— Būtu es zinājusi, ka jūsu policisti ir tik rupji, nemaz nebūtu… — viņa vāvuļoja, berzēdama saspiesto locītavu.
— Mēģinājusi bēgt? Manuprāt, viņi ir pārāk pieklā- jīgi, — policijas priekšnieks uzjautrinādamies teica.
— Brīdināšu ieslēgt jūs roku dzelžos, ja jums iešautos prātā vēlreiz paelpot svaigu gaisu! Taču ceru, ka kaut ko tik ačgārnu vairs nedarīsiet… Tagad, kad jums viss ir skaidrs, patērgāsim kā draugi.
— Kas skaidrs? — viņa čukstēja, uzmezdama režisoram pētošu skatienu. Viņš sēdēja, pagriezis aktrisei muguru, saķēris galvu abām rokām, it kā stipru sāpju mocīts.
— Tas, ka atrodaties ne jau Albubrokā, kur samērā viegli tikāt cauri, bet Aleksandrijā, kur nupat notikusi bankas aplaupīšana!
Tea Kilseimura negaidot sāka šņukstēt.
— Jūs maldāties! — viņa caur elsām murmināja…
— Es biju visu laiku mājās . .. Man ir liecinieks …
— Liecinieks? — Gregors Abušs asi noprasīja.
— Tas ir, es gribēju teikt, ka .. . — aktrise sastomījās.
— Ričards var apliecināt… Es biju tā samiegojusies, ka pat nedzirdēju viņu zvanām… Es nekā nezināju, it nekā… Tas man bija kā zibens spēriens no zila gaisa.
— No kā jūs uzzinājāt par uzbrukumu bankai?
— No Dertija. Viņš piezvanīja ļoti uztraukts. Meklēja Albertu… Es gribēju izskriet ārā, lai uzzinātu ko tuvāk, bet Ričards mani nelaida… Sāka mežonīgi dzert, mani viņš arī piespieda… Teica, ka tagad viss pagalam.
— Nav tiesa! — negaidīti spalgi iespiedzās Ričards Beidevans. — Tā bija viņa, kas centās mani apdzirdīt… Iztempām visu, cik vien atradām mājās.,. Šai nepietika, mudināja, lai atnesot vēl… Es nekur negāju, man viss jau bija līdz kaklam, tad šī pati aizskrēja… Un tad atnācāt jūs! Tas arī vissĻ j, Neko citu nezinu un negribu ari zināt. ' ;
— Bet, Ričard, tu taču apliecināsi, ka .
— Ka no pusvienpadsmitiem līdz vienpadsmitiem biji mājās? — Ričards Beidevans izsmējīgi vaicāja. — Tādēļ vien, ka tu mani negribēji ielaist? Tiec pati galā!
— Es tevi vairs nepazīstu, Ričard! — aktrise žēli teica. — Kas tas par toni?
Ričards Beidevans neatbildēja. Viņš jau atkal skatījās sānis, it kā nemaz neredzētu viņu.
— Varbūt varu jums izskaidrot, kāpēc jūsu draugs tā izturas, — Gregors Abušs rāmi teica. — Tā daļēji ir mana vaina. Pastāstīju, ka jūs esat tā pati Anželika Golemba, kas pirms desmit gadiem Albubrokā ..,
— Un vairāk neko? — aktrise dobji noprasīja, pašau* dama skatienu uz režisora pusi.
— Vairāk neko, -— Ričards Beidevans neskaņi nomurmināja.
— Tādā gadījumā nav vērts liegties. — Aktrise it kā sasparojās. — Tas, ka esmu Anželika Golemba, zina tikai Vincents Basāni. Ričardam neko netiku stāstījusi… Toreiz biju vēl ļoti jauna un pa īstam neaptvēru, ko daru. Pa šiem gadiem esmu daudz ko pārdzīvojusi. Ticiet man, jūsu priekšā ir gluži cits cilvēks.
— Kāpēc jūs mēģinājāt bēgt? —Gregors Abušs teica ar tādu kā tēvišķu pārmetumu. — Jūs taču esat pietiekami gudra, lai apjēgtu, ka to var iztulkot kā vainas pierādījumu.
— Tas bija tāds muļķīgs impulss, — aktrise vainīgi pasmaidīja. — Kad sapratu, ka jums zināma mana pagātne … Turklāt baidījos — un laikam pamatoti —, ka šis apstāklis mudinās policiju uzskatīt mani par dalībnieci uzbrukumam bankai.
— Pilnīgi pareizi! — Gregors Abušs piekrita, tad ne visai loģiski piebilda: — Bet jums ir iespēja atspēkot manas aizdomas. Kur ir Alberts?
— Alberts? — Aktrise sarāvās. Viņas apmulsušais skatiens meklēja Beidevanu. Tas sēdēja nekustīgi, smagi atbalstījis galvu plaukstās.
— Nu! Gaidu atbildi! — Gregors Abušs mudināja.
— Nezinu. Neesmu redzējusi. Zinu tikai, ka viņš no paša rīta piezvanīja Ričardam. Droši vien sēž mājās.
— Un dzer jēlas olas balss saišu stiprināšanai, — Gregors Abušs izsmējīgi teica. — Kaut gan jebkurš cits viņa vietā, uzzinājis par uzbrukumu bankai, tūdaļ būtu atskrējis šurp. 2ēl, ļoti žēli Es ļoti cerēm §atikt viņu šeit.
— Šeit?! Kas jums nāk prātā? — Ričards Beidevans strauji apgriezās.
Gregors Abušs nekā neatbildēja. Paņēmis aktrisi zem rokas, viņš izgāja ārā. Es, kaut netiku aicināts, pievienojos.
— Uz kurieni jūs mani vedat? — bažīgi apjautājās aktrise, kad kāpām lejā. — Vai tas nozīmē, ka esmu apcietināta?
— Tam vēl laika diezgan. Mans princips nekad nepārsteigties tik svarīgā jautājumā. Pagaidām gribu vienīgi apmierināt mana drauga ziņkāri. — Viņš pamirkšķināja man. — Latorpa kungs pirmīt ieminējās, ka vēlētos apskatīt istabu, ko parasti apdzīvojušas Ralfa Geršteina viešņas. Cik zinu, tieši tur viņš visbiežāk nodarbojās ar «balss pārbaudi». Kaut gan jebkura cita telpa arī tika izmantota vienā otrā gadījumā.
To sacīdams, viņš nostājās pie kādām apakšstāva durvīm un nospieda rokturi.
— Hm… Aizslēgtas, — viņš konstatēja. — Redzat nu, Latorp, jums nav veicies. Pikantā istaba nav apdzīvota, atslēga droši vien palikusi pie Ralfa Geršteina.
Aktrises sejā atplaiksnīja tāds kā atvieglots smaids. Taču tūdaļ nodzisa, jo policijas priekšnieks, rupji sagrābis viņu aiz abām rokām, pavēlēja man:
— Izkratiet! Atslēga viņai kaut kur noslēpta, visdrīzāk krūšturos.
— Nekauņa! — aktrise iespiedzās. — Jūsu zināšanai — krūšturus es nevalkāju… Te būs atslēga!
Ar pūlēm atraisījusi samirkušo mezglu tērpa platajai jostai, viņa izvilka no krokām slēdzeni un nosvieda zemē. — Še! Aizrijieties!
Guļamistabas apskats sagādāja man vilšanos. Biju ar to saistījis noteiktas cerības. Tās pamatojās uz uzņemšanas grupas kasieres liecību, ka, piezvanījusi pulksten vienpadsmitos, viņa it kā dzirdējusi Alberta Geršteina balsi. Dažas zīmīgas vietas Ričarda Beidevana atbildēs šķita to apstiprinām. Biju iedomājies, ka, režisoram atnākot mājās, Tea slēpusi kādu ciemiņu, ko vēlāk visādi mēģinājusi nemanot izdabūt ārā.