Pašaura šķērsiela, drīzāk sprauga, atdalīja to no Krjudešanka īpašuma, kas slēpās aiz augsta betona mūra. Betonētājā pagalmā, ar dzelzī kaltiem vārtiem ielas pusē un vārtiņiem — pretējā, pacēlās drūma, tumši brūnganā tonī nokrāsota divstāvu savrupmāja ar piebūvētu pelēku garāžu. Aiz pagalma mūra vīdēja koku skupsnas, tālumā, paceldamies virs zaļumiem, lietū vizuļoja krusts, ko baltais eņģelis, stāvēdams uz baznīcas jumta, rādīja ticīgajiem.
Kad mēs, izgājuši cauri smagajiem čuguna vārtiem, pienācām pie durvīm, tās atdarījās, izlaizdamas korpulentu vīrieti ar plānu koferīti.
— Dakteris Metjuzals, — iepazīstināja mūs policijas priekšnieks.
Ārsts bija no galvas līdz kājām satīts ūdensnecaurlaidīgā plēvē. Zem kapuces varēja saskatīt vienīgi aprasotās acenes zelta ietvarā, garo, kūkumaino degunu un sirmās bārdiņas aso ķīli. Dakteris Metjuzals man šķita kā sabozies, samircis zvirbulis, kuram kāds lielāks putns grasās atņemt drupatu.
— Nu, kā jūtas Jonatans? — policijas priekšnieks .apvaicājās.
— Nekas! Kad mani vakar izsauca, baidījos, ka tik viņam neuznāk smaga nervu lēkme. Biju jau sagatavojies ievietot slimnīcā. Taču šodien viņš mani iepriecināja. Tiesa, no gultas vēl neceļas, bet mūziku jau klausās — un tā ir laba zīme. Pret nopratināšanu man kā ārstam nav iebildumu.
Caur namu mūs izvadīja klusējošs sulainis, kura melnais, stingra piegriezuma uzvalks atgādināja kvēkera drēbes. Seja bija reti neizteiksmīga, tā šķita paužam nievājošu vienaldzību pret laicīgām interesēm.
Lai tiktu līdz guļamistabai, nācās šķērsot mijkrēslainu halli, pēc tam kabinetu un viesistabu. Acīs dūrās ik telpā uzstādīti liela izmēra stereofoniski pastiprinātāji, spilgti apliecinot saimniekā melomānu.
Mājas interjers pilnīgi atbilda drūmajai ārienei. Varēja just, ka trūkst sieviešu rokas, kas gādātu par mājību un gaišumu. Tumšas tapetes, pie sienām ģimenes fotogrāfijas melnos ielogos, rupja auduma pelnukrāsas kājceliņš kāpņu telpā. Nevienas vāzes ar ziediem, neviena puķaina aizkara, neviena krāsaina traipa, kas atsvaidzinātu skatienus pēc daudzajiem briežragiem, medību bisēm un smagām melnkoka bufetēm, kur aiz bieza stikla slēpās gadu gaitā apmelnējuši sudraba trauki.
Arī guļamistabā nesaskatīju nevienu gaišāku toni, ja neskaita palagus un zāļu pudelītes uz naktsskapīša. Viņpus gultas stāvēja skapītis ar virsmā iemontētām, cipariem apzīmētām podziņām.
Sadzirdējis soļus, Jonatans Krjudešanks pagrieza pret mums ar marli apsaitēto galvu. No kompreses apakšas, kas uzvilnīja asu etiķa dvaku, līda laukā pelēkas matu šķipsnas. Viņam varēja būt ap gadiem sešdesmit. Patlaban, kad pārdzīvojums bija saasinājis plakanās sejas pantus un laupījis spozmi acīm, ko pa pusei apsedza gandrīz caurspīdīgi plaksti, viņš izskatījās stipri vecāks.
— Metjuzals teica, ka šodien tu jau jūtoties varen braši, — policijas priekšnieks apsveica viņu ar pārspīlētu mundrumu.
— Braši? — Krjudešanka nervozi trīcošās lūpas izdvesa gārdzošu smiekliņu. — Manuprāt, tārps, uzsprausts uz āķa zivju ēsmai, jutas tikpat braši kā es.. Tu atnāci parunāt par bankas aplaupīšanu, Gregor? Veltīgas pūles, noziedzniekus šā vai tā nedabūsi rokā. Dievs to nepieļaus. Viņš mani nolādējis. Papriekšu viņš mani sodīja ar fabrikas slēgšanu, bet tagad …
— Cik zināms, slēgšanā vainīgs nevis radītājs, bet K0ī mitēja dabas aizsardzībai, — Luiss ironiski aizrādīja.
— Visi mēs, arī komitejas, esam rīki dieva rokā, —• Krjudešanks pikti atcirta.
Pilnīgi negaidot viņš izgrūda nešpetnu lāstu. Uz lūpām parādījās putas, puscaurspīdīgie plaksti ar rāvienu pacēlās, līdz galam atsegdami acis, tagad ne vairs blāvas kā pirmīt, bet sarkanas aiz asins pieplūduma.
— Nomierinies, Jonatan! — policijas priekšnieks, pēkšņās lēkmes pārbiedēts, ņēmās viņu pierunāt kā mazu bērnu. — Nomierinies! Uztraukums tev ir kaitīgs. Varbūt labāk paklausīsimies mūziku. Es jau izlielīju mūsu ciemiņiem tavu brīnišķīgo ierakstu un plašu kolekciju! — viņš sacīja, pačukstēdams man: — Lūdz atļauju to apskatīt, tas viņu uzmundrinās.
— Jā, jā, tev taisnība, paklausīsimies mūziku. — Krjudešanks uzreiz nomierinājās. — Reliģija sniedz mierinājumu garam, mūzika — dzirdei!
Drebelīgā roka izstiepās, akli taustīdamās, pieskārās podziņām uz naktsgaldiņa. Beidzot, atradis īsto, viņš to nospieda ar dzeltenīgu, grumbuļainu pirkstu, ko sedza sīkas, sirmas spalviņas un medikamentu traipi.
Tūdaļ no pastiprinātājiem atskanēja jo skaļa ērģeļu mūzika. Krjudešanks, jau iepriekš novērtējis mūs kā galīgus analfabētus simfoniskās mūzikas novadā, pasteidzās informēt, ka tā esot Sebastiāna Baha prelūde ar fūgu la minorā. Pie viena noskaidrojās, ka viņa vislielākais lepnums ir ilgos gados savākto skaņuplašu daudzums. Skaita ziņā viņš bija pārspējis visus aleksandriešus, ieskaitot pašu Geršteinu. Bez tam viņš uzskatīja, ka tik lielisku magnetofonu arī neesot nevienam.
— Šis Baha opuss man ir vairākos izpildījumos, — Krjudešanks, kļūdams aizvien možāks, palielījās. — Starp citu, manā kolekcijā ietilpst arī vecveca plate, kur to Spēlē Ābrams Geršteins, Ralfa vectēvs… Gribat paklausīties?
Mēs pieklājīgi atteicāmies^
Krjudešanks arī neuzstāja. Ērģeļu mūzika bija iedarbojusies uz viņu visai labvēlīgi. Enerģiski nospiedis vienīgo, krāsā atšķirīgo podziņu, kas neiedarbināja muzikālo aparatūru, viņš izsauca sulaini un pavēlēja tam nomainīt kompresi. Kad tas bija izdarīts, Krjudešanks (sulainis viņam palīdzēja pacelties), ar asajiem elkoņiem atbalstījies uz gultas malām, izslējās pussēdus. Acīgi nopētījis mūs, viņš strupi sacīja: