Nesēji nolika katafalku klostera vārtos un atkāpās, lai Mikele tam varētu piekļūt.
Viņš iegāja lāpu apgaismotā lokā, svētbijīgi nometās ceļos pie katafalka un, noliecies pie mirušās, teica:
— Nabaga bērns, tava nāves stunda nebija tik ciešanu pilna, kā tava dzīve, jo nāve, kas vieniem šķiet tik briesmīga, otriem ir bāla, klusa draudzene, kura kā mīļa māte ieaijā mūs savās rokās, lai tad maigi noguldītu mūža gultā, ko mēs saucam par kapu. Nabaga bērns, vai nebūs labāk, ja es tevi neapraudāšu, bet pateikšos Radītājam, ka viņš tevi ir ņēmis pie sevis? Ardievu, Nella! Ardievu pēdējo reizi. Es tevi mīlēju, tu nabaga zemes bērns, un es tevi vienmēr vēl mīlu, skaistais debesu eņģeli! Ardievu, Nella! Es esmu nācis tevi atriebt dzīvu vai mirušu! Dusi saldi; tev nebūs mani ilgi jāgaida.
Un arvien vairāk noliekdamies pār līķi, viņš uzspieda skūpstu jaunavas aukstajai pierei un tad piecēlās.
— Bet nu, brāļi, — viņš teica, — es jums pateicos. Guldiet šo skaisto ziedu tai zemes klēpī, no kuras viņš ir nācis. Viss ir galā un es nodošu šīs miesas un dvēseli Dieva rokā.
Tad noliecis galvu uz krūtīm un sakrustojis rokas, viņš gāja un nometās ceļos Dievmātes tēla priekšā.
Nesēji atkal uzcēla plecos jaunavas līķi un drūmā svīta aizgāja pa Dilūvio ielu, bet laukums no jauna kļuva tukšs un kluss.
Patiesībā uz tā arvien vēl atradās trīs cilvēki.
Fīlips Stroci stāvēja atslējies pret Segio Kaporāno akas dzelzs margām, Mikele Tavolacīno gulēja uz ceļiem Dievmātes tēla priekšā un Mateo, kura uzmanību bija pievilcis nupat klostera vārtos redzētais skats, kas tam uz brīdi lika aizmirst savu uzdevumu, ko kungs tam bija uzticējis.
III
FĪLIPS STROCI
Likās, ka ari pats Filips Stroci to bija aizmirsis, tik ļoti viņu aizkustināja nupat redzētais skats.
Kad Mateo, atgriezdamies un vērīgi lūkodamies tumsā, saskatīja pret akas dzelzs margām atēnojamies kāda cilvēka figūru, viņš tanī pazina savu kungu un pavēlnieku; bet kad viņš bija pienācis klāt, Filips Stroci tam vispirms nejautāja par savu meitu, nē…
— Vai tu arī pazini šo mūķeni? — viņš prasīja.
— Vai es to pazinu?.. Jā, Ekselence, — atbildēja Mateo nopūzdamies; — tā ir mana tautieša, vecā vilnas kārsēja Nikolas Lapo miesīgā meita. Atceros, ka pirms viena vai diviem gadiem Florencē runāja, ka hercogs Aleksandrs licis nolaupīt to viņas tēvam un ka divas dienas pēc nozušanas tā iestājusies klosterī. Visu šo laiku, kā man nupat vēl teica kāds no grēku nožēlniekiem, viņa ir pavadījusi asarās un lūgšanās un šorīt mirusi kā svētā.
— Vēl, hercog Aleksandr, viens upuris, kurš pie debesu troņa sauc pēc atriebšanas. Lai Dievs dod, ka tas būtu pēdējais!
Sirmgalvis pārmeta krusta zīmi un pakratīja galvu, it kā gribētu aizdzit šīs domas par citu likteni un nodarboties ar savējo; tad, vērsdamies pie Mateo, viņš atvieglotā balsī un gandrīz vai smaidīdams uzprasīja:
— Nu, kas ir, Mateo, vai tu redzēji manu māsu?
— Jā, Ekselence.
— Nu tad saki drīzāk, ko viņa tev teica… Vai mana meita ir drošībā?
— Viņa tā vismaz domā…
— Kā, viņa domā?
— Kā Jūsu Ekselence nojauta, viņa nav varējusi paturēt sinjorīnu Luīžu pie sevis; kad, jūs satiksities, viņa jums par to tuvāk pastāstīs.
— Un Luīza?
— Ir paslēpta šinī pašā laukumā, kādā mazā mājiņā, kur tā dzīvo kopā ar veco Asuntu un kur jūsu māsa aiz bailēm, ka viņu neizseko, jau piecpadsmit dienas nav uzdrošinājusies ierasties?
— Un kur ir šī mazā mājiņa? — jautāja Fīlips Stroci, būdams acīmredzami uztraukts.
— Tā atrodas starp Fogna un Dilūvio ielām.
— Fogna un Dilūvio ielām! — iesaucās sirmgalvis, atcerēdamies, ka tieši tā bija mazā mājiņa, kurā pirms pusstundas bija iegājis jaunais cilvēks.
— Tu maldies, Mateo… tā nevar būt īstā adrese, ko tev ir iedevusi mana māsa.
— Piedošanu, monsieur, tieši šo adresi man iedeva sinjora Kaponi; un baidīdamās, ka es to varētu aizmirst, viņa man to deva abējādi — mutiski un rakstiski.
— Un mana meita tur dzīvo viena pati? — jautāja sirmgalvis, slaucīdams sviedrus no pieres.
— Viena pati kopā ar veco Asuntu.
— Un pie viņas nav nevienas citas sievietes?
— Nevienas citas.
— Ak, mans Dievs!
Un juzdams, ka viņam kājas ļogās, vecais pieķērās pie akas dzelzs margām.
— Dievs augstais, kas jums notika?..
— Kas juma kait, monsieur Filip?
Šis jautājums lika sirmgalvim atjēgties.
— Nekas, — viņš teica, — nekas, Mateo… mazs reibonis. Ej un uzgaidi mani Svētā Marka laukumā, pretī dominikāņu klosterim; pēc stundas ceturkšņa es būšu tur.
— Bet, Ekselence… — gribēja iebilst vecais kalps, kurš noprata, ka viņa kungam ir kas neparasts padomā.
— Ej, Mateo, ej!.. — atkārtoja Stroci; un viņa balsī bija tik daudz sāpju, ka Mateo aizgāja, vairs neuzdrošinādamies bilst ne vārda.
Kā fantoms — slīdošiem un klusiem soļiem — Fīlips Stroci tagad devās uz mazo mājiņu, cieši apņēmies ielauzt durvis, ja tās netiktu atdarītas. Bet tieši tai brīdī, kad viņš jau izstiepa roku pēc āmura, durvis kā uz burvja mājienu pagriezās savās eņģēs un kāds cilvēks maskā parādījās uz sliekšņa.
Pirms šis cilvēks paguva atkāpties, Fīlips Stroci bija to sagrābis aiz apkakles un viņu starpā norisinājās sekojošs dialogs:
— Ko tu gribi? — jautāja maska.
— Kas tu tāds esi? — atjautāja sirmgalvis.
— Kāda tev tur daļa? — atbildēja maskotais, pūlēdamies izrauties no sirmgalvja dzelzs pirkstiem.
Bet tas ar spēcīgu rāvienu ievilka viņu sānielā.
— Man ir tāda daļa, ka es uz vietas to vēlos zināt…
Un ar lik ātru kustību, ka viņa pretinieks nepaspēja to ne paredzēt, ne atvairīt, viņš norāva tam masku.