— Ko tu še meklē? — jautāja Vitorio Paci.
— Ko tu še gribi? — uzstāja Bernardo Korzīni.
— Vai tad jums tas ir svarīgi? — atjautāja Lorencīno. — Jums, kam šinī pasaulē vēl tikai atliek pielūgt Dievu un mirt.
Tagad panāca uz priekšu brālis Leonardo.
— Lorenco, — viņš teica, — vai tu esi nokāpis Katakombās, lai ņirgātos par mocekļiem? Ko tu še gribi darīt?
— To tu, mūk, tūdaļ uzzināsi, jo tieši tevi es meklēju.
— Ko tu no manis gribi?
— Saki šiem cilvēkiem, lai viņi aiziet, cik tālu vien iespējams un atstāj mūs divatā.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka man tev jāatklāj kāds noslēpums, un tā, kā ari es pašreiz atrodos nāves briesmās, es gribu, lai tu pieņemtu manu grēksūdzi.
— Tavu grēksūdzi! — iesaucās brālis Leonardo, atkāpdamies soli atpakaļ.
— Jā.
— Es lai pieņemu tavu grēksūdzi! — atkārtoja mūks nobijies, — un kāpēc es, bet ne kāds cits?
— Tāpēc, ka tu esi uz nāvi notiesāts, tāpēc, ka tava dzīvība ir atkarīga no mana noslēpuma, un beidzot tāpēc, ka visā Florencē tu esi vienīgais, kam es uzticu savu grēksūdzes noslēpumu.
— Brāļi, paejiet tālāk! — teica mūks Leonardo nobālis, jo kā viņš jau bija izteicies Stroci, viņš nojauta, ka tam nāksies dzirdēt kaut ko briesmīgu.
Cietumnieki paklausīja. Brālis Leonardo apsēdās kolonnas pakājē un Lorencīno nometās viņa priekšā ceļos.
— Godājamais tēvs, — teica jaunais cilvēks, — nu jau ir gads, kopš es atgriezos Florencē, un jau toreiz manī bija nobriedis plāns, ko es šodien gribu īstenot.
Tikko atgriezies savā dzimtajā pilsētā, es, baidīdamies, ka nepiedzejoju citiem tās pašas izjūtas, kas bija pārņēmušas mani, es krustām šķērsām izstaigāju dažādus pilsētas iecirkņus. Es apvaicājos bagātnieku pilīs un nabagu būdiņās, Es sastapos gan ar lepniem patriciešiem, gan ar nabaga strādniekiem. Un tikai viena balss kā milzīga nopūta pacēlās no visām pusēm, sūdzēdamās par hercogu Aleksandru. Viens tam atprasīja savu naudu, otrs savu godu, šim bija paņemts tēvs un tam bija paņemts dēls. Visi raudāja, žēlojās un apsūdzēja. Tad es teicu sev: „Nē, tas nav taisnīgi, ka viena tirāna dēļ tā jācieš visai tautai.
— Ak, — nomurmināja brālis Leonardo, — tas ko mēs sapņojām, ir bijis taisnība.
— Un tad, — turpināja Lorencīno, — es sāku apskatīties visapkārt. Es redzēju, ka negods bija visās sejās, bailes visās sirdīs un nelietība katrā dvēselē. Es meklēju, kam varētu pieslieties, un jutu, ka viss grīļojas un ļogās. Nodevība bija visur: gan ārā, gan iekšā. Tā iezagās ģimenēs, bija sastopama publiskos laukumos, kur tā ielaidās debatēs. Nodevība nosēdās pie laulātu ļaužu pavarda un apstājās uz krustceļiem! Tad es sapratu, ka, ja šādos apstākļos kādam ienāktu prātā organizēt sazvērestību, viņš drīkstētu uzticēties vienīgi paša domām un par biedru uzskatīt vienīgi savu roku. Es sapratu, ka tam, līdzīgi pirmajam Brutam, jāaizklāj sava seja ar pietiekami biezu segu, lai neviens skatiens nevarētu tai izurbties cauri. Un tā, lūk, Lorenco kļuva par Lorencīno.
— Turpini, mans dēls, — teica mūks, smagi elpodams.
— Vajadzējs piekļūt pie hercoga, — turpināja jaunais cilvēks. — Vajadzēja panākt, ka viņš neuzticētos nevienam, un vajadzēja panākt, ka viņš uzticētos man. Tā es kļuvu viņa galminieks, viņa dienderis, viņa nerrs. Es ne tik vien izpildīju viņa pavēles, es jau paredzēju viņa iegribas un aizsteidzos priekšā viņa kārībām. Veselu gadu Florence mani sauca par nodevēju, nelieti, nelgu! Veselu gadu mani smagāk nekā kapakmens nospieda manu līdzpilsoņu nicināšana; veselu gadu visas sirdis, izņemot vienu vienīgu, šaubījās par mani. Beidzot esmu sasniedzis mērķi, ko gribēju sasniegt, beidzot esmu sava garā un grūtā ceļa galā… Godājamais tēvs, šonakt es nogalināšu hercogu Aleksandru.
— Runā klusāk… runā klusāk! — nomurmināja brālis Leonardo.
— Bet, — turpināja Lorencīno, — hercogs ir spēcīgs, veikls un drošs. Var gadīties, ka, mēģinādams glābt Florenci, es pats krītu cīņā. Tātad man ir vajadzīga grēku atlaišana in art icu Jo mortis. Dodiet man to, tēvs dodiet bez kavēšanās! Man šķiet, es esmu pietiekami daudz cietis virs zemes, lai jūs man neliegtu ieeju debesīs!
— Lorencīno, — teica priesteris, — es zinu, ka šis grēks ir attaisnojams; bet es ņemu šo grēku uz sevi. Un kad Dievs tevi aicinās savā priekšā, lai tu atbildētu par tām asinīm, ko tu izliesi, es nostāšos tavā vietā un teikšu: „Kungs, nemeklē vainīgo… Vainīgais stāv tavā priekšā."
— Labi, tas būtu viss, — teica Lorencīno. — Tagad arī viņš, tāpat kā jūs, ir notiesāts. Viņa laiks drīz būs klāt… Kad rīt, tēv, atnāks pēc jums, sauciet visi: „Hercogs Aleksandrs ir miris! Lorencīno viņu ir nogalinājis! Ejiet uz Lorencīno māju un tur jūs atradīsiet viņa līķi". Tad bende pats nodrebēs, ļaužu pūlis trauksies uz manu māju Larga ielā, atradīs tur hercoga līķi un tai vietā, lai ietu uz ešafotu, jūs iesit savu triumfa gājienu.
— Un tu?
— Es? Es atvēršu tautai tās istabas durvis, kur gulēs hercoga līķis. Tagad es esmu pateicis visu, kas man jums bija sakāms. Ardievu, godājamais tēv!
Tad, paspēris soli uz pārējo cietumnieku pusi, kas bija nostājušies pie durvīm, viņš teica:
— Ceļu, kungi!
— Bet ja nu mēs tev nedosim ceļu? — jautāja Vitorio Paci.
— Ja mums ir ienācis prātā pirms nāves tev vēl atriebties? — piezīmēja Stroci.
Un visi kopā, neizslēdzot pat ievainoto Selvadžo Aldobrandīni, kas mēģināja aizvilkties līdz jaunajam cilvēkam, tie sauca cits caur citu:
— Nāvi tam, kas mūs ir pārdevis! Nāvi nodevējam! Nāvi nelietim! Lorencīno savilka uzacis un uzlika roku uz zobena spala, bet tad viņš
izdzirda, ka brālis Leonardo tam iečukstēja ausī:
— Mierā, Lorenco! Tās ir pēdējās mokas tavā sāpju ceļā un pēdējais ērkšķis tavā vainagā!