— Izvēlies!
Mikele citu pēc cita apskatīja piecus vai sešus rapierus, kas karājās pie sienas, un beidzot apstājās pie kāda Brešas asmens.
— Lūk, šito, monsieur, — viņš teica.
— Ņem, — atteica Lorencīno.
Tad pats pie sevis nomurmināja:
— Skat, šis nerrs izrādās pazinējs.
— Kā tad paliek? — jautāja Mikele.
— Larga ielā, no pulkstens vienpadsmitiem līdz pulkstens vieniem no rīta.
— Šonakt?
— Šonakt un visas citas naktis.
— Tad ir norunāts, monsieur, — teica sbirs, apjozdams zobenu, • — varat uz mani paļauties.
— Velns lai parauj! Es domāju! — iesaucās Lorencīno.
Un kad sbirs bija jau pazudis priekšistabā, jaunais cilvēks smaidīdams noteica: w
— Man liekas, ka es esmu laimīgāks nekā Diogēns, un būšu atradis savu cilvēku.
Tad kādu brīdi viņš stāvēja domīgs, it kā pūlētos atcerēties kādu svarīgu lietu, kas tam vēl bija nokārtojama.
Pēkšņi viņš iesita sev pa pieri:
— Nu, lūk, es aizmirstu pašu svarīgāko.
Un apsēdies pie galda, viņš uzrakstīja:
„Fīlips Stroci ir Svētā Marka klosterī, brāļa Leonardo cellē."
Uz kunga svilpienu ieradās Birbants.
— Hercogam Aleksandram, — teica Lorencīno, — un, lejā iedams, pasaki, ka es nevienam neesmu mājā, izņemot, monsieur hercogu, kuram esmu sastopams katrā laikā.
VII
BRĀĻA LEONARDO CELLE
»
Svētā Marka klosteris, kurā Fīlips Stroci bija patvēries, atradās starp Larga un Kokomero ielām, kas pieder pie skaistākajām visā Florencē. Vēl šodien tas ir ceļamērķis daudziem ceļotājiem, ko pievelk gan mākslinieciski, gan reliģiski motīvi. Pirmos saista Beato Angeliko gleznas un freskas, otrus — mocekļa Savonarolas piemiņa.
Šā cilvēka piemiņa Florencē ir tik lielā cieņā, ka tur atstāsta viņa pēdējos brīžus un citē viņa pēdējos vārdus, it kā tie būtu teikti vēl vakar. Viņa soda vieta katru gadu tiek greznota ar puķēm. Un, lūk, kādā šā cilvēka bijušā skolēna cellē bija ieslēgts Fīlips Stroci.
Trimdinieks jutās gluži mierīgs. No rīta viņš bija aizsūtījis savu saimnieku pie Luīzas. Brālis Leonardo, aiznesdams tai tēva pārmetumus, bija panācis no meitenes pilnīgu atzīšanos un atgriezies viņš sniedza abas rokas Stroci, teikdams:
— Jums atliek tikai apskaut, mīlēt un svētīt jūsu bērnu un piedot šim Lorencīno.
— Bet es jums saku, ka viņa to mīl? — iesaucās sirmgalvis, — es jums saku, ka redzēju to iznākam no viņas mājas pulkstens divos no rīta! Un es jums saku, ka tas ir nelietis!
— Jā, — apstiprināja mūks, — viņa to mīl ar tīru māsas mīlestību.
— Un Lorencīno būtu tas, kurš spētu viņu mīlēt kā brālis! Es gan nesaprotu, kā jūs, mans tēvs, kas esat paradis ieskatīties cilvēku dvēselēs, tā varat runāt! Kā jūs vēl varat aizstāvēt šo nelieti!?
Mūks domīgi klusēja, tad, uzlicis roku uz Stroci pleca, teica:
— Jā, mans dēls, tā ir, kā tu saki. Daudz dvēseļu es esmu pārbaudījis un nebūs daudz to krēslaino bezdibeņu, kur verd cilvēcīgas kaislības un kuru dziļumus es vēl nebūtu mērījis. Klausies, Stroci, ko tev teikšu! Lorencīno ir viens no tiem, kuru apslēptās domas es neesmu spējis izdibināt. Un tomēr es esmu viņu vērojis vairāk nekā kuru katru citu, jo, kā tu pats zini, uz viņu republikāņi ilgu laiku lika visas savas cerības. Nu, lūk, jo vairāk es iedziļinos citos cilvēkos, jo mazāk es varēju ieskatīties viņa sirdī. Nu jau būs gads, kopš viņš ir atgriezies no Romas, un no tā laika viņš ir kļuvis neizdibināms ne tikai citu, bet arī mūsu acīm, jo pēc atgriešanās viņš ne reizi nav tuvojies bikts krēslam.
— O! — iesaucās mūks, bailēs nodrebēdams, — ko gan dzirdēs tas, kurš pirmais klausīsies šā cilvēka grēksūdzi!
— Jā, — drūmi piebalsoja Fīlips Stroci, — ja vien viņš nenomirs bez grēka atlaišanas.
Brālis Leonardo papurināja galvu.
— Bet tas nav svarīgi, — viņš teica, — ja šis cilvēks mīl, tad viņam nav vēl viss zudis. Mīla ir ticība, un tā sirds, kurā saglabājies kaut stariņš mīlas, nekad nav gluži atrāvusies no Dieva.
— Jau tā es esmu diezgan nelaimīgs! — izsaucās Stroci, — bet lai galīgi salauztu manu šaubu nomākto sirdi, vajadzēja vēl gadīties, ka šis cilvēks ir iemīlējis Luīzi un tā viņam atbild ar pretmīlu.
— Stroci, Stroci, — teica mūks, — tai vietā, lai gauztos uz debesīm, tev vajadzētu tām pateikties, ka nabaga no visiem pamestais bērns, mīlēdama kā sieviete, tomēr paklausot tēva vārdam, ir palikusi tīra kā eņģelis.
— O, ja es tam spētu ticēt! — nomurmināja Stroci.
— Tici, es tev to varu apzvērēt, — teica brālis Leonardo, izstiepdams roku.
Nabaga tēvs, kura sirds bija pārpilna, iesaucās:
— Bet kāpēc tad viņa pati nenāk un man to nepasaka? Man šķiet, ja viņa pati man to teiktu, es vairs nešaubītos.
— Lūk, še es esmu, nešaubaties vairs, tēt! — iesaucās Luīza, ko mūks bija ievedis blakus cellē, kur tā bija noklausījusies visu, gaidīdama uz pirmo sirsnīgāko vārdu no tēva mutes, lai varētu mesties viņam ap kaklu.
Tai pašā mirklī, kad meita ienāca pa vienām durvīm, mūks, negribēdams traucēt abu saredzēšanās priekus, izgāja pa otrām.
Tas bija acu mirklis, kur vārdi un skūpsti jaucās cits caur citu un kur tikai vienīgi Dievs varēja sadzirdēt tos klusos pateicības čukstus, ko viņam sūtīja tēvs un meita.
Tad Stroci apskatījās pēc Leonardo un pamanīja viņu aizejam.
— Vai jūs, mans tēvs, mūs atstājiet? — viņš jautāja.
— Laime paiet tik drīz, — teica mūks, — ka, ja kāds cilvēks ir laimīgs, ir labi, ja ir vēl kāds otrs, kas tad par viņu lūdz Dievu.
Un brālis Leonardo aizvēra durvis.
Stroci, kas priekos bija mazāk izturīgs nekā bēdās, nokrita uz koka sola, kas stingrajam dominikānim noderēja kā sēdeklis.