Komediants :
Teic, Cēzar, 'ko vēl vairāk vēlēties tu vari,
Ir uzvarēti briti, tāpat gaili ari.
Pie ķēdes pavadā, lūk, Kartāga top vesta,
Un Romas vilku mātei Ēģipte ir m^sta;
Nav varas Eifratai pār saviem ūdeņiem,
Jo dzeramsile tā ir Romas kumeļiem,
Zūd visi šķēršļi, viss nu iet pēc tavas gribas,
Kas vakar dumpojās, lūdz šodien žēlastības.
Gan mīla, aprēķins, gan bailes, cerības:
Nu taviem likumiem ar prieku padodas,
No augstumiem, kur pērkons grauj un saule smej,
Tavs lepnais ērglis raugās pāri pasaulei.
Kā vēl tev vajag? Lūk, jau par dievišķu
Mēdz tevi daudzināt, teic, ko vēl gribi tu?
Vai Romu sodīt, ka tā tevi radīdama,
Ir radījusi vairāk nekā tikai cilvēku?
Lorencīno :
Klau, Brut, advokāt, pats zini tu, ka Romā
Ne runā, kā saki tu, ne arī domā,
Nē, tā nav Roma, draugs, bet patriciešu kava,
Ko žilbina mans vārds un kaitin' mana slava.
It sevišķi kopš viņas dienas nīsts es tieku,
Kad, cīnoties ar savu titānisko pretinieku,
Pie Farsalas es liku viņus sejā sist,
Un tik caur to vien nācās Pompejam tur krist,
Tu zini, Brut, ka ar mani tauta iet,
To dievi vēlās tā.
Komediants:
Klus\ Cēzar, klusu ciet!
Lai miers tā pīšļiem! būt par viņu klusēt mums, Jo tava uzvara var kļūi reiz noziegums. Un neapsmej, ko cīņā uzvarēji tu, Jo uzveicēju veiktais krizdams satriektu: Tā piemiņa ar katru dienu varenāka augs, Bet kauna traips būs tavai slavai viņa nāve, draugs, Par to vēl šodien varam debatēt, cik zinu; Bij' dievi tavā pusē, bet Kato bij' ar viņu.
Lorencīno:
Tā tīri liekas man, ka savā naidā cietā Ir Brutam labpaticis stāties verga vietā, Kas iet uz ratiem, kuros triumfators brauc, Un balsī svinīgā pa laikam skaļi sauc: (Kad pūlim cauri trumfgājiens ceļu šķir), „Lai Cēzars atceras, ka Cēzars cilvēks ir!"
Komediants:
Nē, Cēzars būtu dievs, ja Cēzars romiešiem To mantu atdotu, ko saņēmis no tiem, Bet ja viņš nodos Romu, tici jel man tu, Viņš nebūs dievs, pat sliktāks būs par cilvēku, Jo Cēzars tirāns ir… (ne draudēdams, bet lūdzoši) Bet ja tu redzētu
Še mani ceļos krītam un ja dzirdētu, Kā reizi pēdējo no sirds vēl lūdzu tevi: «Apžēlojies par romiešiem un pats par sevi!" Tev domas mainītos… Ak, briesmas! — nava tam Pat man ko atbildēt!..
Lorencīno :
Dod ceļu ķeizaram!
Komediants : Tad mirsti, tirān!
Un pie šiem vārdiem komediants, kurš pamazām bija pienācis Lorencīno gluži tuvu klāt, izrāva no drēbēm dunci un, nometis mēteli, deva Lorencīno tādu dūrienu, kas noteikti būtu bijis nāvīgs, ja vien dunča smaile nebūtu atdūrusies pret bruņukreklā tēraudu, ko zem drēbēm valkāja hercoga draugs.
Tomēr cirtiens bija tik spēcīgs, ka jaunais cilvēks sagrīļojās. — Ā! — iesaucās komediants, pārsteigts atkāpdamies. — Šis sātans ir bruņās!
Varbūt pirmo reizi savā mūžā Lorencīno skaļi iesmējās, tad ar vienu lēcienu viņš bija ieķēries komediantam rīklē un starp abiem sākās briesmīga, klusa cīņa, no kuras bija skaidri redzams, ka tai jābeidzas ar nāvi.
Ar pirmo acu uzmetienu šiem abiem cilvēkiem, no kuriem viens bija ar spēcīgiem muskuļotiem locekļiem, bet otrs trausls un vārgs, nevarēja būt ne mazāko šaubu, ka pirmajam ir visas izredzes palikt uzvarētājam. Tomēr pēc vienas minūtes izrādījās, ka atlēta muskuļu spēks sāka gurt un ar piesmakušu kliedzienu nogāzdamies uz parketa, viņš atradās sava trauslā pretinieka varā.
Tai pašā brīdī Lorencīno rokā pazibēja mazais, skaistais duncītis, kurš bija ass kā odzes dzelonis un ar kuru viņš vēl pirms stundas pie hercoga durstīja zelta florīnus.
Tad pielicis dunci pie komedianta rīkles, viņš aizelsies izsmejoši ierunājās:
— Ahā! Kā šķiet, tad lomas ir mainījušās, un šoreiz tas ir Cēzars, kurš nodurs Brutu…
— Vari pateikties Dievam, hercog Aleksandr! — uzvarētais nomurmināja piesmakušā balsī.
— A, — teica Lorencīno, atņemdams dunci no komedianta kakla, kur tas jau draudēja ieurbties, — vienu acumirkli… Ko tu tur teici?
— Es teicu, — ierunājās sbirs, — debesis negrib, ka Florence kļūtai brīva, jo tavā personā debesis ir devušas hercogam nesalaužamu vairogu.
— Ahā, — nomurmināja Lorencīno, — tātad tu gribēji nogalināt hercogu?
— Es esmu zvērējis, ka viņš mirs vienīgi no manas rokas.
— Velns un elle! Tas visu nostāda pavisam citā gaismā, — teica Lorencīno, atlaizdams savu pretinieku, — piecelies, apsēdies un pastāsti man par to. Es klausos.
Sbirs piecēlās uz viena ceļa, tad ar kauna pilnu izmisumu balsī teica:
— Lorenco, nesmejies par mani. Es gribēju tevi nonāvēt, man tas neizdevās, tu biji stiprāks… Pasauc savus ļaudis, liec mani aizvest pie karātavām un lai ar to viss būtu izbeigts.
— Es redzu, ka tu vēl runā, it kā še būtu noteicējs, — zobgalīgi piezīmēja Lorencīno. — Bet ja nu man būtu ienācis prātā ļaut tev dzīvot, saki, kas man to varētu liegt?
— Ļaut man dzīvot! — izsaucās sbirs, izstiepdams abas rokas pret jauno cilvēku. — Tu varētu ļaut man dzīvot?
— Varbūt gan, Mikele Tavolačīno, — atbildēja Lorencīno, ar sevišķu uzsvaru izrunādams tā cilvēka vārdu, kurš nupat bija tīkojis to nogalināt.
— Tu zini manu vārdu?— sbirs pārsteigts iesaucās.
— Varbūt arī visu tavu dzīves gājumu, mans nabaga Skoronkonkolo!
— Tad tu visu saproti, Lorencīno?
— Jā, es par šo notikumu dzirdēju runājam, es tai laikā biju Romā. Bet, nu, redzēsim, pastāsti man pats.
— Tā kā tu mani pazīsti, — teica Mikele, — tu arī zināsi, kas es reiz biju?
— Velns lai parauj! — teica Lorencīno, iekārtodamies, lai ērtāk varētu klausīties, — tu biji hercoga Aleksandra nerrs.
— Vai tu esi kādreiz mīlējis, Lorencīno?
— Es? — jautāja jaunais cilvēks saltā, griezīgā balsī.— Nekad!