— Mēs ejam gulēt! — es kategoriski paziņoju. Šoreiz Hugo Aleksanders nepretojās. Pavadījis mūs līdz
slieksnim, viņš piekodināja:
— Neaizmirstiet nopirkt lietussargus! Un galošas arī!
5
Naktī redzēju nelāgu sapni. Skaidri apzinājos, ka guļu. Un tomēr pilnīgi reāli saskatīju cilvēku maskā, kas, zag- damies uz pirkstgaliem, tuvojās manai gultai. Rokā viņam bija kāds spīdīgs priekšmets, varbūt nazis. Par spīti tumsai un maškai, es viņu pazinu. Tas bija Pravietis.
Mani izrāva no miega policijas sirēnas skaļie kaucieni. Zibenīgi atcerējos naksnīgos murgus. Un tikpat zibenīgi iešāvās prātā, ka policijas sirēnai it kāds sakars ar Pravieti. Mani, kuram, strādājot «Vakara Ziņu» speciālajā krimināireportieru brigādē, gadījies sastapties ar visvisādiem ļaundariem, pirmītējā tikšanās ar šo neprātīgo naida sludinātāju nez kādēļ satrauca. Sirds dziļumos bija jāatzīstas, ka Pravietis iedveš man bailes.
Sirēna apklusa tieši tai brīdī, kad izlēcu no gultas. Pārlaidu skatienu istabai. Uz galda atradu Dertija atstātu zīmīti, bet izlasīt to nepaguvu.
Durvis atsprāga. Aiz muguras izdzirdēju bargu balsi:
— Policija! Pacelt rokas! Nekustēties no vietas!
Es paklausīju, drudžaini pūlēdamies apjēgt, kas noticis. Atcerējos Dertija miglaino solījumu sagudrot kādu īpašu triku vēl nedzirdētas reklāmas īstenošanai. No viņa mājieniem varēja pie labas gribas izlobīt, ka tas kaut kādi saistās ar Alberta Geršteina apcietināšanu. Tagad nu iznāk, ka Alberta vietā aiz restēm nokļūšu es. Galu galā, ja Aleksandrijas cietumā ietupina režisoru, kurš atbraucis veidot Aleksandrijas kinoportretu, arī tā nav smādējama sensācija.
— Jūs esat Oskars Latorps? — tikpat bargi noprasīja balss.
— Ko jums no manis vajag? — Gribēju pagriezt galvu, lai redzētu runātāju, bet mani apstādināja draudošs ap- sauciens:
— Nekustēties! Rokas augstāk! Stāvēt un atbildēti
— Es protestēju! — izmetu nedrošā balsī.
— Pirms desmit gadiem jūs strādājāt laikrakstā «Vakara Ziņas»? Jā vai nē?
Apstiprināju šo faktu, brīnīdamies par vietējās policijas operativitāti. Ja jau viņi paspējuši izpētīt manu biogrāfiju, tad tur nekas labs nav paredzams. Vismaz tik ilgi, kamēr nepārliecināšu viņus, ka esmu nevainīgs kā jērs.
— Vai jūs pazīstat tādu Gregoru Abušu?
Ar tīru sirdsapziņu spēju tādu pazīšanos noliegt. Atskaitot Albertu GerštSinu un Teu Kilseimuru, Dertijs nebija minējis vārdā nevienu gangsteru filmas dalībnieku. Varbūt par Gregoru Abušu sauc kādu no aktieriem, kura dēļ esmu iepinies ķezā?
— Tādā gadījumā atsvaidzināšu jūsu atmiņu! Ar Gregoru Abušu jūs bijāt pazīstams tieši tai laikā, kad strādājāt «Vakara Ziņās» par fotogrāfu.
Beidzot atcerējos. Tā sauca pajaunu policijas leitnantu no provinces, kas stažējās vietējā kriminālmeklēšanas divizionā. Simpātisks puisis, ar viņu mums bija izveidojusies tāda kā draudzīga sacensība. «Strādājot» pie kāda nozieguma, katrs izvirzījām savas hipotēzes. Man dažkārt laimējās aptuveni uzminēt pareizo atrisinājumu, tāpēc Abušs mēdza jokot, ka neesmu izvēlējies īsto profesiju.
— Pazīstu gan, — es atviegloti iesaucos. —• Bet kāds tam sakars ar manu apcietināšanu?
— Apgriezieties, tad pats sapratīsietl
Vēl neuzdrīkstēdamies nolaist rokas, apsviedos apkārt. Manā priekšā stāvēja smaidošs policijas kapteinis, kurā pēc īsa apjukuma brīža pazinu toreizējo leitnantu.
— Nupat uzzināju, ka esat atbraucis, un tūdaļ nolēmu jūs pārsteigt, — viņš smējās.
— Pareizāk būtu — pārbiedēt līdz nāvei, — es atteicu, berzēdams notirpušās rokas.
— Neņemiet ļaunā, Latorp! Jūs vienkārši neesat pieradis pie īpatnējā aleksandriešu humora. Jums ar to būs vēl bieži vien jāsastopas. Ko tik neizgudro tāds garlaicības apsēsts provinces niekkalbis? It sevišķi, ja tas skaitās policijas priekšnieks, bet īstus noziedzniekus redz vienīgi uz ekrāna.
Mans pirmītējais izbrīns spēji izgaisa, dodams vietu pārgalvīgai noskaņai. Kādu brītiņu jautri tērzējām. Atstāstīju dažus amizantus • piedzīvojumus. Gregors Abušs savukārt iepazīstināja mani ar raibraibiem notikumiem Aleksandrijas dzīvē, kuri nudien izklausījās pēc anekdotēm.
Gregors Abušs jau grasījās atvadīties, kad istabā ienāca Dertijs Alberta pavadībā. Ieraudzījis manu Ciemiņu, Alberts neviļus sarāvās. Taču, uztvēris Dertija drošinošo skatienu, smaidot paspieda policijas priekšniekam roku.
•— Iepazīstieties! — viņš sacīja ar ironisku pieskaņu.
— Mūsu policijas galvenais pīlārs Gregors Abušs. Un te jūs redzat brīnumdari, vārdā Olivers Dertijs, kas apņēmies nopelnīt uz manām balss saitēm dažus miljonus. Ceru, ka viņš arī man atlicinās kādu grasi.
— Lai jau veicas, tu zini, es neesmu skaudīgs, — Gregors Abušs uzsita Albertam uz pleca. — Godīgi sakot, savā provinciālajā stulbumā līdz šim uzskatīju, ka tādas balsis kā tavējā mētājas uz katra stūra. Tikai noliecies, pacel un iebāz mikrofonā. Acīmredzot modernā mūzika ir sevišķs hipnozes paveids. Nemaz nebrīnītos, ja kādu baltu dienu pat mūsu dullo Pravieti pasludinātu par vienreizēju dziedoni.
Salīdzinājums ar Pravieti Albertu manāmi nokaitināja.
— Policists paliek policists, — viņš nievājoši izmeta.
— Ne velti kāds mūzikas kritiķis atzīmēja, ka starp estrādes koncertu klausītājiem neesot redzējis nevienu tava amata brāli. Toties — tikko publika aiz sajūsmas ņemas lauzt krēslus, tā policija klāt.
— Albert, jūsu vietā es ar Abuša kungu gan nerunātu tik augstprātīgi, — Dertijs aizrādīja. — Kas to lai zina, varbūt radīsies tādi apstākļi, ka …
— Gregors atšķirībā no jums saprot humoru. — Alberts piesarka. — Ja ņemtu nopietni visu, ko aleksan- drieši sarunā cits citam …