Es nebiju klāt pie pratināšanas, bet, noklausoties Gregora Abuša un Alberta Geršteina magnetofonā ierakstīto sarunu, nevarēju atbrīvoties no šaubām. Iespējams, Alberts noklusēja galveno, pieturēdamies pie patiesības vienīgi tad, kad pieskārās savām attiecībām ar Teu. Gluži
svītrojama nebija ari pretēja varbūtība — ticamība piešķirama visiem viņa liecības punktiem, pilnīgi atbilstošiem Teas versijai. Tādā gadījumā Alberta nedrošās balss modulācijas un viscaur piesardzīgā maniere pārdomāt katru atbildi ļāva secināt, ka viņš zina stipri vairāk nekā liecina.
Lai vai kā, Aļberts Geršteins, pieminēdams melno lendroveru, bija atsedzis svarīgu detaļu. Mašīna vajadzīgā brīdī atradās pie rokas — dažus soļus no Jonatana Krjudešanka mājas, kur uzturējās Ričards Beidevans.
Ar divdesmit minūtēm, kamēr Jonatans Krjudešanks blakusistabā runāja pa telefonu, pilnīgi pieticis, lai piebrauktu pie bankas, izdarītu, kas darāms, un atgrieztos atpakaļ.
Pieķēru sevi pie domas, ko Alberts Geršteins bija paredzējis, — pie mēģinājuma pielāgot gatavu shēmu tieši Ričardam Beidevanam, kurš bija nodrošinājies ar visiedarbīgāko alibi.
Būtu nepiedodami aizmirst, ka pusvienpadsmitos gan Tea, gan Alberts atradušies dažus soļus no turpat krūmos iebrauktā lendrovera. Arī viņi bija nodrošinājušies ar savstarpēju alibi, ko šķietami pastiprināja Ričarda Beidevana nostāsts par Teas aizdomīgo izturēšanos, viņam atgriežoties mājās.
Prātā iešāvās vēl trešā iespēja, ko gan tūlīt atmetu kā pārāk samākslotu. Dažus soļus no mašīnas tobrīd atradās ari Alberta Geršteina apakšīrnieks — Aleksandrs Luiss.
Taču, lai kuru variantu izvēlētos, tas prasīt prasījās pēc kopīgā plāna, kura īstenošanai nepieciešama vairāku cilvēku līdzdalība. Iespējams, sākumā katram bijusi sava funkcija, sava loma izrādē, kur kopējo tekstu zinājis tikai inscenētājs, kur aktierus vienojusi drīzāk savstarpēja neuzticēšanās.
It kā uzminējis manas domas, Gregors Abušs sacīja:
— Nedrīkstam aizmirst, ka centrālā figūra šajā spēlītē tomēr ir un paliek Dertijs. īstajā brīdī piezvanīdams Krjudešankam un aizturēdams to veselas divdesmit minūtes, tieši viņš radīja ideālus apstākļus noziedzīgajai operācijai … Starp citu, Krjudešanks sarunā ar dakteri Met- juzalu minējis, ka tieši torīt sataisījies aizkāpt uz «Hermeja palātu». Ričarda Beidevana ierašanās un telefona saruna ar Dertiju tātad bez visa cita novērsusi viņa klātbūtni bankā… Visvairāk bažu manī izsauc pilnīgi neizprotams gājiens no Dertija puses. Kāpēc viņš noliedz, ka zvanījis Krjudešankam?
— Vairāk nekā dīvaini, — es piekritu, atcerēdamies pretrunas Dertija liecībā.
Skatīdamies man tieši acīs, viņš nekaunīgi apgalvoja, ka attiecībā uz Jaunvindzoru es esot pārklausījies. Atgādināju viņam, ka viņš teicies sagaidīt Karpenteru Jaun- vindzorā. Dertijs to sākumā nervozi apstrīdēja, pēc tam tikpat nervozi atvainojās. Viņš laikam esot pārteicies. Patiesībā bijis norunāts ar Karpenteru, ka viņš to sagaidīšot restorānā «Bakha templis», kur varēšot netraucēti apspriesties par dažām problēmām, kas saistītas ar filmas uzņemšanu.
Praktiski runa būtu bijusi par to, kā nodrošināt Albertam Geršteinam vislielāko metrāžu un līdz ar to neapstrīdamu prioritāti. Rēķinoties ar Teas Kilseimuras dabisku nevēlēšanos atdot laurus citam, šo jautājumu nolēma atrisināt bez Ričarda Beidevana ziņas. Albertam, kā visvairāk ieinteresētajai personai, vajadzēja būt klāt šajā apspriedē … Taču Dertijs velti izgaidījies — ne Karpenters, nedz Alberts, par kura prombūtni Dertijs visvairāk uztraucies, neesot ieradušies.
Krjudešankam viņš tiešām zvanījis, pat dažas reizes, bet numurs esot bijis visu laiku aizņemts.
— Nemākulīga izdoma no viena gala līdz otram, — Gregors Abušs īgni atsvieda protokolu atpakaļ pie prāvās papīru kaudzes, kas šodien okupēja jau pusi no rakstāmgalda. — Viņš varētu droši atzīties, ka runājis ar Krjude- šanku, šis fakts pats par sevi vēl nepierāda viņa vainu. Tieši otrādi! Dertijs taču labi zina, ka Krjudešanks pastāstījis par telefona sarunu. Līdz ar to taisni stūrgalvīgā liegšanās vēršas pret viņu, neatvairāmi pastiprinādama aizdomas. Jūs viņu labāk pazīstat, Latorp. Vai viņš tiešām tāds dulliķis, kādu pat Aleksandrijā neatrast? — Gregors Abušs paraustīja plecus.
— Nekādā ziņā! Olivers Dertijs, vismaz kā veikalnieks, reti slīpēts. Tādam saprāta gana, lai laimīgi izlaipotu cauri visiem likumu pantiem. Dertija liegšanās mani personiski arī mulsina.
— Bet kādam loģiskam izskaidrojumam taču jābūt.
Es kādu brīdi padomāju.
— Nezinu. Viss, ko viņš saka, manuprāt, liecina par iekšējo apjukumu. Pieļauju varbūtību, ka ar sākotnējo plānu kaut. kas misējies. Bez visa, ko zinām vai nojaušam, uzdarbojies vēl kāds faktors, kas pagaidām nav ietverts mūsu aprēķinos. •
— Kāds?
— Laupījuma liktenis. Iespējams, tikai viens cilvēks zina, kur tas noslēpts, cilvēks, kurš pretēji sākotnējam plānam pēdējā brīdī nolēma rīkoties uz savu roku. No turienes — savstarpēja neuzticība, apjukums, acīm redzamas pretrunas.
— Lieliski! — Gregors Abušs mani uzslavēja. — Par to jūs esat pelnījis sevišķu balvu!
Parakņājies plauktā, viņš atgriezās ar keramisku figūru, kas atveidoja indiāņu virsaiti. Virsaitim pie josta3 karājās pamatīgs kara cirvis, ar kuru policijas priekšnieks veikli nocirta figūrai galvu.
Telpā izplatījās reibinošs aromāts, kāds piemīt vienīgi ļoti vecam rumam.
— Tagad esmu pārliecināts, ka neesmu nošāvis buku, piesaukdams jūs talkā, Latorp! — Gregors Abušs uzsauca, saskandinot ar mani glāzīti. — Man, provinciālam policistam, nepieciešams tāds intelektuāls atbalsts. *. Kurš tad, pēc jūsu domām, īsti zina, kur noglabāts laupījums? Karpenters, vai?