris manas dokumentālās filmas pamatideju! Tas ir, piedod, tavējās. Galu galā tu esi režisors, es esmu tikai veikalnieks, kurš nekā nesajēdz no mākslas.., Bet zini, — Dertijs tā kā atvainojās, — taisīt naudu, protams, ir solīds mērķis, bet gribas ari kādu mazumiņu dvēselei… Uzmini, ar ko pelnījos vēl pavisam neseni Ar nelegālu skaņuplašu ražošanu, pārrakstot citu firmu labākos ieskaņojumus. Izdevumi niecīgi, ienākumi procentuāli ieguldījumam fantastiski… Tu teiksi, tā savā ziņā ir zādzība.
Es klusēju. Vispirms Dertijs bija mans jaunais darba devējs, un ne jau man mest uz viņu evaņģēlijā pieminētos akmeņus. Turklāt dzīves smilšpapīrs ar teicamām sekmēm noberzējis manu sirdsapziņu, izveidodams no tās elastīgu plūdlīniju. Jau ar pirmajiem soļiem masu informācijas industrijā noģidu, ka veikalnieciskās darīšanās pastāv tikai viens morālais etalons — pelnīt naudu.
Dertijs nez kādēļ bija noskaņots grēksūdzei. Kad atgriezāmies kabinetā, kur mūs gaidīja gan mans kontrakts, gan karsta kafija, viņš atzinās:
— Tas nebūt nenozīmē, ka pie reizes neesmu ķēries pie zādzības šī vārda tiešajā nozīmē. Tev varbūt nav zināms, ka man pirms dažiem gadiem piederēja neliela parfimē- rijas firma. Muskuss un ambra, kas vēl šobaltdien pamatā vai katrai smaržai, ir dārgi. Vienai ārzemju laboratorijai bija izdevies atrast sintētiskus aizvietotājus, Tālāko vari pats iedomāties. Patents būtu man izmaksājis neizmērojami vairāk par zagtajām receptēm.