— Visvienalga, Luīza, — galvu kratīdams, teica Stroci, — aiz šīs žēlastības slēpjas kāds briesmīgs noslēpums. Bet, tas nav svarīgi, tā kā mums ir dots pusstunda laika, tad pacentīsimies to izmantot, jo ir ļoti iespējams, ka tie ir pēdējie brīži, ko mēi pavadam kopā.
— Tēt! — iekliedzās Luīza.
— Dievs tev, mana meita, ir devis spēku, — teica sirmgalvis, — un es varu runāt ar tevi nevis kā ar bērnu, bet kā ar sievieti.
— Ak, Dievs! Tēv, jūs mani baidāt, — čukstēja jaunā meitene.
— Tu pazīsti cilvēku, kas prasa manu galvu, tu pazīsti tiesnešus, kas par mani spriež!
— Tēt, vai jūs būtu jau notiesāts?
— Nē… vēl ne… bet ka mani notiesās, par to nav ko šaubīties. Tātad atbildi man, it kā mans nāves sprieduma būtu jau pasludināts. Neaizmirsti, ka tas, ko es tev prasu, būs mana stiprināšana nāves stundā. Neaizmirsti, ka notiesātam atliek tikai mirt, bet mirt kā kristīgam cilvēkam pieklājas: bez lāstiem un bez zaimošanas.
— Ak, Dievs, es tev pateicos! — čukstēja brālis Leonardo, — ka tu esi atsūtījis šo eņģeli, lai tas viņam atdotu prātu, ko tas gandrīz vai jau bija zaudējis.
— Kas man, tēt, ir jādara, lai jums atdotu mieru? Sakiet, un es tūdaļ paklausīšu.
— Luīza… — Stroci svinīgi teica, — kad tu redzēsi taisām man ešafotu, kad tu zināsi, ka es eju uz soda vietu, zvēri man, ka tu nespersi ne soli pie šā cilvēka, lai mani glābtu, kaut arī ar to izpelnītos manu dzīvību! Zvēri man, ka nekad nebūs nekāda sakara starp tavu nevainību un viņa nelietību. Jo pie tavas mātes dvēseles miera, pie manas bezgalīgas mīlestības uz tevi, Luīza, es tev zvēru, ka tā tu manis neizglābsi, bet ka tad es miršu izmisumā… un, pazudinājusi mani zemes virsū, tu, nabaga bērns, manis vairs neatradīsi debesīs.
Lai viņas solījums būtu svinīgāks, Luīza nometās ceļos, ielika abas rokas sirmgalvja rokās un teica:
— Tēvs, mans tēvs, es jums to zvēru un Dievs lai mani soda, ja es šo zvērastu lauztu!
— Tas vēl nav viss, — teica Stroci, uzlikdams abas rokas meitai uz galvas un nolūkodamies tanī ar dziļu maigumu, — tās briesmas, kas tev uzmāksies manā tiesāšanas laikā, var vēl turpināties pēc manas nāves… Ko hercogs nebūs varējis panākt ar iebiedēšanu, viņš var lūkot panākt ar varu.
— Tēt! — iesaucās Luīza.
— Viņš var visu un viņš drīkst visu! — turpināja sirmgalvis. — Viņš ir nelietis!
— Ak, Dievs! — murmināja jaunā meitene, paslēpdama rokās nosarkušo seju.
— Luīza, — neatlaidās Fīlips, — tu tačū labāk mirtu jauna un nevainīga, nekā dzīvotu kaunā un negodā?
— Jā, jā, simtkārt labāk! Tūkstoškārt. Dievs mans liecinieks!
— Nu, labi… — teica Stroci, un viņa balss sāka drebēt, — ja tu kādreiz kristu šā cilvēka rokās, ja tev nebūtu vairs nekāda līdzekļa no viņa aizbēgt… un ja pat Dieva žēlastība neatstātu tev vairs nekādas cerības…
— Tālāk, tālāk, tēv!
— Nu, lūk, viens dārgums man vēl ir palicis, ko līdz šim esmu noslēpis no visu acīm: pēdējais mierinātājs, cēlākais draugs, kam vajadzēja atvieglot manas mokas un paglābt no ešafota… Tā ir inde…
— Tēt, dodiet man to! — iesaucās Luīza, izpratusi sirmgalvja runas nolūku.
— Labi, Luīza, labi, — teica Fīlips, — es tev pateicos. Šinī flakonā ir brīvība, gods… ņem to, Luīza, es atdodu to tev… Un neaizmirsti, ka tu esi Stroci meita!
— Mans tēvs, es darīšu, kā jūs to vēlaties, to es jums zvēru!
Un pastiprinādama savus vārdus ar žestu, viņa svinīgi pacēla roku.
— Pateicos! — teica Fīlips, — tagad es varēšu mierīgi mirt. Un tu, mans Dievs, kas dzirdi šo zvērastu, tu taču ļausi to izpildīt.
Šai brīdī atvērās cietuma durvis un tajās parādījās tas pats tiesas sulainis, kas bija ievedis Luīžu. Tikai šoreiz līdz ar viņu bija ieradies kāds cilvēks maskā.
Maska ienāca un nostājās pie durvīm.
— Atļautā pusstunda ir beigusies, — teica sulainis, vērsdamies pie jaunās meitenes, — jums jāseko man.
— Vai tiešām jau! — iesaucās Luīza.
— Ej, mans bērns, un lai Dievs tevi svētī, — teica Stroci.
— Vēl vienu brītiņu, tikai dažas sekundes! — rokas lauzīdama, viņa lūdzās.
— Nē, ej, tagad, ej! Šie cilvēki nepazīst žēlastības. Ardievu, bērns!
— Ardievu, tēt! — teica Luīza.
— Uz redzēšanos debesīs! — piebilda brālis Leonardo.
— Ak, Dievs! — stenēja Stroci, rokas lauzīdams.
— Dūšu, nabaga tēvs, dūšu! — mierināja viņu brālis Leonardo, spiezdams to pie savām krūtīm.
Pa to laiku sulainis aizveda Luīžu.
Tai brīdī, kad viņi gāja garām maskai, tā pačukstēja:
— Luīza!
Dzirdot šo balsi, jaunā meiča nodrebēja.
— Lorencīno! — viņa izdvesa.
— Vai tu man vēl arvien uzticies? — jautāja maska.
— Vairāk nekā jebkad!
— Labi, tad šovakar.
— Šovakar, — gluži klusi atkārtoja meitene.
Un viņa izgāja ar drosmes un cerību pilnu sirdi.
Durvis aizvērās un maska palika stāvam viena starp cietumniekiem, kuru skatieni urbās tajā ar izbrīnu un draudiem.
Tikai Fīlips Stroci, kuru atbalstīja brālis Leonardo, sāpju pārņemts, to neievēroja.
Tad Vitorio Paci, paspēris soli uz maskas pusi, pirmais to uzrunāja.
— Kas tu esi, ka ierodies starp mums maskā? Vai tu esi kāds no Maurīcija spiegiem? Vai hercoga sbirs?
— Vai tu esi bendes kalps? Mēs esam gatavi gulties uz moku sola, — teica Bernardo Korzīni.
— Varbūt tu esi pats bende? — jautāja Selvadžo Aldobrandīni, ar pūlēm uzsliedamies kājās. — Mēs esam gatavi mirt!
— Runā taču, nelaimes putns! — uzstāja Vittorio. — Kādas vēstis tu mums nes?
— Es jums nesu tādu vēsti, — teica Lorencīno, noņemdams masku, — ka jūs visi esat notiesāti uz nāvi un ka sods tiks izpildīts rīt gaismai austot.
— Lorenco! — visi cietumnieki reizē iesaucās.
— Lorencīno! — atkārtoja brālis Leonardo un Stroci.