— Iespējams, pat izvest no Aleksandrijas? Nenoliedzu. Triks ar lentē ierakstītu sarga repliku acīmredzot kalpojis tieši šim nolūkam. Tātad zināmā mērā esmu kļuvis par līdzdalībnieku, kas tiesa, tas tiesa… Jūs esat pirmais, kuram visu izstāstīju.
— Kāpēc es? — neskaņi vaicāju, cenzdamies uzminēt šīs sarunas īsto mērķi.
— Esmu šo to dzirdējis par jums. Jūs savā laikā esat strādājis laikrakstā par kriminālās nodaļas fotoreportieri. Tā ir jūsu neapšaubāma priekšrocība. Ceru, ka jūs, būdams svešinieks, spēsiet apkopot un izanalizēt faktus bez aizspriedumainības, kurai diemžēl pakļauts pat Gregors Abušs.
Es nenoteikti paraustīju plecus.
— Tencinu par diez vai pelnīto komplimentu. Reiz jūs uzskatāt mani par uzticības cienīgu, pasakiet vismaz vienu — kāpēc tik ilgi klusējāt?
— Man ir savi iemesli. Pagaidām nav nekādas vajadzības atklāt kārtis līdz galam. — Un Luiss aizgriezās, it kā gribēdams pasvītrot, ka pielicis sarunai punktu un neko vairāk no viņa neizdosies izvilkt.
— Varat aiztaupīt sev pūles, — es kodīgi iesmējos.
— Tāpat jau viss pietiekami caurspīdīgs. Ne jau velti viens no aleksandriešu iecienītākajiem izteicieniem skan: «Turi mēli aiz atslēgas un lūdz dievu!» Šīs pilsētas dievs saucas Vincents Basāni. Jums no viņa bailes tāpat kā visiem pārējiem. Atzīstieties, Luis, — sirds dziļumos jūs arī esat pārliecināts, ka notikumi bankā saistīti ar Basāni?
Luiss skaļi nosmējās.
— Iznāk, ari jums pielipusi vispārējā kaite. Tā jau ir pakļaušanās vietējiem aizspriedumiem, par ko runāju. Jūsu priekšā izjaukta pulksteņmehānisma atsevišķas sīk- detaļas. Pamēģiniet atrast atsperi… Seifu aptīrījis Alberts Geršteins — tas ir neapgāžams fakts. Bet kas stāvējis aiz kulisēm? Kāpēc Alberts, dodamies pie lendrovera, izvēlējies aplinkus ceļu caur Jonatana pagalmu? Ko viņš tur meklējis?
— Bet jūs diktējat spēles noteikumus, — es pateicu. — Un, bez šaubām, sagaidāt, ka mani gājieni, precizēsim, domu gājieni risināsies atbilstoši tiem… Tātad, pieņemot, ka Alberts Geršteins patiešām iznācis no kaimiņu pagalma, vienīgais loģiskais secinājums — Jonatana Krjudešanka mājā viņš meklējis seifa atslēgas.
— Lieliski! — Luiss nicīgi nosprauslojās. — Cik noprotu, atslēgas, jūsuprāt, viņam piegādājis Ričards Beidevans. Pa kuru laiku? Kamēr Jonatans Krjudešanks blakusistabā sarunājas pa telefonu, režisors, zinādams, ka saimnieks kuru katru brīdi var atgriezties viesistabā, uzrāpjas uz krēsla, atbīda gleznu un atslēdz slēptuvi.. i Ar ko? Ar slēdzeni, kura, kā pats dzirdējāt, pastāvīgi glabājas Krjudešankam kātotā? Un jūs tam ticat?
17
īsu mirkli Aleksandrs Luiss klusēja. Tad, acīmredzot nevēlēdamies kavēties pie iepriekšējās sarunas, pievērsa manu uzmanību Pravietim.
— Skatieties, kā viņš pavērsis acis pret griestiem! — Luiss aši bēra vārdus. — Tā, it kā gaidītu, ka no turienes pēkšņi izšausies roka. Protams, Jēzus Kristus roka. Ne jau ar zivi saujā — kā Jeremijas Aleksandera dienās. Pravietis pārliecināts, ka šobaltdien Pestītājs var parādīties cilvēkiem, vienīgi apbruņots ar ložmetēju… Zināt, kāpēc viņš lūkojas uz augšu? Viņu suģestē bildes pie griestiem1 .
Luiss norādīja uz diapozitīviem, kuru demonstrēšana ik ceturtdaļstundu papildināja muzikālo sniegumu. Sākumā, nepacietīgi minēdams, kādēļ Luiss atvedis mani šurp, vēlāk, saspringti ieklausīdamies viņa stāstījumā, nepievērsu sevišķu acību šai vizuālajai atrakcijai. Tagad uzzināju no Luisa, ka raibo attēlu kaleidoskops pie griestiem palīdz Pravietim iegrimt tādā pašā transā kā Apsēstajam Menestrelam narkotikas.
Šim krāsaino diapozitīvu zibsnījumam patiesi piemita hipnotiska iedarbība. Attēli bija visdažādākā rakstura — ainavas, kailas cilvēku figūras, abstraktas krāsu kompozīcijas, sarežģītas matemātiskas formulas. Šis haotiskus šāvienus atgādinošais riņķa dancis gan sagūstīja, gan satrauca. Vienā vietā attēli parādījās, citā vienlaicīgi nodzisa, Kalnu aizām un sieviešu krūtīm uzgūlās tehniskie rasējumi un momentā atkal pazuda, atbrīvojot vietu ab- strakcionistisku gleznu reprodukcijām.
Optiskā izstāde turpinājās neilgi, kādas piecas minūtes, džeza dārdu un rēkoņas pavadībā. Atskaitot dažus pārīšus, neviens nedejoja. Visi kā apburti lūkojās uz griestiem.
Spožās elektriskās lampas iedegās no jauna. Dejas grīda atkal pārvērtās ritmiskas kustības drebinātā skudru pūznī.
— Beidzot alus ir klāt! — Luiss nopriecājās. Mūsu nez kur pazudušais oficiants patiešām svinīgi nolika uz galdiņa trīs kausus, kurus vainagoja kupls putu kronis.
Ielūkojies savā kausā, pārliecinājos, ka zem majestātiskā kroņa līdz pašam dibenam slēpjas vienīgi tās pašas putas. Turklāt pamanīju, cik ātri Luisa asignācija pazuda viesmīļa kabatā, kurš sīknaudas vietā aprobežojās ar nevērīgu «paldies».
Ievērojis manu skatienu, oficiants izlikās meklējam monētas, ko izdot. Bet, tikko novērsu skatienu, tūdaļ pagrieza mums muguru ar nepārprotamu nodomu iejukt dejotāju pūlī.
Apstādināju viņu, sacīdams ar izmeklētu laipnību:
— Jūs kļūdījāties!
— Tas nevar būt!
— Tomēr! Manuprāt, jūs pārrēķinājāties mums par labu.
— Jums par labu? — Pirmītējā viltīgā izteiksme viesmīļa sejā pārvērtās galīgā apjukumā. — Trīs alus, tas būs … tas būs …
Luiss pamirkšķināja man.
— Neliecieties ne zinis! Jans, bez šaubām, ir cītīgs Trešās atnākšanas piekritējs. Reliģisko aizspriedumu dēļ viņš* nekad neizdod sīknaudu. Tāpēc viņš šad tad dabū pa ausi no klienta, kurš neatbalsta šo viņa reliģisko pārliecību.
— Luisa kungs ir plaši'pazīstams jokdaris, — oficiants izgrūda caur zobiem, negribīgi šķirdamies no sīknaudas. — Starp citu, nu jau trīs mēneši, kopš pārrāvu visas saites ar šo viltus ticību. Jonatans Krjudešanks ir šarlatāns, rau, ko es jums teikšu!