Starp kolonnām rēgojās trīs cokoli, uz kuriem kādreiz balstījušās statujas. Viens cokols vēl glabāja atlūzušu kājas pēdu ar četriem pirkstiem.
— Tie ir Jonatana Krjudešanka untumi, — Gregors Abušs paskaidroja. — Kamēr viņa tēvs vēl bija dzīvs, te stāvēja sengrieķu dievietes. Jonatans aizvāca tās ne jau viņu trūcīgā apģērba dēļ. Viņš ir sieviešu nīdējs ai? reliģiskas pārliecības.
— Kristus Trešā atnākšana? — Es pasmaidīju.
— Tā pati,,, Pagājušā gadsimta nobeigumā aleksaa-drieši nāca pie vienprātīga slēdziena- ka Jeremija Alek-sanders, lai arī pats būdams svēts cilvēks, sarunājās drj zāk ar velnu nekā ar dievu. Bet, lūk, Jonatans piecdesmit gadu vecumā pēkšņi paziņoja, ka tā esot vienīgā īstā mācība. Un tā kā Jeremija Aleksanders uz vecuma dienām pasludināja sievieti par iedzimtā grēka iemiesojumu ....
— Šai pilsētā visi ir ķerti, — Luiss pavīpsnāja.
— Jūs arī tāds ar laiku kļūsiet, — Gregors Abušs pareģoja. — Ejam tālāk.
Ielas pretējā pusē vīdēja baznīca. Izskatā līdzīga antīkam templim — tā mats matā kopēja banku. Tāds pats portāls, tādas pašas doriešu kolonnas, tikai lielākā skaitā. Vienīgā atšķirība — bankas jumtu rotāja Hermeja figūra ar attiecīgiem simboliskiem atribūtiem rokā, turpretī Jāņa Kristītāja baznīcu vainagoja balts eņģelis ar paceltu baltu krustu.
Aiz baznīcas atradās liels skvērs ar platānām un biezi saaugušiem rozmarīna krūmiem. Zem mitriem, pilošiem zariem stāvēja balti akmens soli un balti nokrāsoti metāla sieti atkritumiem. Skvēru šķērsoja platānām apstādīta aleja, pietiekami plata diviem automobiļiem, Tā atdūrās pret savvaļas aveņkrūmu dzīvžogu, aiz kura sākās kokiem aizaudzis nekultivēts zālājs. Alejas galā dzīvžogs izskatījās krietni aplauzts.
Jau atkal dūšīgi lija. Policijas priekšnieks, ierāvis apkaklē galvu, uzmaucis tai virsū lietussargu, izskatījās kā čaumalā ielīdis bruņurupucis. Es droši vien atstāju vēl komiskāku iespaidu. Taču īpatnēja skulpturāla grupa skvēra vidū šķita pietiekami interesanta, lai tās dēļ pa-rtiirktu kādu lieku minūti.
— Iepazīstieties — Jeremijas Akropole! — Luiss zobgalīgi paziņoja.
— Tā saucas skulptura? — Es nesapratu.
— Nē jau. Šis te zaļais pleķis, kur vakaros uz baltajiem soliem svinīgi, gluži kā baznīcā, sēž mūsmāju Magdalēnas. Vai esat dzirdējis, kā aleksandrieši dēvē šo profesiju?
— Mazgāt Kristum kājas, — es smējos. — Te vispār visa dzīve šķiet piesātināta ar reliģiskiem jēdzieniem.
— Pilnīgi pareizi, — piekrita Gregors Abušs. — Man ir tāda teorija, ka arī nosaukumu izvēli ietekmējusi ne tik daudz grieķu vēsture, cik seno dievu kults. Manuprāt, tas Aleksanders, kuram mums jāpateicas par šo nejēdzību, tādējādi neapzināti protestējis pret Jeremijas barbarisko kristiānismu.
— Bet, būdams viņa tiešais pēctecis, nav spējis līdz galam atbrīvoties no mitoloģijas, — papildināja Luiss. — Rezultātā šis te apstādījums, ko aleksandrieši kādreiz saukuši vienkārši par Pilsētas parku, tagad titulējams «Jeremijas Akropole». Vai varat iedomāties kaut ko- vēl idiotiskāku, — Luisa intonācijā izskanēja lielpilsētnieka zobgalīgā attieksme pret dubļainos plūdos grimstošo, pus- ķerto savādnieku apdzīvoto provinci.
— Un tas ir mūsu pilsētas pamatlicējs. — Gregors Abušs nostājās pie skulpturālas grupas.
Centrālā figūra attēloja sirmgalvi ar garu bārdu, līdz potītēm krītošā baltā ģērbā, kādā viduslaiku gleznotāji mēdza attēlot bībeles patriarhus. Ar lūgsnai saliktām rokām viņš stāvēja pie Zilā ezera, ko simbolizēja trīs viļņveidīgi izciļņi. Bez tam veidojumu grupā ietilpa milzīga zivs, ko turēja no simboliskā ezera izbāzta kaulaina roka.
Pjedestāla vienā pusē uz lielas bronzas plātnes varēja izlasīt:
JEREMIJA ALEKSANDERS 1783—1856
Otru pusi rotāja mazāka izmēra bronzas plāksne ar uzrakstu: «Tēlnieks Dīns Pančeks, 1956».
Redzēdams, ar kādu izbrīnu aplūkoju kaulaino roku (droši vien tēlnieks iedomājās, ka pēc naglas vien katram jāsaprot, ka šī roka pieder krustā sistajam Pestītājam), Luiss iesmējās.
— Jums noteikti stāstījuši, ka Pančeks ir izcils ab- strakcionists, — viņš teica. — Un te pēkšņi tāds ultra- reālisms…
Attiecībā uz naglu, drīzāk varētu runāt par naturālismu. Milzīga dabiska tērauda nagla rēgojās no delnas, pārsteigdama gan ar asins traipiem, gan ar īstu rūsas kārtu uz galviņas. Asais gals nebija redzams, droši vien tas kalpoja par makšķerāķi plaukstā ieliktajai zivij.
— Šo kompozīciju «Kristus parādīšanās Jeremijam Aleksanderam» Pančeks iecerējis jau mācekļa gados, —
Luiss pavēstīja, parodēdama gida toni. Nagla apliecina, Ira viņam jau toreiz piemitusi tieksme savā visumā reālistiskajā daiļradē izmantot konkrētus sadzīves priekšmetus. No tās izriet vēlākā aizraušanās ar kubistisko subjektīvismu, ar racionālistislco simbolismu, analītisko abstrakcionismu un citiem tikpat dulliem virzieniem. Bet, kopš Pančeks iecēlis dieva kārtā Luazjē ar tā priekšmetisko iracionālismu, vispār vairs nevar saprast, ko vw* atveido — abstraktu ideju vai gaļas maļamo mašīnu.;
No skvēra līdz Hērakla ielai, kur atradās Jonatanam Krjudešankam piederošais nams, bija prāvs gabals. Visu laiku līkumojām. Šis apstāklis krietni apgrūtināja īsto sajēgu par maršrutu. Tikai vēlāk apjēdzu, ka taisnā ceļa — cauri skvēram, kam pieslējās plašais savvaļas zālājs, — no bankas līdz Krjudešanka mājai kājām varew tikt dažās minūtēs.
Hērakla iela mazliet atgādināja kvartālu, kur dzīvoja Gregors Abušs. Nevienas daudzdzīvokļu ēkas, viscaur pagalma vai maura iekļautas, pa lielākai tiesai divstāvī- gas ēkas.
— Te dzīvo Alberts Geršteins, — Gregors Abušs nez kādēļ čukstus sacīja, kad pagājām garām no dekoratīviem ķieģeļiem celtai vienstāva mājai. Pagalma tai nebija, dārzu aizstāja savvaļas zālājs, kas sākās tūlīt aiz tās-.