Tas jau arī bija tas, kas mani satrieca, — viņas zilās acis, nevis gaiši, bet tumši zilas, it kā jūras zilums tajās būtu sajaucies ar debesu zilumu, un ļoti gudras. Vēl vairāk — tajās dzirkstīja smiekli, sirsnīgi, saulaini silti un cilvēcīgi, ļoti cilvēcīgi un.,» kā lai to pasaka… sievišķīgi. Tās bija sievietes acis, īstas sievietes acis. Jūs zināt, ko tas nozīmē. Ko vēl lai saku? Bez tam es šajās zilgajās acīs izlasīju kvēlas ilgas, skumjas un rāmumu, pilnīgu rāmumu, kaut ko līdzīgu filozofiskam viszinātāja mieram.
Triftens negaidot pārtrauca savu stāstu.
— Jūs, draugi, domājat, ka esmu dūšā. Nē, neesmu. Tā ir tikai piektā glāze pēc pusdienām. Esmu pilnīgi skaidrā. Esmu svinīgi noskaņots. Man līdzās sēž mana svētā jaunība. Un nevis es, vecais Triftens, bet mana jaunība apgalvo, ka tās bija visbrīnišķākās acis, kādas es jebkad biju redzējis, — tik rimtas un tik nemierīgas, tik gudras un tik pētīgas, tik vecas un tik jaunas, tik apmierinātas un tik ilgu pilnas. Nē, draugi, es neprotu aprakstīt tās. Kad pastāstīšu jums par viņu, jūs paši visu sapratīsiet.
Viņa nepiecēlās. Viņa sniedza man roku.
«Svešiniek,» viņa teica, «no visas sirds priecājos par jums.» Paši varat iedomāties skarbo Rietumu pierobežas izrunu. Iztēlojieties, kā es jutos. Es biju saticis sievieti, balto sievieti, bet šī izruna! Tas bija brīnums — satikt te, pašā pasaules malā, balto sievieti, bet viņas izruna… Tā, es jums teikšu, sāpināja. Tā grieza ausīs kā nepareiza nots. Un tomēr, es teikšu, šī sieviete bija dzejniece. Gan jūs paši sapratīsiet.
Viņa deva zīmi, un indiāņi, dieva vārds, izgāja ārā. Viņi bez ierunām klausīja šīs sievietes pavēlēm. Viņa bija virsaitis. Viņa lika, lai vīrieši uzceļ man telti un aprūpē manus suņus. Un indiāņi darīja, kā bija likts. Viņi neatļāvās paņemt no manām mantām ne tik daudz kā mokasīnu aukliņu. Indiāņiem viņa bija Tā, Kam Jāklausa, un es jums teikšu — man šermuļi skrēja pa muguru, redzot, ka te, tūkstoš jūdžu no nevienam nepiederošas zemes, baltā sieviete stāv mežoņu cilts priekšgalā.
«Svešiniek,» viņa sacīja, «es domāju, ka jūs esat pirmais baltais cilvēks, kas sper kāju šajā ielejā. Apsēdieties, parunāsim mazliet, bet pēc tam paēdīsim. Uz kurieni ved jūsu ceļš?»
Man atkal kļuva savādi no viņas izrunas. Bet es gribētu, lai jūs pagaidām to aizmirstu. Ticiet man, es pats aizmirsu to, sēdēdams uz dūnu segas, klausīdamies un lūkodamies visbrīnišķākajā sievietē, kas it kā bija iznākusi 110 Toro vai kāda cita dzejnieka grāmatas.
Es nodzīvoju ielejā kādu nedēļu. Viņa pati uzaicināja mani. Apsolīja dot man suņus, kamanas un indiāņus, kas pa vislabāko ceļu pārvedīs mani pāri Klinšu kalniem piecsimt jūdžu no viņu apmetnes. Viņas vigvams stāvēja savrup no citiem, augstā upes krastā, un pāris indiāņu meiteņu gatavoja šai sievietei ēst un apkalpoja viņu. Tā mēs runājām, runājām, kamēr sāka snigt un es varēju braukt ar kamanām. Un, lūk, ko viņa man pastāstīja.
Lūsija piedzimusi uz robežas, trūcīga pārceļotāja ģimenē, un jūs jau zināt, ko nozīmē tāda dzīve: darbs, tikai darbs, kam nav ne gala, ne malas.
«Es neredzēju, cik skaista ir pasaule,» viņa teica. «Man nebija laika. Es zināju, ka tā ir tepat, visapkārt mūsu būdai, bet vienā gabalā vajadzēja cept maizi, berzt, mazgāt un darīt visādus nebeidzamus darbus. Reizēm es kļuvu galīgi slima, tā gribējās izrauties brīvībā, īpaši pavasarī, kad, putnu dziesmās klausoties, gandrīz vai sajuku prātā. Gribējās drāzties pa ganību garo zāli, lai kājas kļūst slapjas rasā, pārrāpties pāri žogam un skriet pa mežu tālu, tālu, līdz pārejai, lai no turienes redzētu visu. Ko visu es neilgojos! Staigāt pa kanjoniem, peldēt no viena ezera otrā, draudzēties ar ūdriem un plankumainajām forelēm, piezagties klāt vāverēm, zaķiem un citām pūkainām radībiņām, novērot, paskatīties, ko tās dara, izdibināt to noslēpumus. Man likās tā: ja man būtu laiks, es to vien darītu kā gulētu puķēs un, ja izturētos klusi un mierīgi, dzirdētu tās sačukstamies un stāstām cita citai visādas gudrības, ko rpēs, cilvēki, nezinām.»
Triftens pagaidīja, kamēr pielej viņa glāzi.
— Citreiz viņa sacīja: «Man gribējās skriet naktīs kā meža zvēram, skriet mēnesnīcā, zem zvaigznēm, skriet kailai tumsā, lai tā glāsta manu balto miesu kā vēss samts, skriet un skriet bez apstājas. Kādu vakaru, līdz nāvei piekususi, — diena bija šausmīgi karsta, mīkla nerūga, sviests nekūlās, es biju sapiktojusies un noskrējusies — nu, tovakar es pateicu tētim, ka man gribas skriet. Viņš tāds kā izbrīnījies un izbijies paskatījās uz mani, iedeva man divas pilulas un pateica, lai es liekoties gultā un labi izguļoties, tad no rīta būšot spirgta un vesela. Kopš tā laika ne viņam, ne kādam citam neesmu uzticējusi savas ilgas.»
Viņu saimniecība galīgi panīka — varu iedomāties, kā viņi badojās, — un ģimene pārcēlās uz Sietlu. Tur Lūsija
strādāja fabrikā, stundas, zināt, garas, un darbs nāvīgi smags. Pēc gada viņa kļuva par oficianti lētā restorānā, traktierī, kā viņa to dēvēja.
Kādreiz viņa man sacīja: «Man bija vajadzīga romantika. Bet pannās un kublos, fabrikās un lētajos restorānos nebija nekādas romantikas.»
Astoņpadsmit gadu vecumā viņa apprecējās ar cilvēku, kas gatavojās atvērt restorānu Džuno. Viņš bija iekrājis kādus dolārus, un viņš Lūsijai šķita esam bagātnieks. Viņa nemīlēja šo cilvēku, to viņa vairākkārt uzsvēra, bet bija ļoti nogurusi un gribēja tikt vaļā no smagā jūga. Turklāt Džuno atrodas Aļaskā, un Lūsijai sagribējās redzēt šo brīnumzemi. Bet maz viņai izdevās redzēt. Vīrs atvēra lētu restorāniņu, un Lūsija drīz vien uzzināja, ka viņš apprecējis viņu, lai tiktu pie kalpones, kurai mazāk jāmaksā. Viņai vajadzēja kārtot un darīt visu, sākot ar apmeklētāju apkalpošanu un beidzot ar trauku mazgāšanu. Augu dienu viņa gatavoja ēst. Tā viņa nodzīvoja četrus gadus. Vai varat iedomāties šo visiem pirmatnējiem instinktiem apveltīto radījumu, kas alkst pēc brīvības, bet ir iespundēts pretīgā krodziņā un raujas melnās miesās četrus šausmīgus gadus?,