— Bet es, lūk, reiz mīlēju; es biju reiz pietiekami neprātīgs, lai aizrautos. O, tu nezini, ko nozīmē būt atstumtam, padzītam un nicinātam nerram, ko viņa valdnieks, kad tas viņam apnicis, nodod savu galminieku rīcībā, lai tie ar viņu uzjautrinās. Tu nezini, kas tas ir, — no cilvēka pārvērsties par lietu, kas smej, raud un vaibstās…. Par lietu, kurai katrs uzsit, lai dzirdētu viņam patīkamu skaņu, par ķiparu, ko visi var raustīt aiz diedziņa… Lūk, tas es biju!..
Un, lūk, šinī visdziļākajā pazemojumā, šinī vistumšākajā naktī kādudien pēkšņi man pamirdzēja gaišs saules stars: mani iemīlēja kāda jauna meitene. Viņa bija maigs un mīļš bērns, jauna, nevainīga un smaidīga. Vistīrākais lilijas zieds nespēja sacensties ar viņas pieres baltumu; rozes pumpuram izplūkta ziedlapiņa nebija svaigāka par viņas smalko vaigu. Un viņa mani mīlēja, mani!..
Vai jūs saprotiet, monsieur?.. Mani, nabaga nerru, manu vientuļo sirdi, manu nabaga apmāto galvu! Toreiz es vēl cerēju, kā to dara visi cilvēki; es sapņoju par mīlas laimi, es sapņoju par ģimenes priekiem. Es uzmeklēju hercogu un lūdzu viņam atļauju precēties.
Viņš sāka skaļi smieties.
„Precēties!" viņš izsaucās, „tu gribi precēties!.. Mans nabaga nerrs, tu patiesi esi kļuvis traks. Vai tad tu nemaz nezini, kas ir laulības dzīve? Vai tu neesi ievērojis — kopš tā laika, kamēr es esmu apprecējies, mani ir daudz grūtāk uzjautrināt? Un tāpat arī tu, mans nabaga Skoronkonkolo, tiklīdz būsi apprecējies, kļūsi bēdīgs, īgns un noraizējies. Tiklīdz būsi apprecējies, tu mani nemaz vairs nespēsi uzjautrināt. Pietiek, nerr, par to runāt, un ja tu man vēlreiz to atgādināsi, es likšu tev uzskaitīt divdesmit pārus rīkšu.
Nākamajā dienā es viņam atkal par to ieminējos un hercogs turēja vārdu… Džakopo un ungārs mani pēra līdz asinīm. Un tomēr es riskēju runāt vēl trešajā dienā.
„Nu," viņš teica, „es redzu, ka tā slimība ir iesakņojusies un še ir vajadzīgi stiprāki līdzekļi."
Tad laipnā balsī kā kungs, kas interesējas par savu kalpotāju priekiem un bēdām, viņš man noprasīja manas mīļotās vārdu un viņas ģimenes adresi. Būdams pārliecināts, ka viņš ir piekritis manas sirds tieksmēm, es nokritu pie viņa kājām, noskūpstīju tā ceļus; tad steigšus devos pie Nellas un mēs pavadījām to dienu neizsakāmā laimē. Vakarā pilī tika sarīkota orģija; tur bija hercogs, tur bijs Frančesko Gičardīni, Aleksandrs Vitelli, Andrē Salviati un arī es, jo es biju spiests piedalīties visās orģijās. Kad no vīna un mūzikas viņi bija jau diezgan iekaisuši, durvis atvērās un viņu vidū tika iegrūsta jauna meitene… Šī šķīstā, šī mocekle, monsieur, bija tā, kuru es tā mīlēju, kuras dēļ es būtu atdevis savu dzīvību, savu dvēseli… tā bija Nella…
— O, — iesaucās sbirs uz ceļgaliem pievilkdamies pie Lorencīno, — ļaujiet man dzīvot, monsieur, ļaujiet man atriebties, un, goda vārds, tiklīdz es būšu nožņaudzis šo tīģeri, es atnākšu nogulšos atkal pie jūsu kājām un atsedzis kaklu, teikšu: „Nu, Lorencīno, ir tava kārta! Atriebies man, kā esmu atriebies viņam!"
— Bet tas vēl nav viss, Mikele, — teica Lorencīno, pēc kura sejas izteiksmes ne par matu nebija redzams, kādu iespaidu uz viņu ir atstājis dzirdētais stāsts.
— Ko jūs vēl gribat, lai es jums saku, un ko gan nozīmē beigas? — teica sbirs. — Es aizbēgu no šī nolādētā galma. Es skrēju, kamēr tiku pāri Toskānas robežām. Boloņā es sastapu Filipu Stroci. Es zināju, ka viņš ir viens no hercoga nāvīgākajiem ienaidniekiem, un iestājos viņa dienestā ar to vienīgo noteikumu, ka, atgriežoties Florencē, es būšu tas, kas hercogu nodurs. Vakarvakarā mēs ieradāmies. Tai brīdī, kad gājām garām Santa Kroče klosterim, no turienes iznesa Nellas līķi; viņa bija mirusi aiz kauna, sāpēm un dvēseles izmisuma… Nu, es jums esmu pateicis visu!
— Jā, un kas attiecas uz pārējo — uz Fīlipa Stroci pavēli mani nogalināt, tāpēc ka negribēju precēt viņa meitu, uz tavu neizdevušos mēģinājumu un visu, kas še notika, tad par to nav vērts runāt, es saprotu…
Lorencīno apklusa un pēc brīža atkal turpināja:
— Nu, labi, Mikele: atbildi man sekojošo… Jā, tai vietā, lai sauktu savus ļaudis un liktu tevi pakārt, kā tu pats man nupat vēl teici, es tev atdodu dzīvību un arī brīvību, bet tikai ar vienu nosacījumu?
— Es pieņemu to pat nezinādams, ko no manis prasa, — iesaucās sbirs, — es to apliecinātu ar savu dzīvību un asinīm.
— Mikele, — tumši teica Lorencīno,— arī es gribu kādam atriebties.
— O! — iesaucās sbirs, — jums grandsiņjoriem tas ir viegli izdarāms.
— Tu maldies, Mikele, jo tas ir kāds no hercoga tuvākajiem draugiem, kas arī piedalījies Nellas orģijā.
— O, Lorencīno, es esmu tavā rīcībā! Un ja tu baidies, ka es nepazū- du vai neaizbēgu, liec mani ieslodzīt visdziļākajā pagrabā, kura atslēgas glabātos vienīgi pie tevis, un izlaid mani tikai tādēļ, lai nogalinātu tavu ienaidnieku… Bet pēc tam… ak, pēc tam atstāj man hercogu!
— Lai notiek, bet kas man garantēs tavu uzticību?
— Es zvēru pie Nellas dvēseles pestīšanas! — svinīgi teica sbirs, paceldams roku. — Un tagad pavēli man! Ko lai es daru?
— To, ko tu vislabāk gribētu… Atgriezies pie Stroci, kurš tevi jau droši vien ar nepacietību gaida; saki, ka tev neizdevās pie manis iekļūt; ka tu mani šodien vēl neesi nogalinājis, bet ka tu to izdarīsi rīt.
— Un tad?
— Tad, piebilstot vēl to, ka tev ik nakti no vienpadsmitiem līdz vieniem jāpastaigājas Larga ielā, būtu viss, ko es no tevis prasu.
— Vai jūs, monsieur, man tur kādu atsūtīsit?
— Nē, kad tu man būsi vajadzīgs, es tevi paņemšu pats.
— Un tas būs viss, ko jūs man pavēlat?
— Jā, ej! Ak tā, tev varbūt ir vajadzīga nauda?
Un Lorencīno pasniedza Mikelem maku pilnu ar zeltu.
— Paldies! — teica sbirs atsacīdamies, — bet jūs man varētu uzdāvāt kaut ko vērtīgāku.
— Labprāt.
— Ļaujiet man ņemt vienu zobenu no šīs kolekcijas.