— Nevis radagabals, bet tas pats Basāni, kas pašlaik dzīvo Aleksandrijā! — Piepeši saslējās Ričards Beidevans.
— Un ne tikai dzīvo! Viņš tur jūs visus šeit! — Režisors izpleta visus piecus pirkstus un lēnām savilka tos dūrē.
— Tāpēc ieteicu nespēlēties ar mani kā kaķim ar peli!..,
Jā, mūsu teātris Albubrokā faktiski piederēja Vincentam Basāni. Bet ne man, ne maniem kolēģiem nebija nekā kopīga ar viņa pretlikumīgo darbību. Pirms dažiem mēnešiem nejauši satikos ar viņu, tas bija mūsu pirmais kon- s takts pēc ilgiem gadiem. Pastāstīju par savu neveiksmi ar iepriekšējo filmu. Basāni apsolījās kaut ko darīt manā labā un savu vārdu arī turēja. Kas attiecas uz jūsu tik plaši izklāstīto sižetu, tad esmu ar to puslīdz pazīstams.
— No kurienes?
— No avīzēm!… Cik atceros, tiesāja divus mūsu teātra aktierus — Anželiku Golembu un Viktoru Van- deilu. Es personiski viņus nepazinu. Kad aizbraucu no Albubrokas, lai izmēģinātu laimi citur, viņi vēl nestrādāja mūsu trupā.
Ričards Beidevans apklusa. Nervozi piecēlās, tad atka! atsēdās. Viņa skatiens šaudījās pa istabu, visu laiku atgriezdamies pie durvīm.
Es kaut ko pateicu, bet Ričards Beidevans nereaģēja. Pēc grumbās savilktās pieres un uz durvju pusi pagrieztās galvas secināju, ka viņš saspringti klausās.
Arī es piepūlēju dzirdi. Kādu brīdi man šķita, ka uztveru apakšstāvā klusinātus soļus.
Ričards Beidevans piecēlās un, piegājis pie bīdāmām durvīm, parāva tās vaļā.
— Jūs kādu gaidāt? — strupi noprasīja Gregors Abušs.
— Nē jau. Man izlikās, ka Tea …
— Atgriezusies?
— Jā. Nevaru saprast, kāpēc viņa izskrējusi.
— Varbūt lai izvairītos no nepatīkamas situācijas, — - Gregors Abušs pasmīnēja. — Droši vien baidījās, ka es, būdams neaptēsts, uzrunāšu viņu īstajā vārdā.
— Ko jūs ar to gribat teikt? — Ričards Beidevans nobālēja.
— Tea Kilseimura ir tā pati Anželika Golemba, par kuru stāstīju.
— Tas nav iespējams! — Ričards Beidevans izskatījās pagalam satriekts. — Būtu es to zinājis …
Neļaudams viņam atgūties, Gregors Abušs sāka apšaudi, kurai, kā tagad nopratu, visa iepriekšējā uzmanīgā manevrēšana kalpoja tikai par priekšspēli. Strauji pārmainījis taktiku, viņš tagad apbēra režisoru ar nepārtrauktu īsu jautājumu krusu, Kā no mašīnpistoles aptveres
tie izšāvās cits pēc cita, bez vilcināšanās, bez mazākās atelpas.
— Kad jūs pēdējo reizi redzējāt Albertu Geršteinu?
— Vakar. Mums bija pēdējais mēģinājums bankaš pagrabstāvā, kur atrodas seifi. Krjudešanks iepazīstināja mūs ar telpu izvietojumu, pamācīja sargu, kā viņam jāuzvedas filmēšanas laikā.
— To es zinu. Un šodien?
— Šodien viņš tikai piezvanīja. Teica, ka Dertijs lūdzis mani aizbraukt pie baņķiera, lai galīgi nokārtotu jautājumu par…
— Zinu. Vairāk neko Alberts Geršteins neteica?
— Kad aizrādīju, ka pielauzt Krjudešanku vajadzētu pašam Dertijam, Alberts sacīja, ka Dertijs aizbraucis uz Jaunvindzoru, bet no turienes noteikti piezvanīšot Krju- dešankam.
— Cikos jūs runājāt ar Albertu pa telefonu?
— Tā ap desmitiem.
— .Pirms vai pēc?
— Neatceroš.
— Un ko jūs pēc tam darījāt?
— Saģērbos un braucu pie Krjudešanka.
— Kādā mašīnā? Melnajā lendroverā?
— Bez šaubām! Vienīgais automobilis, ko tas vecais skopulis Dertijs nodevis mūsu rīcībā.
— Kas vadīja mašīnu?
— Tea.
— Jūs novietojāt mašīnu pie Krjudešanka mājas?
— Ne gluži. Ceļu aizsprostoja «ķieģelis». Atstājām mašīnu turpat netālu, neapbūvētā laukumā.
— Kas notika tālāk?
— Aizvien vairāk pārliecinos, ka jūs sirgstat ar aizmāršību, — Ričards Beidevans pasmīnēja. — Jūs aiztaupītu pūles gan man, gan sev pašam, ja mana liecība tiktu protokolēta, kā tas viscaur pieņemts. Acīmredzot Aleksandrijas policijai trūkst rakstītpratēju.
— Diemžēl jūs esat tuvu patiesībai, — Gregors Abušs skumji pasmaidīja. — Manā rīcībā faktiski viens vienīgs cilvēks, kuram varu uzticēt protokolēšanu, —?• seržants Aleksanders… Ko lai dara, ja viņš šobrīd aizņemts svarīgākā uzdevumā.
— Nevaru iztēloties, kas būtu svarīgāks.
— Manuprāt, viņš pašlaik mēģina pasargāt Teu Kilsei- muru no iesnām.
Ričards Beidevans neviļus sarāvās.
— Nu labi, ja jums mana pratināšanas metode šķiet pārāk provinciāla, darīsim citādi. Palūgsim Latorpa kungu atkārtot jūsu pirmītējo stāstījumu. Ja kaut kas nesaskanēs, jūs tā arī pasakiet. Lūdzu! — Gregors Abušs pagriežas pret mani.
— Domāju, ka iejaukt trešo personu nav nekādas vajadzības, — Ričards Beidevans īgni nošņāca..— Kā jau teicu, Krjudešanks atteicās ielaist Teu. Nosaukusi to diezgan neglītā vārdā, citēt to, cerams, nav nepieciešams, viņa dusmīgi apgriezās un aizskrēja. Krjudešanks savukārt bija ne mazāk noskaities. Pēc tam atnāca pastnieks, Krjudešanks uzlika skaņuplati, tūlīt pēc tam ieradās kaimiņš, kad piezvanīja Dertijs, Krjudešanks atdeva tam žurnālu, bet pats …
— Cikos tas bija?
— Desmitos trīsdesmit piecās minūtēs, — bez vilcināšanās atbildēja Ričards Beidevans.
— Tātad īsi pirms uzbrukuma bankai, — Gregors Abušs apmierināti konstatēja. — Varbūt mazliet vēlāk vai arī ātrāk?
— Nēl Trīsdesmit piecās minūtēs.
— Ar ko izskaidrojams, ka jūs nevarat precīzi pateikt, kad no rīta zvanījis Alberts, toties lieliski iegaumējāt laiku, kad iesākās Krjudešanka telefona saruna… ar Dertiju, vai ne?
— Bez šaubām.