— Noslīcis? — ar pūlēm izrunāju, juzdams, ka šermuļi skrien pār kauliem.
— Nu jā. Izgājis no mājām bez lietussarga un noslīcis Aleksandrijas briesmīgajos grēku plūdos.
Šai pasvītroti humoristiskā tonī izteiktajai frāzei sekoja daudznozīmīga pauze.
Nenogaidīju, kad tā beigsies. Ar skubu atvadījies, izgāju uz ielas.
Tikai tad atminējos, ka atrodos pilsētā, kurā bez lietussarga iztiek vienīgi trakais Pravietis vai jau gluži neizprotamais Luiss.
Atgriezties negribējās. Ja Napoleons būtu pametis savu vēsturē iegājušo trīsstūraino cepuri Vaterlo kaujas laukā, diez vai viņam ienāktu prātā atgriezties savā sakāves vietā, lai izlūgtos to atpakaļ no uzvarētāja.
Bet, kad es, uzslējis mēteļa apkakli un lādēdams visu pasauli, jau ieniru Aleksandrijas ūdenskritumā ar vīrišķīgo apņēmību aizskriet līdz tuvākajam galantērijas veikalam, mani panāca viens no Vincenta Basāni miesassargiem.
Šis glābēj eņģelis pastiepa manu lietussargu, pavadīdams šo žestu ar izmeklēti laipnu frāzi:
— Cik noprotu, mans šefs ļoti noraizējies, ka tikai jūs nesaķertu iesnas!
19
Gregoru Abušu nesastapu mājās. Vienīgais pašreizējais dzīvokļa iemītnieks bija Prezidents. Ieraudzījis mani, suns, atbalstījies ar priekšējām ķepām uz palodzes, visvisādi lika man saprast, ka būtu priecīgs par manu apciemojumu. Diemžēl Prezidents, kas, ja tic viņa saimnieka vārdiem, bez sevišķām pūlēm varēja attaisīt ledusskapi, nebija vēl iemācījies atslēgt durvis. Un, pat ja prastu, nekāda labuma no tā man nebūtu — jāšaubās, vai Prezidents mācētu pateikt, kur atrodas Gregors Abušs.
Policijas pārvaldē man neveicās ne par matu labāka Vienīgais, ar ko seržants Aleksanders spēja mani aplaimot, bija viņam adresētā Gregora Abuša zīmīte.
«Aizbraucu uz Jaunvindzoru, Atpakaļ būšu vēlu vakarā. Bez manis nekā neiesāciet! Seržant, es jau otro dienu aiz- .mirstu pabarot Prezidentu. Atstāju atslēgas un naudu. Šoreiz nopērciet cīsiņus, kaut gan viņš tos ne visai ieredz. Ņemot vērā, ka mani pieticīgie ietaupījumi no «Hermeja palātas» seifa pārceļojuši brezenta maisā, kura atrašanās vieta nevienam nav zināma, arī Prezidentam laiks pierast pie taupības režīma.»
Izgāju no policijas pārvaldes vēl uzbudinātāks nekā atMcu. Manī gruzdēja drudžaina nepacietība, ko pat drūmi kapājošais lietus nespēja atvēsināt. Vajadzēja jo ātrāk informēt Gregoru Abušu par manām sarunām ar Aleksandru Luisu un Vincentu Basāni, lai tad kopīgiem spēkiem pārkostu čaumalu un izlobītu kodolu. Varbūt tas izšķirs kardinālo jautājumu — pa kādu ceļu turpmāk virzīt izmeklēšanu.
Līdz šim atdūrāmies pret strupceļu. Tagad pavīdēja (vismaz man tā šķita) vairāki atzarojumi un līdz ar to jo riskantā un atbildīgā nepieciešamība izdarīt pareizo izvēli. Ja, ejot pa vienu atzarojumu, nonāksim pie secinājuma, ka esam kļūdījušies, un atgriezīsimies pie izejas punkta, var izrādīties, ka esam nokavējušies. •
Jau apsvēru, vai man pašam neaizbraukt uz Jaunvindzoru. Taču izredze sameklēt Gregoru Abušu pilsētā, kuras iedzīvotāju skaits desmitkārtīgi pārsniedza mazo Aleksandriju, bija tik niecīga, ka, mazliet atvēsinājies, atmetu ar roku šjm dulburīgajam nodomam.
Toties apmeklēju vietējās avīzes .«Aleksandrijas Herolds» īpašnieku, bet pēc tam pa tālruni sazinājos ar kādu galvaspilsētas redakciju. Kad iznācu no telefona automāta, mans noskaņojums bija jau stipri rimtāks.
Kad piebraucu pie moteļa «Augeja stallis», bija jau pavēls. Caur tumsu, ko tvirtās ūdens strūklas vērta vēl blīvāku, neskaidriem, gaišiem traipiem līdzīgi zvīguļoja laternas. t
Lietus izdangātais, dubļiem aplipušais, slidenais gud- rons, kas vietumis pilnīgi pazuda zem ūdens kārtas dažu pēdu augstumā, gandrīz necaurredzama tumsa, kurā starmešu kūļi iesprūda kā truli naži sacietējušā maizes klaipā, prasīt prasījās pēc vislielākās apdomības.
Taču, godīgi sakot, samazināt ātrumu piespieda ne jau avārijas draudi. Daudz ļaunāka par avāriju šķita tikšanās ar Oliveru Dertiju. Instinktīvi sajutu, ka bankas aplaupīšanā viņam liktenis drīzāk piešķīris cietēja nekā vinnētāja lomu. Bet tikpat instinktīvi (nemaz nerunājot par daudziem deduktīviem pieturas punktiem) zināju, ka viņš iejaukts noziegumā.
Faktiski tam nevajadzēja tik stipri ietekmēt manu attieksmi. Vai tad līdz šim nezināju, ka Olivers Dertijs ne vienu reizi vien iesaistījies netīrās, pēc būtības nelikumīgās mahinācijās, veikli prazdams iznirt no tām — ne tikai ar veselu ādu, bet arī par krietnu summu bagātāks.
Viņš arī pats nekad nepūlējās slēpt savu cinisko izturēšanos pret likumu. Taču vēl nesen biju spējīgs raudzīties caur pirkstiem, vadīdamies no utilitārās filozofijas, ko manī pa lāsei bija iepilinājusi dzīves īstenība, — bez darba palikušajam neveiksminiekam nepiedien mest akmeni uz laimes lutekli, kas turklāt piedāvā viņam pieklājīgi atalgotu darbu.
Tomēr visam ir sava robeža. Pēc pēdējiem notikumiem mana vēl nenotikusī debija dokumentālās filmas režisora lomā jāieraksta skurstenī. Paredzams, ka Dertijam būs jāatvadās no savas ieceres pārvērst Albertu Geršteinu par slavenu dziedoni, jāatmet ar šo pasākumu saistītā reklāmas bungu rībināšana un tāpēc jāatsakās no maniem pakalpojumiem.
Pašlaik man vairāk nekā jebkad uzplijās dzelžainā nepieciešamība iegrožot savus izdevumus. Par spīti tam, labprāt no paša kabatas apmaksātu atsevišķu istabu motelī, lai tikai nebūtu jāpacieš Olivera Dertija maz tīkamā sabiedrība.
Gregors Abušs ņēmās mani pierunāt — Dertijs, iespējams, šo to izpļāpās. Sākumā kategoriski liedzos. Vēlāk tomēr padevos. Galu galā mana vēlēšanās atrisināt šo sarežģīto vienādojumu ar diviem nezināmiem svēra vairāk par personisku nepatiku pret savu istabas biedru. Jo vairāk tāpēc, ka mana uzturēšanās Aleksandrijā nebūs diez cik ilgstoša.