— Luīza! Luīza, es pats no sevis baidos.-.. Un vai tu redzēji savu tēvu?
— Ne, mūks man teica, ka tēvs vēl nevēloties mani redzēt.
— Nu, tad es esmu bijis laimīgāks nekā tu, jo es viņu redzēju.
— Kad?
— Vakar vakarā.
— Še, pie tevis?
— Nē, pie tava nama durvīm, kur viņš bija redzējis mani ieiejam un gaidīja, kad atkal iznākšu.
— Un tu ar viņu runāji?
— Jā.
— Ak, Dievs, ko viņš teica?
— Viņš man lika priekšā kļūt par tavu vīru.
— Un?
— Es, Luīza, atteicos.
— Tu, Lorenco, atteicies!?
— Es atteicos.
— Un tomēr tu saki, ka mani mīlot.
— Jā, Luīza, taisni tāpēc, ka tevi mīlu, es atteicos.
— Ak, Dievs! Tu, Lorenco, man laikam gribi būt mūžīga mīkla? Un kāpēc tu atteicies?
— Tāpēc, ka tas brīdis vēl nav nācis. Uzklausi mani, Luīza… Tu zini, ko visu par mani runā Florencē?
— Ak, jā! — dedzīgi iesaucās jaunā meitene. — Bet es tev zvēru, ka nekad tam neesmu ticējusi.
— Neizliecies stiprāka, kā tu patiesībā esi, Luīza: ne vienu reizi vien tu par mani esi šaubījusies.
— Jā, tev taisnība, kad tu nebiji pie manis, Lorenco, bet tiklīdz es atkal ieraudzīju tevi un dzirdēju tavu balsi, tiklīdz es redzēju, ka tavs skatiens nogrimst manās acīs, kā pašreiz, tad es sev teicu: visa pasaule pieviļas, bet mans Lorenco mani neviļ!
— Un tev ir taisnība, Luīza. Padomā vien, ko es pārcietu, kad man tika piedāvāts manu sapņu lielākais dārgums un man vajadzēja tikai pamāt ar galvu, lai tas kļūtu mans, kad man vajadzēja tikai izstiept roku, lai to satvertu un es — atteicos, atteicos no tā, par ko es citos apstākļos būtu samaksājis ar savu dzīvību! Ak, Luīza, tu nezini, ko es pagājušajā naktī pārcietu! Cik daudz rūgtu asaru es esmu norijis un daudz dziļu moku man nācās noslēpt, tu to nekad nezināsi!
— Nabaga bērns! Lai Dievs aizdzen no tavas svētītās pieres visas tumšās bēdu ēnas, visu to postu un kaunu, kas aptumšo manējo!
Un smagi nopūzdamies, Lorencīno atspieda galvu rokās.
— Bet kāpēc tu atteicies? — jautāja meitene.
Lorencīno krampjaini satvēra jaunās meitenes rokas un, tās cieši spiezdams, teica:
— Tāpēc, ka man gan pietiek spēka panest to pazemojumu, kas gulstas uz mani, bet es nekad nespētu paciest, ka tas būtu jācieš tai, ko es mīlu. Tai, ko es mīlu vajag augstu nest savu cēlo, šķīsto, skaidro pieri, un šo jaunavīgo šķīstību, šo eņģeļa nevainību un nemainīgo skaidrību es esmu atradis tevī.
Viņš atkal smagi nopūtās un turpināja:
— Bet tiklīdz tu kļūtu Lorenco sieva, tu visu to zaudētu.
— Un tomēr, Lorenco, — kautrīgi ieminējās jaunā meitene, — reiz tomēr pienāks tā diena, kad starp mums vairs nebūs ne šķēršļu, ne noslēpumu? Reiz taču pienāks tā diena, kad mēs visiem varēsim atklāt mūsu mīlu?
— O, jā! — iesaucās Lorenco, pacēlis vienu roku pret debesīm un otru spiezdams pret krūtīm, — un es ceru, ka tā diena vairs nav tālu!..
— Ak, dārgais draugs, — teica meitene, — tā būs visskaistākā diena manā mūžā.
— Un tā būs liela diena visai Florencei, — turpināja Lorencīno, varbūt pirmo reizi aizraudamies savā entuziasmā. — Nekad vēl neviena hercogiene, uzkāpdama tronī, nebūs piedzīvojusi tādus gaviļu saucienus kā tu! Lai tikai Dievs un tava mīla mani neatstāj un es tev zvēru, Luīza, ka īstenība tālu pārsniegs tavus sapņus par laimi…
— Tātad, Lorenco, ja mans tēvs mani sauks…
— Ej droši pie viņa; saki tam, ka tava mīla ir tīra un nevainīga, un saki tam, ka manējā ir liela un mūžīga.
— Bet hercogs?
— Par to nebēdā, tā būs mana darīšana.
— Monsieur… — dzirdēja sulaini aiz durvīm saucām.
— Kas tur ir? — jautāja Lorencīno.
— Kāds komediants, kurš dzirdējis, ka jūs hercogam par uzjautrināšanu gribat uzvest kādu traģēdiju, un nu atnācis lūgt jūs uzņemt viņu jūsu trupā.
— Labi, — noteica Lorenco, — lai viņš pagaida. Es esmu ieslēdzies un un strādāju; drīz es atvēršu durvis un tad lai viņš ienāk.
Tad, pagriezies pret Luīžu, Lorenco teica:
— Bet tu, mans bērns, uzliec savu masku, lai neviens nezinātu, ka tu esi bijusi še. Izej caur šo istabu un šis slepenās kāpnes tevi novedīs pagalmā.
— Ardievu, mans Lorenco! Kad es tevi atkal redzēšu?
— Cerams vēl šonakt. Ak, jā, saki Luīza, kur atrodas tavs tēvs. Tu negribi teikt? Es saprotu tavs nav tavs noslēpums. Nu tad glabā vien…
— Nē, nē, priekš tevis, Lorenco, man nav nekādu noslēpumu! — izsaucās jaunā meitene, mezdamies sava mīļākā rokās.
— Mans tēvs ir Svētā Marka klosterī, brāļa Leonardo cellē. Ardievu!
Un viegli kā balodis, kas izpleš spārnus lidojumam, viņa devās uz
kāpnēm un pagriezusies vēl pameta ar roku pēdējā sveiciena skūpstu Lorencīnam.
Noliecies pār margām, viņš tai sekoja, kamēr vien to spēja saskatīt kāpņu spirālē. Kad tā vairs nebija redzama, viņš atvēra durvis un apsēdās pie galda, uz kura gulēja ar zeltu bagātīgi rotāta Damaskas pistole.
Cilvēks, kuru sulainis bija pieteicis, tūdaļ arī parādījās uz durvju sliekšņa.
VII
SKATS NO RASINA TRAĢĒDIJAS
>
Tas bija gadus trīsdesmit piecus vecs cilvēks, kurš savā jaunībā droši vien bija bijis viens no stingri klasiskajiem Dienviditālijas skaistuļu tipiem. Bet komedianta profesija bija piešķīrusi viņa vaibstiem tādu maiņveidu un pagurums bija tik agri piekaisījis viņa bārdu un matus ar sudrabu, ka tiešām grūti bija saskatīt klasisko cilvēku šinī nenoteiktā vecuma komediantā, kas nostājās Lorencīno priekšā.
Lorencīno kādu brīdi to uzlūkoja ar savu caururbjošo skatienu, kas likās spēja iespiesties līdz pašiem dvēseles dziļumiem, un tad pirmais pārtrauca klusēšanu, ko līdz šim komediants, jādomā, aiz cienības bija ievērojis.