— Labāk būtu bijis, ja es būtu palicis tur. Paskatieties uz mani.
Mēs paskatījāmies uz viņa sirmajām ūsām, pliko galvvidu, maisiņiem zem acīm, iekritušajiem vaigiem, lielo dubultzodu, uz šo nožēlojamo graustu, kas kādreiz bijis spēcīgs vīrietis, bet paguris, aizdusis un aptaukojies no pārāk vieglas un iztikušas dzīves.
— Vēl nav par vēlu, vecais, — tikko dzirdami teica Bārdvels.
— Dieva vārds, žēl, ka esmu tāds gļēvulis! — iesaucās Triftens. — Es varētu iet atpakaļ pie viņas. Lūsija vēl tagad ir tur. Es varētu saņemties un dzīvot vēl ilgus gadus … ar viņu … tur, kalnos. Palikt te ir pašnāvība. Bet paskatieties uz mani: esmu jau vecs, man ir četrdesmit septiņi gadi. Nelaime tā, — viņš pacēla glāzi un paskatījās uz .to, — ka tāda pašnāvība ir viegli izdarāma. Esmu pagalam mīkstčaulīgs. Doma par garu ceļojumu ar suņiem šausmina mani, doma par stipru rīta salu un apledojušām iejūga siksnām iedveš man bailes…
Ar ierastu kustību celdams glāzi pie lūpām, viņš spējā dusmu uzplūdā it kā gribēja triekt to pret grīdu, tad, kādas citas domas pārņemts, saminstinājās. Atkal pacēlis glāzi pie lūpām, Triftens piesmakušā balsī rūgti iesmējās, bet viņa vārdi skanēja svinīgi:
— Iedzersim par Naktī Dzimušo! Viņa bija apbrīnojama sieviete.