Večuks, kas, visādi vaikstīdamies un izrādīdams savu nepatiku, bija noklausījies sprediķi, tagad, purinādams galvu, atvienoja mikrofonu, lai uzliktu jaunu plati.
Alberts Geršteins ar rokas kustību apturēja viņu.
— Uzgaidi! Ļauj ausīm mazliet atpūsties! Gribu ar viņu aprunāties.
Pasaucis viesmīli, Alberts Geršteins paņēma no paplātes alus krūzi un pastiepa to Pravietim.
— Še, iestiprinies! Tu esi velna zellis! Attiecībā uz tavām komponista dotībām atturēšos no sprieduma, tā nav mana specialitāte. Manuprāt, krusttēvs Ralfs torīt pielaidis kļūdu, piedraudēdams izsaukt policiju. Būtu labāk pieaicinājis ārstu, lietpratēju dzirdes traucējumos … Bet kā dziedātājs apbrīnoju tevi! Ir nepieciešama izcila drosme, lai dziedātu ar tādu balsi. Zini, kur tev jāuzstājas? Ponta ezera dzelmē. Tā kā zivis tur šā vai tā jau pus- beigtas, tava dziedāšana tām neko daudz nekaitēs!
Pravietis ar atsvešinātu seju drūmi klusēja. Viņš reaģēja tikai tad, kad Alberts Geršteins, pacēlis kausu, āzē- damies uzsauca tostu:
— Uz tavu veselību, Kristus konservu bundžā!
Ar niknumā krītbaltu seju Pravietis pacēla ģitāru sitienam. Var jau būt, ka Alberts Geršteins tikai gribēja atvairīt belzienu, iešļācot pretiniekam sejā krūzes saturu, bet tā izslīdēja no viņa pirkstiem un triecās pret ģitāru.
Stīgas ar strinkšķi pārtrūka. Pravietis, kurš bija ieguldījis sava fiziskā spēka niecīgo atlikumu rokas atvēzienā, zaudēja līdzsvaru un pakrita, ar galvu atsitoties pret plauktiem. Dažas skaņuplatēs izlēca no ligzdām, viena saplīsa, atstādama uz viņa pieres smalku asins strūkliņu, kas negribīgi, it kā vilcinādamās ritēja lejup.
Pravietis gulēja, pa pusei aprakts zem sadragātās ģitāras, gulēja, bezpalīdzīgi izvērsis netīrās basās kājpē- das, un vienīgi ar asinīm pielijušās acis likās apliecinām, ka arī tagad, zemē notriekts, sajūsmā rēcošās publikas apsmiets, viņš palicis tas pats, kas bijis. Apsēstais, kas izmisuma brīdī turpina mēmām lūpām izkliegt savu lāstu. Smieklos rēcošā zāle piepeši apklusa. No ieejas atskanēja mierīga, pavēlnieciska balss: — Vai tad es nepiekodināju, lai šo cilvēku neaiztiek?!
18
Kalsens, slaids, jau gados, bet ar jauneklīgiem un savā ziņā simpātiskiem vaibstiem, ģērbies stingra piegriezuma tumšpelēkā uzvalkā, šķietami ne visai elegantā, bet īstenībā pirmklasīga drēbnieka šūdinātā, ar vecmodīgu, iestī- vinātu apkaklīti, ko rotāja tikpat vecmodīga pelēki sarkana tauriņveidīgā kaklasaite, — Vincents Basāni stāvēja diskotēkas «Arhimeds» durvīs. Stāvēja līdzīgs tam romiešu kareivim, kura robustais zobens tik negaidot aprāva sengrieķu zinātnieka mūžu.
Man nevajadzēja nekādus paskaidrojumus, lai apjēgtu, ka viņš ir tas, kuram pieder īstā vara šajā pilsētā. Ja vizītkarte tomēr būtu vajadzīga, tad to pilnīgi aizvietoja divi miesassargi, kas klusuciešot stāvēja viņam aiz muguras tajā nevērīgi saspriegtajā pozā> pēc kuras var atšķirt labu miesassargu no slikta. Nezinātājs droši vien būtu saskatījis viņos Vincenta Basāni drauģeļus, kuri kopā ar viņu ieskrējuši ātrumā iebaudīt kausiņu alus, bet tieši šī viņu šķietamā nenozīmība vairāk par jebko citu apliecināja viņu saimnieka nozīmību.
No šī brīža biju pārliecināts, ka Vincents Basāni ir ļoti bīstams pretinieks. Ja bankas aplaupīšana patiesi ir viņa roku darbs, maz cerību, ka vaininieki kādreiz nonāks uz apsūdzēto sola.
Tikmēr Basāni bija piegājis pie Pravieša un tagad palīdzēja tam piecelties. Pravietis ar pūlēm uzslējās kājās, salīgojās, tad atkrita pret plauktiem un, cīnīdamies pēc elpas, raudzījās apkārt.
Alberts Geršteins, kurš pēc incidenta bija paguvis atiet nost, atgriezās atpakaļ.
— Atvainojiet, Basāni kungs, tas notika pilnīgi nejauši, — viņš stomīdamies taisnojās.
— Ir jau labi, Albert. — Vincents Basāni apžēlojoši pamāja. — Jūs jau zināt, cik augsti vērtēju jūsu balsi, kamēr jūs dziedājāt «Skaistajā Helēnā», nācu uz turieni tieši jūsu dēļ. Baudīt savu «Aleksandrijas nektāru» varu arī savās mājās. Lai gan, godīgi sakot, mans nama pārzinis visai saprotamu iemeslu dēļ liedz man šo prieku. Gribot negribot jādzer franču konjaks… Ja nemaldos, jūs šovakar esat aicināts ciemos Geršteina mājā? Nododiet Ričardam Beidevanam un Teai Kilseimurai manus sveicienus. Iespējams, pats arī iegriezīšos izteikt līdzjūtību sakarā ar šo stulbo bankas aplaupīšanu… Bet savas muzikālās domstarpības ar Pravieti lūdzu turpmāk izšķirt citā Vietā!
Alberts Geršteins stīvi palocījās un nedrošā gaitā devās uz izeju.
Vincents Basāni miermīlīgi smaidīja.
Toties Pravietis, it kā saskarsme ar plaukta cieto materiālu būtu atdevusi viņam spēkus, atrāva savu izdēdējušo augumu no balsta. Aizšķērsojis Albertam Geršteinam ceļu, viņš tikko dzirdami sacīja:
— Pagaidi! Manu brāl, es personiski piedodu tev un visiem tavējiem! … Kā teikts bībelē — taviem brāļiem un māsām, un tēvam, un mātei… līdz desmitajam augumam … Drīz pie tevis atnāks Kristus!
Alberts Geršteins reaģēja ar smīnu, kas drīzāk liecināja par izbīli nekā par ironiju. Pravietis ļāva viņam aiziet, tad pats, mazliet pieklibodams, devās uz durvju pusi.
Dievbijīgais večuks, iežmiedzis padusē sadauzīto ģitāru, steberēja viņam nopakaļ.
— Jūs aizmirsāt savu instrumentu, jaunais cilvēk!
Pravietis, paņēmis ģitāru, ar negantu vēzienu salauza
to uz pusēm.
— Un tas jums par piemiņu! — viņš čukstēja, griezdamies pie apklusušajiem apmeklētājiem. — Jums es arī piedodu! Jo teicis Pestītājs: «Ja tevi sit pa labo vaigu, pagriez pretī kreiso…» Te mans kreisais vaigs! — Viņš ar pirkstu norādīja uz ģitāras lauskām. — Sitiet! Spārdiet! Ar kājām! Stiprāk! Kamēr varat! Pie jums Kristus atnāks ne tik drīz!