Lai cik noguris jutos, nolēmu vispirms nomazgāties dušā. Silta ūdens procedūra parasti labvēlīgi ietekmē manus nervus un nodrošina ciešu miegu. Pagājušo nakti gulēju visai saraustīti. Baidījos, ka vēl viena tāda nakts pārvērtīs mani garīgā nespējniekā.
Kad atgriezos no vannas istabas, Dertijs, izmeties pidžamā, sēdēja uz gultas.
— Miegs nāk virsū kā lietuvēns, — viņš žēlojās, aizsizdams mutei priekšā plaukstu. — Pamēģināju izlasīt tā profesora pārgudrības un rezultātā aiztaupīju sev miega zāles… Še!
Viņš pastiepa man atlocīto žurnālu, kas tūdaļ atkal saritinājās kā čūska.
Noliecos, lai saņemtu to. Pēkšņi sajutu, ka Dertija pirksti izstrāvo kādu man labi pazīstamu smaržu. «Parmas vijolīte» — Teas Kilseimuras parfīms!
Sastingu uz vietas.
— Tu nudien izskaties kā cilvēks, kuram uz galvas uzkritis trejviru skapis, — Dertijs zobojās. — Kas lēcies?
— Man? Itin nekas! Bet tev gan! — šie visai neapdomātie vārdi paspruka man pret paša gribu.
— Tu runā tik nesakarīgi, ka bez vārdnīcas pat velns netiks gudrs, — Dertijs turpināja mani izsmiet.
— Šeit nupat bijusi Tea Kilseimura!
— Tea? — Dertijs šķita pārsteigts.
— Sauc vien viņu īstajā vārdā! — es atcirtu. — Anželika Golemba!
— Šī? — Dertijs noskurinājās. — Tu esi prātā jucisl Lai es pēc tam, kad viņa kopā ar Albertu… — Viņš pēkšņi aprāvās, pētoši nolūkodamies manī, Dertija tonis skanēja tik pārliecinoši, ka es bezmaz noticēju.
— Nu, tad kāda cita sieviete, — nomurmināju.
— Sieviete? Lai pēc visas šīs jezgas man paliktu kaut vismazākā vēlēšanās satikties ar sievietēm?
— Paosti savas rokas*.
Dertijs paklausīja. Viņa seja izstiepās garumā.
Tik tiešām! Mitsuko! — viņš apjucis sacīja.
Mitsuko? Tā sauc tavu viešņu?
— Nē jau, tā ir japāņu firma, kas ražo smaržas. Pie mums vispopulārākā ir «Parmas vijolīte».
— Teas Kilseimuras parfīms!
Kādu brīdi Dertijs klusēja, tad ļāva vaļu dārdošiem smiekliem.
— Ha, tas gan ir vienreizējs joks. Tātad tu noticēji, ka mani slepus apciemojusi Tea? Droši vien, lai beidzot. a> klātu, kur noslēpts laupījums? Šai ziņā nevaru pakalpo*', toties… Pašķirsti Hugo Aleksandera žurnālu, es tikmēr došos uz vannas istabu tīrīt zobus.
— Beidz āzēties! — es nikni viņu apsaucu. — Vispirms paskaidro…
— Pagaidi, kamēr atgriezīšos. Esmu gatavs saderēt, ka pa to laiku tu arī smaržosi pēc Teas Kilseimuras iemīļotā parfīma.
Kamēr Dertijs tīrīja zobus vai izlikās tos tīrām (ņemot vērā, ka turpat puse bija zelta, viņam šim nolūkam visvairāk noderētu patentētais līdzeklis cēlmetālu spodrināšanai «Aladina lampa»), paguvu pavirši iepazīties ar profesora Pētersena rakstu.
Šķīru žurnālu tālāk. Nākamo lappusi aizņēma firmas «Elegance» reklāma. Kreisais attēls rādīja skaistuli zeķbiksēs ar kailu ķermeņa augšdaļu, kuras daiļumu mazliet bojāja uzkrītoši plakanas krūtis. Labējais attēls rādīja to pašu skaistuli, šoreiz ar uzkrītoši kuplām krūtīm. Kāda prece tiek reklamēta, varēja izlobīt no sīkiem burtiem saliktā teksta: «Ja esat gatavi saderēt, ka šī brīnumainā pārmaiņa panākta, iešļircinot parafīnu vai izdarot īpašu operāciju, tad esat zaudējuši. Šis efekts pieejams katrai sievietei, kas iegādāsies mūsu pilnīgi dabiskās, ar pneimatiskiem piesūkļiem piestiprināmās gumijas krūtis «Elegance».»
Lappusi tālāk atradu Dertija pieminēto vārdu «Mitsuko» — zem reljefas, violeti ietonētas smaržas flakona fotogrāfijas. Aristokrātiski atturīgais teksts aprobežojās ar diviem vārdiem «Parmas vijolīte».
Ienāca smaidošais Dertijs.
— Nu, vai Tea Kilseimura bijusi? — nenogaidījis atbildi, viņš pieliecās, lai paostītu manus pirkstus. — Nūja, ko citu varēja sagaidīt no tik bikla mīlētāja?! Tu, kā redzu, esi izvairījies no fiziska kontakta. Droši, droši!
Negaidot satvēris manu roku savējā, viņš cieši piespieda to pie flakona attēla. Un — tavu brīnumu! — mana plauksta patiešām sāka smaržot kā vesela dobe ar vijolītēm.
Apmierināts ar izdevušos stiķi, Dertijs aizgūtnēm smējās. Atklepojies viņš, joprojām spurgdams un sprauslo- dams, atklāja man amata noslēpumus.
— Esmu taču stāstījis, ka vienu laiku pats ražoju parfimēriju. Gān pēc zagtām receptēm, bet kvalitāte no tā necieta. Pircēja pievārdošanā citi no manis var vēl pamācīties. Vai esi dzirdējis par tādu paņēmienu — filmas demonstrēšanas laikā sižetiskiem kadriem pa vidu iemontē zibenīgus reklāmtekstus? Uz ekrāna tie parādās tikai sekundes astoņdesmito dalu, acs tos šķietami neuztver. Patiesībā mēs šos kadrus tomēr redzam, kaut to nemaz neapzināmies. Tie nemanot iespiedušies zemapziņā, un nākamajā dienā mēs jožam uz veikalu pirkt kādu tur jaunu cigaretes šķirni, kaut līdz šim mums nebija ne jausmas, ka tāda vispār eksistē.
— Paldies par izsmeļošo lekciju, — es ironiski pateicos. — Mani interesē šī konkrētā smarža. —
— Tūlīt paskaidrošu, ne jau velti esmu studējis parfimērijas ražotāju cirka trikus. Vienu padārgu, toties visefektīvāko pielieto plaši pazīstamā japāņu firma «Mitsuko». Man stāstīja, ka ķīmiķis, kas pirmais atklāja šo asprātīgo paņēmienu iespaidot zemapziņu, saņēmis par izgudrojumu prāvu žūksni… Dobspiedes tehnikā nodrukātu smaržas flakonaN attēlu pārklāj ar koncentrētu aromatizētu putekšņu kārtu, ļoti plānu, acīm gandrīz neredzamu. Ja lasītājs pieskāries attēlam, uz pirkstiem paliek kaut kas pūderim līdzīgs. Noturīgā smarža saskaņā ar patērētāju psiholoģijas speciālistu pētījamiem ietekmē, zemapziņu. Tā savukārt nodod impulsu tālāk apziņai, tādējādi mudinot iegādāties attiecīgo parfimērijas preci.