Neredzēju, vai Vincents Basāni bija devis zīmi. Iespējams, viņš to nemaz nedeva — miesassargi saprata savu saimnieku arī bez vārdiem. Delikāti paņēmuši Pravieti zem elkoņiem, viņi izveda to uz ielas.
Un jau nākamajā brīdī Vincents Basāni, it kā nekas nebūtu noticis, laipni uzrunāja večuku, kurš apmulsis cilāja skaņuplates.
— Uzliec manu iecienīto «Sapņu ieleju», draugs, — viņš sacīja, nemanot ielikdams tam saujā simtnieku — it kā pasniegtu nevis ubaga dāvanu, bet draudzīgu subsīdiju.
Večuks, priecīgi smaidot, steidzās izpildīt lūgumu.
— Lai ko tur runātu, Aleksandrija nav tik pelama, ja devusi pasaulei tādu komponistu, — šos vārdus Vincents Basāni izrunāja, dodamies uz mūsu pusi.
— Mazliet klusāk! — viņš vēl izmeta pāri plecam, kad divdesmit skaļruņi piepildīja telpu ar Ralfa Geršteina mūziku. Šīs mūzikas pavadīts, Vincents Basāni apstājās pie mūsu galdiņa.
— Vai atļauts piesēsties? — viņš apvaicājās izmeklēti laipni. Pirms kāds no mums paguva atbildēt, viņš jau sēdēja blakus man.
— Iepazīstināt mūs nav nekādas vajadzības, Luis, — viņš smaidot teica. — Šis kungs ir Oskars Latorps, ko Olivers Dertijs angažējis, lai uzņemtu dokumentālu filmu par mūsu pilsētu… Luis, starp citu, man jau sen gribējās pateikt jums kādu atklātu vārdu. Jums neapšaubāmi ir talants, to var manīt pēc vakardienas numurā ievietotā raksta par bankas aplaupīšanu. Aleksandrija nav jums īsti piemērota vieta. Varu jums pagādāt interesantu darbu kādā galvaspilsētas nedēļas izdevumā, kur labprāt uzklausīs manu padomu. Cik man zināms, pirms atbraukšanas uz šejieni jūs bijāt līdzstrādnieks studentu žurnālā. Lai kā arī jūs mēģinātu atdarināt «Aleksandrijas Herolda» putekļaino izteiksmes stilu, zem tā skaidri nojau-
- šams jums raksturīgais asums. Izdevumā, ko nupat minēju, prot novērtēt jaunus cilvēkus ar karstām galvām.
— Bet ko lai dara, ja Aleksandrijas putekļainā maniere man jau asinīs? — izvairīgi atteica Luiss.
— Tad jums ar laiku draud apsūbēšana. «Aleksandrijas Herolda» konservatīvisms pārvērtīs.jūsu aso rapieri trulā cirvī.
— Konservatīvisms? — Luiss pabrīnījās. — Manuprāt, avīze drīzāk mīņājas uz tradicionāli liberālām pozīcijām.
— Mūsdienās tas ir viens un tas pats, — Vincents Basāni rimti sacīja. — Spēja iejusties nākotnē, lūk, kas atšķir nekonservatoru no konservatora. Nākamība pieder radikālām idejām.
Jau labu brītiņu pie mūsu galdiņa, izstiepies kā kareivis, stāvēja pirmītējais oficiants. Tikai tagad Vincents Basāni izlikās to ievērojam.
— Četrus kausus! — viņš izgrūda. — Alu, nevis putas.
— Klausos, Basāni kungs! — oficiants kā raķete aizšāvās.
— Šodien mums nepieciešami stipras gribas cilvēki. Cilvēki, kas nebītos stāties pretī tiem tur! — Vincents Basāni sacīja, pavadīdams šos vārdus ar izteiksmīgu žestu tajā virzienā, kur uz pilsētas plāna vajadzētu atrasties Jeremijas Akropolei. Šis žests neprasīja ģeogrāfisku precizitāti. Kaut kur tur atradās valsts, ko Vincents Basāni neieredzēja no visas sirds. Viņš ienīda visu, kas no turienes nāca vai varēja nākt. Sākot ar transkontinentāla- jām raķetēm un beidzot ar krievu baletu.
Pirmīf tik tūļīgais oficiants pieskrēja pie galdiņa un nolika četrus kausus.
Vincents Basāni parakņājās vestes kabatiņā un izvilka lielu monētu, kuru oficiants saņēma, dziļi palocīdamies. Pagājis dažus soļus sānis, viņš to pamatīgi aplūkoja, tad atgriezās, lai pazemīgi aizrādītu:
— Atvainojiet, Basāni kungs! Bet tā ir pilnīgi bezvērtīga ķīniešu monēta. Pēc oficiālā kursa tā līdzinās…
— Pats zinu! — Vincents Basāni viņu aprāva. — Iegaumējiet, es vienmēr visu zinu. Bet vai tad nav taisnīgi, ja apmeklētājs norēķinās ar jums tādā pašā naudā, kādā jūs kārtojat savus rēķinus ar viņu? Ceru, jūs tam piekrītat?
— Piedodiet… pied .?. — vārds iesprūda viesmīļa rīklē. Viņš rīstījās tā, it kā būtu norijis veselu numis- mātisku kolekciju. — Vairs ne …
— Ticu! — Vincents Basāni atlaida viņu ar augstprātīgu galvas mājienu. — Un turpmāk iegaumējiet, ka jūs vairs neesat nekāds trešatnācējs. Turpmāk jūsu vienīgā reliģija — kalpot Vincentam Basāni. Šajā iestādē ir viens vienīgs saimnieks, un tas esmu es!
Nostrostējis oficiantu, Vincents Basāni ar tikko samanāmu smīnu atkal pievērsās mums:
— Jūs interesē, kā es izprotu radikālismu? Kā drosmi atteikties no liberālām ilūzijām, ar kurām nu jau daudzus gadu desmitus iemidzina mūsu apziņu. Globālais miers, saspīlējuma mazināšanās, auglīga sadarbība starp dažādām valstīm — skaistas frāzes, nekas vairāk, kaut kas līdzīgs Trešajai atnākšanai. Noklausīdamies šo čivināšanu, mēs tikai atrofējam savus muskuļus. Uz stipras gribas cilvēkiem! — Viņš pacēla tostam kausu. — Man ir pieredze! Vesela mūža pieredze, iegūta apstākļos, kad uz tevi šauj no slēpņa, ja neesi' pietiekami acīgs. Kad cienījami ļaudis slēpj šaujamos zem greznu rolroisu sēdekļiem, zobodamies par likumiem un tiem kretīniem, kas tos izgudro… Jūs abi vēl esat pārāk jauni. Uz pasauli jāskatās nevis caur rožainām acenēm, bet caur optisku tēmēkli.
— Un caur kādu tēmēkli jūs skatāties uz Jonatanu Krjudešanku? — es pēkšņi izšāvu.
Labi apzinājos, ka šī frāze pēc būtības nozīmē kara pieteikumu, tomēr uzskatīju to par pareizu taktiku. Biju gandrīz pārliecināts, ka Luiss atvedis mani šurp Basāni dēļ.
Tiesa, viņu saruna, ko nupat noklausījos, it kā liecināja, ka viņu pazīšanās ir diezgan pavirša. Bet tajā, manuprāt, jautās kaut kas samākslots. Mani urdīja aizdomas, ka tā ir tikai tāda neliela izrādi. Tikko publika, tas ir, es, atstās zāli, dekorācija tiks steigšus aizvākta un aktieri, pārvērtušies privātpersonās, tērzēs pavisam citā tonī.