Ar smagu nopūtu iebraucu savu viscaur dubļiem apķepēto triumfu garāžā. Nomazgāt mašīnu pietrūka spēka. Aptuveni desmit minūtes stingi sēdēju, nolicis galvu uz stūres. Pavisam aizmirsu, kur īsti atrodos.-
Iedomās jau atkal bridu pa lielas, pārlieku skaļas un mehanizētas pilsētas drūmām betonaizām —- noguris cilvēks, no agra rīta līdz vēlam vakaram nolemts skriet maratona distanci, lai sameklētu darbu, vienalga, kur, vienalga, kādu. Acu priekšā jau vīdēja neizbēgamais finišs: lietoto automobiļu veikals, kura īpašniekam esmu spiests pārdot savu triumfu, ar ko kādreiz tā lepojos. Spiests pārdot par visai pieticīgu summu, kas palīdzētu vēl dažus mēnešus vilkt dzīvību,
Lietussargu aizmirsu automobilī, ļin, kad aiz manis aizcirtās garāžas durvis, Aleksandrijas plūdi uzklupa man ar svelpoņu un rēkoņu. Nepaguvu atģisties, kad kaut kas nogāza mani no kājām.
Vējš tas gan nebija. Ar pūlēm piecēlies, vispirms sadzirdēju balsi un tikai pēc tam ieraudzījņ. tumšu stāvu attālināmies šosejas virzienā. Pravietis, kas gan cits!
Pēc šīs sastapšanās, kas uz mirkli ļika pat aizmirst, ka krītot biju pats pamatīgi izvārtījies, moteļa istaba tēlojās man reti gaiša un mājīga. Dertijs, kolīdz ienācu, izbīlī iesaucās: : _ ' '>
— Kāds tu izskaties! Kā nēģeris! Tev nekavējoties jālien vannā! • v
Pēc pusstundas, apvilcis pidžamu, sildīdams iekšas ar groku, ko Dertijs uz ātru roku bija sakomponējis no Basāni ražotā viskija, karsta ūdens un greipfrūta, sēdēju krēslā, juzdamies jau puslīdz normāli.
Parakņājies savās rezervēs, sagrabināju pat pietiekami daudz enerģijas, lai, pildot Gregora Abuša uzdevumu, aizsāktu šķietami nevainīgu tērgāšanu par notikumiem bankā.
— Ak, liec mani mierā! — Olivers Dertijs izmisīgi vēcināja rokas, it kā atgaiņādamies no lietuvēna. — Neko nezinu un ari negribu zināti Kāds velns mani dīdīja sapīties ar šo sasodīto Aleksandrijul — Dertijs gandrīz vai raudāja. — Visi te ir traki! Visi! Tu viņu droši vien redzēji?
— Kuru?
— To. dullo! Atnāk pie manis šis skrandainais šizofrē- niķis, kurš iedomājas esam superģeniāls komponists, divdesmitā gadusimteņa mūzikas titāns. Pamēģini uzminēt, ko šis nekauņa man sacīja!
— Piedāvāja vienu no savām sešām komunālajām sievām? — es diezgan bezgaumīgi pajokoju.
— Tas vēl nebūtu nekas! Pieprasīja, lai Alberta Geršteina vietā es iztaisītu pirmās šķiras estrādes zvaigzni no viņa! Teica, ka tas esot mans pienākums. Šito iedomu! Uzmini — ko es šim atbāzu pretī?
— Cerams, kaut ko trāpīgu, — es turpināju ironizēt.
— Teicu, ka Albertam Geršteinam, nemaz nerunājot par balsi, ir viena milzīga priekšrocība — viņa onkulis ir džeza publikas atzītais mīlulis Ralfs Geršteins. Varbūt jums ir tikpat slaveni radi? — tieši tā es teicu. — Varbūt vectētiņš saucas Bēthovens, bet vecmāmiņa — Ella Fic- džeralda?
— Pravieti tas droši vien satrieca?
— Nekā! Vai tad uz dulliem prātīgi vārdi iedarbojas? Šis turpināja melst visādus niekus. Albertam Geršteinam, lūk, un to es pats zinot, ne kripatiņas talanta. Un tagad, kad viņu noteikti ietupināšot cietumā, es varot būt laimīgs, ka Rejs Krosvins gatavs parakstīt ar mani kontraktu … Ha!
— Vai tad tev vēl pa ceļam ar Albertu Geršteinu? —• Es uzmanīgi nopētīju Dertiju. — Man radies tāds iespaids, ka tu mīļu prātu pārkostu viņam rīkli.
— Nieki! Kad tas bija? — Dertijs saskurinājās.
— Vakar, kad iebrāzies Geršteina mājā.
— Viņš ir nelietis! — Dertijs nesavaldīgi izkliedza, bet, pamanījis manu reakciju, skābi pasmaidīja. — Nenoliedzu, man ar viņu savi rēķini. Tīri personiski. Un tā jau ir pilnīgi cita opera. Būtu nekam nederīgs veikalnieks, ja ļautu sentimentiem gūt pārsvaru pār lietišķiem apsvērumiem.
— Tu saki — Alberts Geršteins ir nelietis? — Es vēlējos novirzīt sarunu uz bankas aplaupīšanu. Olivers Dertijs likās mani nedzirdam.
— Vai vari iztēloties? — viņš purpināja. — Firma «Olivers Dertijg» aplaimo publiku ar skaņuplašu albumu «Reja KfoSvina monokorāļi»! Kas pēc tam paliks pāri no manas solīdās reputācijas? Lauskas etiķa mērcē! Tad jau labāk ražot kājslauķus ar sešdesmit sešu visizplatītāko seksuālo pozu attēliem!
Mazliet nomierinājies, Olivers Dertijs domīgi turpināja:
— Vienā ziņā tam trakajam tomēr taisnība — Albertam diez vai izdosies izvairīties no pelnītās atpūtas cietuma kamerā. Kas par to? Tā taču reklāma! Un kāda vēli Visas šīs aplamās filmas, ar kuru palīdzību dzīros novietot viņu uz pjedestāla,, ir tīrie nieki, salīdzinot ar tādu reklāmu: pats dziedonis aiz restēm, bet viņa balss, iemūžināta miljonos skaņuplašu, pārstaigā pasauli!
Pie durvīm pieklauvēja.
Sākumā pieklājīgi, vēlāk aizvien uzstājīgāk.
— Vai tiešām policija? — Dertijs izbijies nomurmināja, sperdams instinktīvu soli pretī sienas skapim, acīmredzot ar nepārprotamu vēlēšanos ielīst tajā.
Es atslēdzu durvis.
Istabā iedrāzās moteļa «Augeja stallis» īpašnieks Hugo Aleksanders.
— Ak, tas esat jūs?! — Dertijs atviegloti izdvesa.
Pirmajā mirklī gandrīz vai nepazinu Hugo Aleksanderu — tik ļoti viņš bija pārvērties. Viņdien redzētais lēnīgais, nosvērtais kolekcionārs, kā radīts nodzeltējušu papīru pārcilāšanai, grūti salasāmu rokrakstu pacietīgai at- burtošanai, šķita pagaisis vējā.
Manā priekšā stāvēja līdz'beidzamai pakāpei uzbudināts neprātis — izpūruši mati, greizi noslīdējušas acenes, sa- vaikstīta seja. Viņš vicināja dūrē sažņaugtu biezu žurnālu.
Šo izdevumu lakotos vākos, ar spilgtiem burtiem iespiestu nosaukumu «Mēneša Apskats» labi pazinu, Retajos brīžos, kad mana sieva neskatījās televīzijas filmas kārtējo sēriju, viņa labprāt šķirstīja šī žurnāla pēdējo numuru, aiztapinātu uz dažām stundām no kaimiņienes. Sievu interesēja ne tik daudz oriģinālas publikācijas un kuplā skaitā no citiem izdevumiem pārdrukāti zinātniski populāri raksti (saīsināti un adaptēti, pielāgojoties vidējā lasītāja intelektuālajam līmenim), cik bagātīgi ilustrētā sludinājumu daļa,.