Mikele velti mēģināja iejaukties šajā cīņā: abi cīnītāji bija tā sakļāvušies, ka neskatoties uz visu viņa vēlēšanos dot hercogam nāves dūrienu, viņš to nedrīkstēja darīt aiz bailēm, ka netrāpa otram.
Beidzot viņš, tāpat kā Lorencīno, nometa zobenu, izvilka savu dunci un pieplaka cīnītāju kamolam, kas valstījās pa grīdu krēslainajā kamīna uguns atspīdumā. Beidzot viņš sataustīja hercogs kaklu, ietrieca tur dunča asmeni un, tā kā hercogs vēl nedomāja krist, viņš — kā saka vēsturnieks Varši — tik ilgi rakņājās pa rētu, kamēr pārgrieza artēriju.
Vēl pēdējo reizi smagi iegārdzamies, hercogs nogāzās, aizraudams līdz kritienā Lorencīno un Miķeli.
Abi tūdaļ atkal bija kājās un, atkāpušies soli atpakaļ, paši nobijās, redzēdami viens otra bālo seju un asinīs samirkušās drēbes.
— Man liekas, ka viņš ir beigts, — pirmais ierunājās sbirs.
Bet tā kā Lorencīno, šaubīdamies papurināja galvu, viņš pacēla no grīdas savu zobenu un viegli iedūra hercogam, kurš vairs nekustējās.
Viņu priekšā gulēja līķis.
Tagad Lorenco iedomājās Luīžu un kādas bailes viņai bija nācies pārciest. Par cīņas laiku, kas ilga kādas desmit minūtes, viņš bija dzirdējis to blakus istabā reizes divas vai trīs apspiesti ievaidāmies.
Viņš steidzīgi atvēra durvis un sauca tās vārdu, atbildes nebija.
Krēslainajā gaismā, kas iespīdēja no priekšistabas, viņš saskatīja to guļam zemē uz tepiķa.
Ar vienu lēcienu Lorencīno bija pie tās, saņēma viņu rokās, un domādams, ka meitene ir vienkārši paģībusi, iznesa to priekšistabā, kur, noguldījis kamīna priekšā, viņš atbalstīja tās galvu sev klēpī un neaprakstāmu baiļu pārņemts sauca tās vārdu.
Luīza atvēra acis un Lorencīno priekā iekliedzās.
Viņam likās, ka meitene pamostas.
Bet Luīza dziestošā balsī čukstēja:
— Piedod man, mans visumīļais Lorencīno! Es tomēr par tevi šaubījos un es tev jau teicu, ka tiklīdz šaubīšos par tevi, tai brīdī es miršu.
— Ko tas nozīmē? Ko? — iesaucās Lorencīno. — Runā! Saki!
— Mans tēvs man iedeva… Ja es kristu hercoga rokās, šo flakonu ar indi… un es, es domāju, ka ne tik vien esmu kritusi hercoga rokās, bet arī, ka tu esi viņam nodevis…
— Un tad? Ko tālāk? — iekliedzās Lorencīno.
— Skaties… — teica meitene.
— Flakons ir tukšs! — ievaidējās jaunais cilvēks.
Tad pusārprātigs dvēseles mokās, viņš satvēra rokās meitenes ķermeni un traucās ar to lejā pa trepēm, atstādams hercoga līķi savā istabā.
Pēc viņa Mikele gluži mierīgi aizvēra istabas durvis un, tikpat rūpīgi aizdarījis ārdurvis, izgāja.
Neinteresēdamies vairs ne par notikušo, ne par Lorencīno, viņš devās taisni uz Santissima Annunciatas laukuma stūri, tur nometās ceļos Dievmātes tēla priekšā un no sirds dziļumiem pateirās Madonnai par tās žēlastību, ka viņam tik labi izdevusies šī briesmīgā slepkavība.
BEIGU VĀRDS
* Visiem zināms, kā beidzās šī drausmīgā Florences drāma, kuru mēs še esam attēlojuši galvenajos vilcienos.
Lieku reizi pasaule pārliecinājās par to neapgāžamo patiesību, ka gandrīz vai vienmēr duncis gan pārcērt, bet neatrisina.
Kā pēc Pompeja uzvarētāja Cēzara nāves par Romas valdnieku kļuva Oktaviāns, tāpat arī pēc Aleksandra par Florences valdnieku kļuva jaunais Koms I, par kuru jau ieminējāmies šā stāsta sākumā un kuram, pateicoties viņa tēva Melno Bandu 2ana popularitātei, kā arī viņa jaunībai, skaistumam un tam apstāklim, ka florencieši jau bija pieraduši pie verdzības, ceļš uz troni bija nolīdzināts.
Viņš nosēdās tanī, pateicoties zvērastam, ar kuru viņš kardinālam Cibo svēti apsolījās turēt šos četrus solījumus:
pirmkārt, izturēties taisnīgi pret nabagiem un bagātiem; otrkārt, nekad necensties atjaunot Florencē ķeizara varu; treškārt, atriebt hercoga Aleksandra nāvi;
ceturtkārt, izturēties labvēlīgi pret viņa īstajiem bērniem sinjoru Jūliju un sinjorinu Jūliju.
Koms to apzvērēja un izvēlējās par savu devīzi šādu Vergīlija rindu: — Primo avulso, non dcficit alter.
Bet ar Komu notika tāpat, kā tas notiek ar visiem, kurus negaidīts apvērsums paceļ varas augstumos.
Pie pirmās troņa pakāpes viņš saņēma saistošus noteikumus, pie pēdējā viņš tos atmeta.
Vienīgais solījums, kuram tas palika uzticīgs, bija atriebība. Tūlīt otrā dienā pēc slepkavības, tiklīdz kardināls Cibo uzzināja par hercoga Aleksandra nāvi, viņš saprata, cik bīstamā stāvoklī viņu nostāda Stroci un tā biedru atrašanās pilsētā… Tā kā hercogs bija miris, viņus vairs nevarēja notiesāt… Bet, atrodoties pilsētā, viņi nepieļautu Cita hercoga proklamēšanu.
Tāpēc viņiem paziņoja, ka hercogs tos ir apžēlojis, izlaida no Bargello, aizveda līdz robežām un tur palaida brīvībā.
Viņi devās uz Venēciju.
Un tikai tur Stroci no paša Lorencīno mutes pirmo reizi dzirdēja par hercoga un savas meitas nāvi.
Dziļas bija tēva sāpes.
Bet kad viņi redzēja, ka Florence ir nākusi Koma I rokās un tiklīdz tie bija izpratuši jaunā hercoga drūmo, nežēlīgo raksturu, viņi sapulcēja ap sevi visus Toskānā vēl atlikušos republikāņus un mēģināja uzsākt atklātu cīņu.
Bet viņi tika sakauti un ieslēdzās Montemurlo cietoksnī, kur tos Aleksandrs Vitelli aplenca.
Pēc vairāk stundu asiņainas cīņas uzbrucēji, kas bija itāliešu vai spāņu kondotjēri, iekļuva pilī, un republikāņi tika vai nu nogalināti, vai saņemti gūstā.