Stundu vēlāk jau sēdējām Gregora Abuša dzīvoklī.
Atkal omulīgi kurējās kamīns, pamazām izvilkdams mitrumu no mūsu drēbēm, kas, par spīti lietussargiem un lietusmēteļiem, nespēja pretoties Aleksandrijas despotiskajam klimatam. Sasildīties palīdzēja arī vīns, kuram Gregors Abušs šoreiz pievienoja verdošu ūdeni un krietnu tiesu tīra spirta.
Prezidents, izstiepies kaktā uz kazādas, cieši gulēja. Un tikai mēs abi, atgaiņādami miegu, kas joņiem mācās virsū, lauzījām galvas, veltīgi nopūlēdamies atrisināt ārēji it kā vienkāršo, patiesībā ārkārtīgi samezgloto rēbusu.
— Jāņem vērā, ka toreiz, zinot, ka.gangsteru barvedi tēlo Alberts Geršteins, neviens ne brīdi nešaubījās, ka no lendrovera izkāpis tieši viņš, — policijas priekšnieks piezīmēja.
— Šoreiz domas dalījās, — es aizrādīju.
— Turklāt pamatīgi. Viens bez vilcināšanās norādīja uz Teu, cits tikpat pārliecināti sazīmēja ļaundari vienā no abiem lieciniekiem. — Gregors Abušs purināja galvu. — Vienīgais, kas puslīdz skaidrs, — īstais vaininieks varēja būt gan vīrietis, gan sieviete. Olivers Dertijs, manuprāt, atkrīt.
— Kālab?
— Berlunds un Arčinskis, uz kuru novērošanas spējām sevišķi paļaujos, uzskata, ka viņš diez vai ir īstais. Klāt nāk jums zināmie papildu apstākļi. Ieteicu svītrot viņu no saraksta.
— Tātad mums paliek izvēle starp pārējiem trim, no kuriem katrs vienādi aizdomīgs.
— Diemžēl. Tāpēc arī atlaidu visus trīs uz mājām. Jūs droši vien vērtējat manu rīcību kā gaužam aplamu?
— Vismaz vieglprātīgu, — es atzinos.
— Cenšos īstenot savu principu — vispirms pierādīt, pēc tam apcietināt. Tieši trūkstošos pierādījumus ceru sadabūt, kamēr viņi atrodas brīvībā. Esmu kaut ko izdomājis, bet lai tas pagaidām paliek mans noslēpums … Lai vai kā, izsprukt viņi nevar, par to esmu parūpējies.
Gregors Abušs nogaidoši pavērās manī. Pēc brīža viņš domīgi teica:
— Puskaralistes par balsi!
— Kādu balsi? — es nesapratu.
— Neviens no tiem, kas atradies bankas operāciju zālē, nav dzirdējis īstā noziedznieka balsi. To, domājams, dzirdējuši tikai divi — Karpenters un sargs. Karpenters nav atrasts, kas attiecas uz sargu, tad viņš nav vēl nācis pie samaņas. Bet arī tad neesmu drošs, vai izdibināsim no viņa patiesību.
— Kāpēc tā?
— Aleksandrieši ir iebiedēti. Izplatījušās baumas, (vaina, manuprāt, pierakstāma Krjudešankam), ka nozieguma aizkulisēs stāvējis Vincents Basāni… Pie mums viņš līdz šim nav izrādījis savu īsto dabu. Tomēr nešaubos, ka, draudīgai situācijai iestājoties, cilvēks ar viņa pagātni spējīgs apklusināt nevēlamu liecinieku.. * Ne velti kopš viņa ierašanās Aleksandrijas folklora kļuvusi ar vienu parunu bagātāka: «Turi muti un lūdz dievu!»
Gregors Abušs atkal apklusa.
— Par ko jūs domājat? — es vaicāju, malkodams karsto groku.
— Par mašīnu, ar kuru aizvests laupījums. Lūkoju izsekot lendrovera tālāko ceļu pēc bankas. Neviens neesot to redzējis.,. Tiesa gan, vai daudz var saskatīt cilvēks, kas ierāvies lietussargā kā gliemežnīcā?
— Starp citu, vai'uzņemšanas grupas autobuss jau atrasts? — es vaicāju, atcerēdamies Berlunda liecību. Saskaņā ar viņa vārdiem, benzīnam izbeidzoties, autobuss ticis pamests pusceļā, netālu no moteļa.
— Nebija laika pa īstam meklēt. Bet autobuss mani daudz neuztrauc. Droši vien transportlīdzekļa piesavināšanās. Pie mums tā gan reta parādība, tomēr šad tad atgadās. Daudz vairāk mani satrauc, pareizāk sakot, sanikno kas cits …
— Proti?
— Daudzi aleksandrieši pārliecināti, ka ar! es izvairos no tiešas sadursmes ar Basāni. Un tieši tādēļ neesot uzdrošinājies apcietināt līdzvainīgos.
— Godīgi sakot, šī ķecerīgā doma arī man nav sveša, — es pēc īsas vilcināšanās vaļsirdīgi atzinos.
Gregors Abušs pašūpoja galvu.
— Neņemu to ļaunā. Jūsu vietā laikam domātu tāpat… * Bet, lai kādu apcietinātu, nepieciešams stingrs pamats. Papētiet protokolus! Tur viena liecībā atbalsta otru… Ir daudz neskaidru punktu, ir sajūta, ka kaut kas tiek slēpts, bet tas arī viss.
Es pārlasīju Alberta Geršteina pratināšanas protokolu.
Pēc Alberta vārdiem, viņš ap pusdivpadsmitiem saticis Teu netālu no sava dzīvokļa. Aktrise, tik tikko izraidīta no Jonatana Krjudešanka mājas, esot viņu vai vilkšus aizvilkusi sev līdzi… Kāpēc abi neesot palikuši viņa dzīvoklī? Tālab, ka vienu istabu Alberts izīrējis Aleksandram Luisam, un tas pašlaik esot bijis mājās. Tea brīdinājusi, ka Ričards Beidevans nekādā ziņā nedrīkstot uzzināt par viņu intīmajām attiecībām.
Ričards Beidevans atgriezies mājās ātrāk, nekā abi bija paredzējuši. Tea tā pārbijusies, ka ieslēgusi Albertu savā guļamistabā. Vēlāk esot mēģinājusi paklusām izdabūt viņu ārā, bet no tā nekas neesot iznācis. Ričards Beidevans uzmanījis ik Teas soli. Laikam kaut ko no jautis, jo, pretēji savam paradumam, neļāvis sevi piedzirdīt.
Teai palaimējies atskriet pie Alberta vienīgi uz īsu brīdi, lai informētu par notikumiem bankā. No tā brīža Alberta stāvoklis kļuvis sevišķi kļūmīgs, jo kuru katru mirkli varēja ierasties policija… Galu galā Alberts nospriedis nogaidīt, kamēr Ričardu Beidevanu aizvedīšot uz policijas pārvaldi, un tad paklusām izkļūt no mājas.
Uz policijas priekšnieka jautājumu, kāpēc Alberts Geršteins bijis tik drošs, ka režisoru izsaukšot uz pratināšanu, šis atbildēja izvairīgi. Noziedznieks esot taču izmantojis melno lendroveru, ar ko Ričards Beidevans piebraucis pie Jonatana Krjudešanka.. Policija, dabiski, saskatītu tai apstāklī iepriekš izplānotu shēmu.