NAKTS GOBOTO
Goboto visi tirgotāji, kas atbrauc ar saviem šoneriem, un visi plantatori, kas sarodas no tāliem, mežonīgiem krastiem, — visi kā viens uzvelk kurpes, baltas buru audekla bikses un dara, ko var, lai izskatītos pēc civilizētiem cilvēkiem. Goboto saņem pastu un kārto rēķinus, tur var izlasīt avīzes, kas reti kad ir vecākas par piecām nedēļām; tas tāpēc, ka mazā saliņa, kuru apjož koraļļu rifi, ir droša enkurvieta, tvaikoņu gala osta un noder par sadales punktu visai plaši izkaisītajai salu grupai.
Dzīve Goboto ir satraucoša, neveselīga un drausma, tāpēc te alkoholisms plosās negantāk nekā jebkurā citā vietā uz zemeslodes. Guvutu, vienā no Zālamana salām, ļaudis gan apgalvo, ka viņi dzerot pat pārtraukumos starp divām iedzeršanām. Goboto iemītnieki to nenoliedz. Viņi tikai, starp citu, norada, ka Goboto vēsturē tādi pārtraukumi neesot minēti. Bez tam statistika liecina, ka Goboto uz vienu iedzīvotāju ieved daudz vairāk reibinošo dzērienu nekā Guvutu. Guvutu šo faktu izskaidro ar to, ka Goboto vairāk nodarbojas ar tirdzniecību un ka tajā ir vairāk iebraucēju. Goboto, atspēkojot šo paskaidrojumu, atbild, ka pastāvīgo iedzīvotāju tajā ir mazāk, bet iebraucējiem vairāk slāpst. Un šis strīds turpinās bezgalīgi — galvenokārt tāpēc, ka strīdnieki nomirst, nepaguvuši izšķirt šo jautājumu.
Goboto nav liela. Salas diametrs ir viena ceturtdaļ- jūdze, un tajā atrodas admiralitātes ogļu noliktavas (kurās jau apmēram divdesmit gadu neskartas guļ vairākas tonnas ogļu), barakas saujiņai melnādaino strādnieku, liela noliktava un veikals ar skārda jumtu, un bungalo, kur dzīvo pārvaldnieks ar diviem palīgiem. Viņi ir salas baltie iedzīvotāji. Viens no šīs trijotnes katrā ziņā slimo ar drudzi. Darbs Goboto ir smags. Sabiedrība pieturas pie citu sabiedrību piekoptās politikas un uzskata, ka klienti ir labi jāpacienā; šis pienākums jāuzņemas pārvaldniekam un viņa palīgiem. Augu gadu salā ierodas tirgotāji un vervētāji no tāliem, «sausiem» braucieniem un plantatori no tikpat tālām un «sausām» vietām, atvezdami līdzi neremdināmas slāpes. Goboto ir Meka uzdzīvotājiem, un, kad uzdzīve ir beigusies, viņi dodas atpakaļ uz saviem šoneriem un plantācijām, lai atgūtu spēkus.
Mazāk izturīgie atgriežas ne agrak kā pēc sešiem mēnešiem. Taču pārvaldniekam un viņa palīgiem šādu starplaiku nav. Viņi vienmēr ir uz vietas, un katru nedēļu mu- sons vai dienvidaustrumu pasāts atnes uz piestātni šonerus ar kopru, kokosriekstiem, perlamutra gliemežvākiem, jūras bruņurupučiem un slāpēm.
Darbs Goboto ir ļoti smags. Tāpēc te maksā divreiz vairāk nekā citās stacijās, un tāpēc šai stacijai sabiedrība izvēlas tikai stiprus un bezbailīgus vīrus. Viņi nodzīvo te ne ilgāk par gadu, bet pēc tam vai nu, kļuvuši par galīgiem nespējniekiem, aizbrauc atpakaļ uz Austrāliju, vai arī viņu mirstīgās atliekas aprok smiltīs saliņas vēja pusē. Džonijs Besets, gandrīz leģendārais Goboto varonis, pārspēja visus rekordus. Viņam bija apbrīnojami stiprs organisms, un viņš izturēja septiņus gadus. Džo- nija pēdējo vēlēšanos precīzi izpildīja viņa palīgi: par savu naudu nopirka veselu mucu ar rumu, iebāza pārvaldnieka līķi rumā un aizsūtīja viņa radiem uz Angliju.
Un tomēr kalpotāji Goboto centās būt džentlmeņi. Ja arī šis tas neizdevās tā, kā vajag, viņi tomēr bija un palika džentlmeņi. Lūk, kāpēc Goboto pastāvēja lielais nerakstītais likums, ka iebraucējiem ir jāuzvelk bikses un jāuzauj kurpes. Ar īsām biksēm, lavu-lavu un kailām kājām te nedrīkstēja rādīties. Kad kapteinis Džensens, visnevaldāmākais no melno ķērājiem, kaut gan bija cēlies no senas ņujorkiešu dzimtas, izkāpa salā gurnautā un apakškreklā, ar diviem revolveriem un nazi aiz jostas, krastā viņu aizturēja. Tas bija tajos laikos, kad te dzīvoja Džonijs Besets, kurš stingri prasīja ievērot etiķeti. Stāvēdams motorlaivas pakaļgalā, kapteinis Džensens apgalvoja, ka uz viņa šonera nav garo bikšu, un tai pašā laikā paziņoja, ka grib tikt krastā. Goboto viņam sadziedēja sašauto plecu un piedevām vēl pieklājīgi atvainojās, jo uz viņa šonera garās bikses patiešām netika atrastas. Taču jau pirmajā dienā, kad kapteinis piecēlās no gultas, Džonijs Besets laipni, bet stingri piespieda viesi uzvilkt savas bikses. Tas bija ievērības cienīgs precedents.
Turpmākajos gados šis paradums nekad netika pārkāpts. Baltie cilvēki un bikses bija nešķirami. Tikai melnādainie skraidīja apkārt pliki. Bikses noteica sabiedrisko stāvokli.
Šajā naktī viss bija kā parasti, izņemot vienu apstākli. Septiņi vīri, kam acis mirdzēja, bet kājas vēl neļodzījās, vainagojuši skotu viskijam veltīto dienu ar galvu reibinošiem kokteiļiem, apsēdās, lai ieturētu pusdienas. Viņiem mugurā bija jakas, kājās — bikses un kurpes. Šie vīri bija pārvaldnieks Džerijs Makmērtrijs, viņa palīgi Edijs Litls un Džeks Endrū, vervētāju keča «Meri» kapteinis Steplers, plantators Derbijs Šrailtons no Tito-Ito, pusķīnietis, pērļu uzpircējs Pīters Džī, kas braukāja starp Ceilonu un Paumotu salām, un Alfrēds Dīkons, kurš bija ieradies ar pēdējo tvaikoni. Vispirms melnādainie viesmīļi pasniedza vīnu, taču drīz vien visi atkal pārgāja uz viskiju ar sodu, piedzerot to klāt ēdienam, iekams tas bija nonācis viņu apdedzinātajos, izkodinātajos kuņģos.
Kafiju dzerot, viņi izdzirdēja caur klīzi norībam enkur- ķēdi; tas liecināja, ka ieradies kuģis.
— Tas ir Deivids Grīfs, — teica Pīters Džī.
— Kā jūs to zināt? — izaicinoši jautāja Dīkons un dzēlīgi turpināja: — Tadi puiši kā jūs cenšas ielaist jaunajam miglu acīs. Es esmu diezgan daudz braukājis pa jūrām, un nosaukt kuģi, kad tā buras saredzamas tālumā kā mazs plankumiņš, vai pēc enkura dārdoņas noteikt, kas to vada, — tās ir … tās ir visīstākās blēņas.
Pīters Džī aizdedzināja cigareti un neatbildēja.
— Daži melnie nosaka apbrīnojami pareizi, — diplomātiski piezīmēja Makmērtrijs.